Simtgade Valmierā, kalēja lukturi Ludzā un vainagošanās Rīgā: izstāžu ceļvedis

Savukārt mākslas galerijā “Jēkabs” piedāvā aplūkot mākslinieces Intas Celmiņas “Ainavas tēlu”. Vīrišķīgāku skatījumu Ludzas muzejā aicina iepazīt viens no Latgales prasmīgākajiem kalējiem Jānis Ļubka savā personālizstādē “Lukturis”. Bet savā ziņā daļu no Latvijas mākslas kopainas varam baudīt Vidzemē – Cēsīs atklāta Amerikas latviešu mākslinieku apvienības izstāde “Aiz horizonta – ALMA biedri Cēsīs”, bet Valmierā “Latvijas Loto” Simtgades loterijas izstāde “Mūsu pašu vērtības: Simtgades loterijas mākslas kolekcija”.

* Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā (Brīvības bulvārī 32, Rīgā) līdz pat 20. decembrim skatāma izstāde “Vainagošanās. Arheoloģiskie, etnogrāfiskie un laikmetīgie vainagi Latvijas kultūrā”, kas tapusi sagaidot Dziesmu svētku 150. gadadienu. Tā ir spilgts slavinājums sievietes galvasrotai.

Muzejā eksponēti gandrīz 200 vainagi: vēsturiskie no muzeja kolekcijas un vairāk nekā 20 Latvijas Mākslas akadēmijas studentu laikmetīgie darinājumi. Muzeja Izglītības un komunikācijas departamenta vadītāja Astrīda Burbicka Jauns.lv informē: “Vainagam vai kronim ir bijis ne tikai daudzveidīgs pielietojums, bet arī dziļi simboliska nozīme. Simboliskās ietilpības dēļ vainags sastopams mītos, rituālos un mākslā. Reiz bijis vīrieša varas un statusa atribūts, vainags laika ritumā pārtapis par sievietes galvasrotu, jaunavas goda un nevainības simbolu, un tā nozīme joprojām mainās. Tā dažādie veidi un vizuālais izskats atspoguļo konkrētā laikmeta cilvēku izpratni par skaistumu un tradīcijas, kas mainījās un attīstījās. Vainagu greznums un rūpība, ar kādu tie darināti, liecina par tā īpašo nozīmi kultūrā.
 
Latvijas Nacionālais vēstures muzejs glabā plašāko un unikālāko vēsturisko vainagu kolekciju Latvijā. Tā ietver arheoloģiski atrastos vainagus, no kuriem agrākie attiecināmi pat uz 6./7. gadsimta miju, un etnogrāfiskos vainagus, kas lietoti laika posmā no 18. gadsimta līdz 20. gadsimta sākumam. 

Līdz 17. gadsimtam darinātie vainagi visbiežāk atrasti apbedījumos. Saskaņā ar pirmskristietības tradīcijām, mirušos pavadot aizsaulē, tiem līdzi deva nozīmīgākās lietas, tai skaitā vainagus. Tos atrod sieviešu un meiteņu apbedījumos gan pa vienam, gan vairākiem kopā. Vainagi ir uzieti arī vīriešu apbedījumos, kur tie doti līdzi kā dāvana vai ziedojums kopā ar citām sievietes rotām”.

Latvijas teritorijā līdz pat 16. gadsimtam lietotos vainagus uzskata par lokālu  parādību. Plašāk Eiropā nav sastopami līdzīgi vainagu veidi un formas, nav bijis paraduma vainagus dot līdzi mirušajiem.

Arī 19. gadsimtā galvas rotu darinātāji ir bijuši vietējie amatnieki – gan sava aroda pratēji laukos, gan pilsētas darbnīcu meistari. Šī perioda vainagi bieži izšūti uz auduma, bet lietoti arī metāla vainagi. Vainagu darināšanai izmantoti vilnas, lina, zīda, kokvilnas audumi un diegi, dažādas formas un krāsu stikla krelles, metāls, koksne, kartons un papīrs, dažkārt zirgu astri, brokāta lentes un spoguļstikls. 

Vainagu lietošanas tradīcija turpinās arī mūsdienās, joprojām attīstās vainagu veidi, mainās to simboliskā nozīme. Vainags kļuvis arī par jaunrades un modes objektu, kam par pamatu kalpo dažādu laikmetu un formu senās galvasrotas. To uzskatāmi apliecina Latvijas Mākslas akadēmijā šogad tapušās jaunākās paaudzes mākslinieku interpretācijas par vainagu kā aktuālus procesus vēstījošu objektu, izceļot tā atšķirīgās simboliskās un metaforiskās nozīmes. Sīkāk internetā: www.lnvm.lv.

* Vecrīgas galerijā “Jēkabs” (Jēkaba ielā 26/28) līdz 4. augustam skatāma Intas Celmiņas (dz. 1946) gleznu izstāde “Ainavas tēls”. Tajā eksponētajos darbos atspoguļojas mākslinieces apbrīnojamā spēja abstraktā valodā runāt par dabas un pilsētas motīviem.

Māksliniecei raksturīgajos lielformāta gleznojumos ar pastozu, ekspresīvu triepienu palīdzību iedzīvinātas ainavas dažādos gadalaikos. Visas gleznas izstaro vitālu enerģiju un mīlestību pret latvisko krāsu kodu. Tajās pārsvarā valda klusināti neitrālie un zemes toņi, papildināti ar atsevišķiem spilgti dzeltenās vai zilās krāsas akcentiem.

Pati māksliniece par izstādi saka: “Latvijas ainavas ir burvīgas. Debesis, lauki, ūdens, koki, tāles, viss mainās gaismas iespaidā. Gadalaiku pārvērtības. Ja man izdodas atsevišķus dabas elementus notvert uz audekla, rodas ilūzija par ainavu. Es negleznoju ainavas, tikai rakstu esejas par ainavu ar eļļas krāsām”.

Inta Celmiņa 1964. gadā ir absolvējusi Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolu un 1969. gadā Latvijas Mākslas akadēmijas Pedagoģijas nodaļu Eduarda Kalniņa vadībā. Dalību izstādēs Celmiņa ir aizsākusi 1969. gadā. Viņas darbi atrodas izstāžu zāles “Arsenāls”, Latvijas Mākslinieku savienības, “Swedbank” un vietējās privātajās kolekcijās, kā arī citu valstu muzejos un privātajās kolekcijās. Māksliniece ir saņēmusi prēmijas un apbalvojumus gan vietējā, gan starptautiskā mērogā.

Viņa teikusi: “Mana darbošanās saistās ar glezniecību, kas ir sens un brīnišķīgs mākslas veids. Glezniecība cenšas izteikt cilvēka sarežģītākās jūtas un augstākos ideālus, tās izteiksmes līdzekļi pilnveidojas un pārveidojas, tomēr nemainās būtība. Necenšos atrast jaunu skaidrojumu, jo pilnībā paļaujos glezniecības neierobežotajām iespējām un arī 21. gadsimta cilvēka vajadzībai pēc sevis apzināšanās un garīgām vērtībām”.
 
Intas Celmiņas izvēlētais tēmu loks ir ļoti bagāts noskaņu interpretācijā. Izteiksmes līdzekļu izvēlē māksliniece ir mērķtiecīga un lakoniska. Ārēji fiksējamās parādības savos darbos attēlo kā zīmi vai simbolu un labprāt izvēlas lielus formātus, kolorītu pakļaujot darba iekšējai uzbūvei. Viņas daiļradē liela nozīme ir faktūrām un otas rakstam. Līdztekus stājglezniecībai māksliniece ir darbojusies arī monumentālās glezniecības jomā.

Mākslas galerijā “Jēkabs” Intas Celmiņas darbi būs apskatāmi līdz 2023. gada 4. augustam darba dienās no pulksten 11:00 līdz 18:00. Sīkāk internetā: www.paintings.lv.

* Savukārt Pasaules latviešu mākslas centrā Cēsīs (Lielajā Skolas ielā 6) skatāma izstāde “Aiz horizonta – ALMA biedri Cēsīs” (ALMA atšifrējas kā Amerikas latviešu mākslinieku apvienība, kas tika izveidota 1975. gadā ar mērķi apvienot un atbalstīt latviešu māksliniekus ASV). Izstādē, kura būs apskatāma visu vasaru, iekļauti ne tikai kādreizējo, bet arī pašreizējo ALMA biedru darbi.

2004. gadā radās ideja dibināt Trimdas mākslas kolekcijas un pētniecības centru Latvijā, lai saglabātu latviešu diasporas māksliniecisko mantojumu. Šis sapnis beidzot piepildījās 2014. gadā, kad nodibinājums “Pasaules latviešu mākslas centrs”(PLMC) atvēra savu pirmo galeriju Cēsīs. Tas nebūtu bijis iespējams, bez ALMAs atbalsta, kuras biedri ziedoja katrs pa vienam mākslas darbam, veidojot Pasaules latviešu mākslas centra kolekcijas kodolu.

Šo notikumu PLMC atzīmē ar nozīmīgu ALMA biedru darbu izstādi Cēsīs: “Aiz horizonta – tas vairs nav tik tālu, kā kādreiz. Jo kādreiz bija dzelzs priekškars un ļoti sarežģīta ceļošana. Tagad “Aiz horizonta” ir Amerikas latviešu mākslinieku apvienības izstāde Pasaules latviešu mākslas centrā Cēsīs”.

Pašreizējā ALMAs vadītāja Lelde Kalmīte Amerikas latviešu laikrakstam tikko atzinusi: “Neticami, ka rit jau divpadsmitais gads, kopš es esmu Amerikas latviešu mākslinieku apvienības vadītājas amatā. 2011. gadā es pārņēmu Amerikas latviešu mākslinieku apvienības vadību no talantīgās ALMAs prezidentes Gunas Mundheimas. Tāpat kā 1970-to gadu beigās šejienes mākslinieku vidū radās nepieciešamība saorganizēties un nodibināt latviešu mākslinieku apvienību, Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu beigās pēc Latvijas neatkarības iegūšanas radās jauna nepieciešamība pēc trimdā radītās mākslas saglabāšanas un nodošanas Latvijai. Leldes Kalmītes, Juŗa Ubāna, Gunas Mundheimas un daudzu citu mākslinieku virzītā ideja un sapnis kļuva par īstenību. Viena no skaistākajām un latviskākajām pilsētām Cēsis ir kļuvusi par Pasaules latviešu mākslas centra mājvietu”.

Sīkāk internetā: www.plmc.lv.

* Ludzas Novadpētniecības muzejā (Kuļņeva ielā 2) līdz 10. augustam skatāma Jāņa Ļubkas metālkalumu personālizstāde “Lukturis”, kur starp smagnējiem un pamatīgiem darbiem ieraugāmas arī smalkas rotaslietas. Izstādi papildina fotogrāfijas, kas atspoguļo autora radošo daiļradi.

Jānis Ļubka ir viens no pieredzes bagātākajiem kalējiem Latgalē. Meistara kaltos darbus - rotaslietas, vējrāžus, lukturus, svečturus – bieži var redzēt ne tikai amatnieku tirgos, bet arī daudzās mākslas izstādēs. 1984. gadā Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā notika Jāņa Ļubkas pirmā personālizstāde, kurai sekoja daudzas citas, popularitāti gūstot arī ārpus Rīgas, gan dzimtajā Latgales pusē, gan arī citviet. Jānis Ļubka ir saņēmis daudzas atzinības, goda rakstus par nozīmīgo ieguldījumu tautas mākslas attīstībā, par radošām mākslinieciskām veiksmēm metāldarbu darināšanā un par tīrās latviskās stīgas skanējuma saglabāšanu.

Ludzas novada pašvaldības priekšsēdētāja vietnieks Valdis Maslovskis, veltot meistaram apsveikuma vārdus, uzsvēra, ka Jānis Ļubka ir “Dīva apveļteits cylvāks. Jōņs jer muokslinīks, kas īdedzis gaismu na tikai sovā dzeivis ceļī, bet arī cytim”. Bet Ludzas Tūrisma centra vadītāja Līga Kondrāte saka: “Jōņs ir Ludzys amatnīku centra tāvs”.

Jāņa Ļubkas metālkalumu prezentācija:

Jānis Ļubka ir dzimis 1942. gada 17. aprīlī Ludzas rajona Nautrēnos. Ģimenē ir četri bērni, Jānis – vecākais: viņš mantojis vectēva – meistara ar zelta rokām – darba prasmi un mātes – audējas – čaklumu. No mātes mantota arī gaume un skaistuma izjūta.

Jāņa Ļubkas bērnu dienu atmiņu ainas: viņa pedantiskais un čaklais vectēvs - Mikitānu kalējs - vērīgajam puišelim smēdes karstumā palaikam uzsauc: „Puika, papūt!” Bērnībā piedzīvotais viņa izjūtu pasaulē uz mūžu saistās ar kalēja smēdi kā aizraujošu cirka izrādi, cilvēka, uguns un metāla rotaļu. Tāpēc viņš pievērsās kalēja amata apguvei un radošo darbību izlēma saistīt ar metāla māksliniecisko kalšanu.

Līdz 1992.gadam Jānis Ļubka strādāja Rīgā, kur ilgus gadus vadīja tautas mākslas studiju „Zīle”. Mākslas studijas uzdevums bija metālkalēju – tautas daiļamata meistaru – amata prasmes izkopšana, tautas ornamentu apgūšana, folkloras un etnogrāfijas zināšanu uzkrāšana.

Dzimtajās tēva mājās, Mikitānu ciemā Jānis Ļubka atgriezās 1992.gadā, pārņēma īpašumā vectēva atstāto zemi, tā kļūstot par zemnieku. Saimnieko kopā ar dzīvesbiedri, kura laukos atradusi sev tīkamu nodarbi – audzē un pārdod dārzeņus. Lai neatstātu novārtā vaļasprieku (metālkalēja amatu), viņš savā dzimtajā pusē Zaļmuižā, vecajā kultūras namā iekārtoja darbnīcu.

Sīkāk internetā: https: www.ludzasmuzejs.lv.

* Valmieras muzejā (Bruņinieku ielā 3) līdz 26. jūlijam skatāma unikāla mākslas darbu izstāde “Mūsu pašu vērtības: Simtgades loterijas mākslas kolekcija”, kurā iekļauti gan tautā iemīļotu vecmeistaru, gan jauno mākslinieku darbi, kas rotā akciju sabiedrības “Latvijas Loto” rīkotās Simtgades loterijas biļetes. Izstādē apskatāma lielākā daļa no kolekcijā ietverto Latvijas mākslinieku darbiem.

Simtgades loterijas ideja radās 2016. gadā - gatavojoties Latvijas valsts simtgades svinībām, Finanšu ministrija un “Latvijas Loto” nolēma rīkot īpašu nacionāla mēroga momentloteriju, kas saliedē iedzīvotājus un veicina patriotisku noskaņojumu sabiedrībā, neatkarīgi no tautības, dzimuma un dzīvesvietas. Pirmo reizi valsts mēroga loterijai tika noteikts sabiedriskā labuma mērķis - stipendijas spožākajiem vidējās izglītības iestāžu absolventiem. Loterijas biļeti tika nolemts veidot ar pievienotu māksliniecisku vērtību, tās dizaina tapšanā iesaistot Latvijas māksliniekus. 

Pašlaik Simtgades loterijas mākslas kolekcijā ir 80 darbi, kuros godinātas visiem mīļas un saprotamas vērtības. Kolekcijā iekļauti tautā iemīļotu vecmeistaru – Džemmas Skulmes, Imanta Vecozola, Gunāra Kroļļa, Guntara Sietiņa un citu – radošais veikums, kā arī spilgtu un talantīgu jauno mākslinieku – Ata Jākabsona, Pauļa Postaža, Madaras Kvēpas, Sandras Strēles, Amandas Krūmiņas, Kristīnes Kutepovas, Lauras Veļas, Agates Apkalnes – darbi. Šobrīd ir iznākušas jau 15 Simtgades loterijas biļešu sērijas un norit darbs pie sešpadsmitās sērijas izstrādes. Līdz ar katru jaunu biļešu sēriju mākslas kolekcija tiks papildināta ar jauniem mākslas darbiem.

Simtgades loterija ir līdz šim nozīmīgākais nacionālās momentloterijas projekts “Latvijas Loto” vēsturē. Tas ir unikāls projekts Latvijas un pat Eiropas mērogā, kas vieno sabiedrību caur mākslu, nacionālām vērtībām un vienlaicīgi palīdz finansēt sabiedriskā labuma mērķi - Simtgades stipendijas Latvijas vidējās izglītības iestāžu talantīgākajiem absolventiem. Līdz šim Simtgades stipendijas piešķirtas 1995 vidusskolu absolventiem, sešu gadu laikā tām atvēlēti vairāk nekā miljons eiro.

“Latvijas Loto” valdes priekšsēdētājs Edgars Lediņš saka: “Esam priecīgi, ka Simtgades loterija apvieno sabiedriskā labuma mērķi un talantīgu mākslinieku radītās vērtības, kas rotā loterijas biļetes. Latviskās vērtības Latvijas mākslā ir mantojums, ko atstāsim nākamajām paaudzēm un kas tagad apkopotas ievērojamā kolekcijā. Jau septiņus gadus tiek atzinīgi novērtēts Simtgades loterijas sabiedriskā labuma mērķis –  stipendijas vidusskolu spožāko absolventu atbalstam. Tas ir mūsu visu ieguldījums mūsu nākotnē, mūsu talantīgajos jauniešos, kas veidos nākotnes Latviju”.

Sīkāk internetā: www.valmierasnovads.lv.