Autobusa šofera nepārdomātās rīcības dēļ pasažieris ratiņkrēslā nekādi nevar izkļūt no transportlīdzekļa

Kopumā vērtējot Latvijas (īpaši Rīgas) ēku, objektu un sabiedriskā transporta piekļūstamību cilvēkiem ratiņkrēslā, Ineta teica: “Mēs īpaši neatšķiramies no citām Eiropas Savienības valstīm. Visur ir kaut kādas problēmas. 

Nevarētu teikt, ka ir kāda vieta, kuru var pilnīgi brīvi apmeklēt [cilvēki ratiņkrēslā], kurā absolūti nebūtu, kur piesieties, un kur cilvēkiem ar kustību traucējumiem nebūtu nekādu problēmu. 

Daļa neizrāda pat niecīgāko piepūli 

Situācija Latvijā uzlabojas, bet joprojām ir brīži, kad redzu, ka pakalpojuma sniedzēji vai objektu, ēku īpašnieki neizrāda nekādu (pat ne vismazāko) piepūli, lai padomātu, ka ir arī cilvēki [ar kustību traucējumiem], kuriem tur vajadzētu iekļūt un ka viņi to nevar izdarīt tik vienkārši kā pārējie.  

Tādos brīžos gribas tam pievērst uzmanību un sagaidīt reakciju no šiem cilvēkiem.” Tieši tāpēc Ineta nolēmusi soctīklos publicēt ierakstus par nepiekļūstamām un grūti piekļūstamām vietām. 

“Mēs esam pacietīgi, mēs ejam, darām, piedalāmies un ceram, ka kaut kas uzlabosies, bet tas nenotiek tik ātri, kā gribētos,” viņa secināja. 

Plakāts novietots tā, ka aizšķērso vienīgo izbraukšanas iespēju 

Kāpēc tā notiek? Vai cilvēki vienkārši neiedomājas par ļaudīm ar kustību traucējumiem, nevēlas meklēt piemērotus vides uzlabošanas risinājumus vai tomēr tam pietrūkst naudas? “Grūti pateikt. Tā var būt gan neizpratne, gan neaizdomāšanās.” 

Piemēram, kādā autostāvvietā plakāts ar informāciju, ka konkrētā stāvvieta paredzēta cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, bija novietots tieši tā, ka norobežoja vienīgo izbraukšanas iespēju cilvēkiem ar kustību traucējumiem. “Ja to darītu cilvēks, kurš padomātu, ko dara, tad noteikti tā nerīkotos.”

Daži vēlas ietaupīt naudu

“Protams, ir sastopami arī naudas taupīšanas varianti. 

Ir arī vienkārši neaizdomāšanās un nevēlēšanās redzēt pie sevis šādus cilvēkus. Bet jāsaprot, ka tie jau nav tikai cilvēki ar kustību traucējumiem. Tie ir arī seniori, kuriem var būt grūtāk pārvietoties. Tie ir arī vecāki ar bērniem ratiņos, kuriem kaut kur jānokļūst.”

Diemžēl nevar iekļūt populārā laboratorijā 

Kā negatīvu piemēru Ineta minēja “E.Gulbja laboratoriju” Rīgā, Zemitāna laukumā. “Naudas trūkums tas nevarētu būt.”

“Laboratorija tur atrodas jau gadiem. Tas ir ļoti apmeklēts punkts, uz kuru dodas cilvēki ar dažādiem traucējumiem. Ir cilvēki, kam ir ne tikai ar kustību traucējumi, bet arī redzes problēmas, un kuri šo punktu apmeklē diendienā.” 

Pie ēkas durvīm ir pakāpieni. Tāpat laboratorijai ir durvis, ko nevar nofiksēt, lai cilvēki ratiņkrēslā varētu ērti iekļūt ēkā, Ineta teica. 

Negatīvā pieredze grāmatnīcās

Negatīva pieredze bijusi arī grāmatnīcās Rīgas centrā. “Cilvēks ar kustību traucējumiem grāmatnīcas var apmeklēt tikai lielveikalos, kur tām var piekļūt. “Bet grāmatnīcām “Zvaigzne ABC” un “Jānis Roze” Barona ielā, Tērbatas ielā un Valdemāra ielā ir pakāpieni.” 

Īpaši nepiekļūstama cilvēkiem ar kustību traucējumiem ir grāmatnīca “Jānis Roze” Barona ielā, kur, lai nokļūtu pie grāmatām, jāiet pa kāpnēm uz augšu vai leju. 

Arī attieksme nav patīkama 

“Te ir arī jautājums par attieksmi. Varētu būt kāds uzraksts, piemēram: “Piezvaniet, ja esat cilvēks ar kustību traucējumiem. Mēs izdomāsim un palīdzēsim.” 

Diemžēl šādos gadījumos cilvēki ar kustību traucējumiem ir novirzīti uz grāmatnīcu interneta mājas lapām, lai viņi pirktu grāmatas internetā un saņemtu tās ar kurjera piegādi. 

“Bet ir liegta iespēja, piemēram, pārvietojoties pa Barona ielu, iekļūt grāmatnīcā, mierīgi paskatīties, pašķirstīt, izvēlēties, izdomāt un iegādāties. Tikai uz lielveikaliem!”

Iekļūt var, bet nav piemērotu tualešu 

Ineta piekrita, ka kopumā Rīgas centra ēkas ir ļoti nepiekļūstamas ļaudīm ar īpašām vajadzībām. 

“Jā, es tam pilnībā piekrītu. Var būt tā, ka konkrētajā ēkā var iekļūt, bet tur nav tualešu, kurās varētu iebraukt cilvēki ar kustību traucējumiem. Tāpat bieži vien uz šīm ēkām nevar aizbraukt ar sabiedrisko transportu, jo nevar izkāpt konkrētajā pieturā. 

Cilvēks ratiņkrēslā nekādi nevar izkļūt no autobusa 

Tas ir arī cilvēku attieksmes un labās gribas jautājums. Piemēram, sabiedriskā transporta šoferis kavē un nepiebrauc pie pieturas [tā, lai cilvēks ar kustību traucējumiem varētu izkļūt un iekļūt no transportlīdzekļa]. 

Tāpat gadās, ka sabiedrisko transportu apstādina tādā attālumā no ietves apmalītes, ka no tā nav iespējams izkļūt pat ar palīdzību.” 

“Nav labās gribas! Varbūt ir nogurums un daudz problēmu, katrs iedziļinās savās problēmās un nesaredz otru,” Ineta sacīja. 

Ļoti skumjš aizrādījums

Ir ļoti skumji klausīties spriedelējumos, kāpēc cilvēkiem ar kustību traucējumiem vispār kaut kur jādodas un jāiekļūst kādā ēkā vai objektā un kāpēc viņi nesēž mājās un visu neiegādājas internetā. 

Mūsu sabiedrībai ir jāsaprot, ka cilvēkiem ar kustību traucējumiem nav jādzīvo tikai savās mājās un viss jāiegādājas internetā. Arī viņiem ir jādod iespēja dzīvot pēc iespējas pilnvērtīgāku dzīvi! Arī viņiem ir jābūt iespējai doties uz grāmatnīcām un iegādāties izvēlēto lasāmvielu klātienē! 

Šādās vietās nejūtas gaidīti 

“Tieši tāpēc mēs dažreiz ejam, stumjamies, virzāmies, kustamies arī tur, kur ir galīgi nepiekļūstama vide. Tas varētu būt saistīts ar spītību, bet tas arī nav risinājums.” 

Dažkārt Friča vecāki norāda ēku īpašniekiem vai to pārstāvjiem, ka cilvēki ar kustību traucējumiem nevar iekļūt viņu ēkās, bet visbiežāk ģimene izvēlas neapmeklēt tādas vietas. “Es esmu to teikusi “Zvaigzne ABC” grāmatnīcā, bet patiesībā biežāk izvairos no šīm vietām, jo man tās liekas neviesmīlīgas. Jūtu, ka šādās vietās arī es pati neesmu gaidīta. 

Pozitīvā pieredze citās valstīs 

Mēs ar dēlu esam apmeklējuši ļoti daudz grāmatnīcu citās valstīs, un tur grāmatnīcu apmeklējums sagādājis lielu prieku. Tā ir vesela kultūra, piedzīvojums! Grāmatnīcās varam pavadīt stundas, pētot, meklējot, nopērkot un pat apmeklējot kafejnīcas.”

Pozitīva pieredze grāmatnīcās Inetai bijusi Vācijā, Lielbritānijā (Londonā) un citās valstīs.

Ēka ir piekļūstama, bet kā lai nokļūst līdz tai? 

Ineta izteica vērtējumu, ka lēnām arī Latvijā uzlabojas dažādu ēku piekļūstamība, it īpaši jaunajos objektos. “Es tiešām varu slavēt Latvijas Universitātes ēku Jelgavas ielā. Augstskolās situācija sāk uzlaboties.”

Tiesa, var gadīties tā, ka pati ēka ir piekļūstama, bet cilvēkiem ar īpašām vajadzībām var būt grūti līdz tai nokļūt. “Kā iekāpt sabiedriskajā transportā, kā atbraukt, kā izkāpt no tā un nokļūt līdz pašai piekļūstamajai ēkai?” 

Ir labi piemēri arī sporta būvju un bibliotēku vidū 

Arī par sporta būvēm Ineta teica labus vārdus, piemēram, par Olimpisko centru, kur dēls apmeklē treniņus. “Tur var gan piekļūt, gan piebraukt, bet pie ieejas durvīm ir vajadzīga palīdzība, lai tās atvērtu un iekļūtu ēkā. Labi, ka vienmēr ir kāds izpalīdzīgs un atsaucīgs cilvēks.” 

No bibliotēkām laba piekļūstamība ir minētās augstskolas bibliotēkai, Nacionālai bibliotēkai un Rīgas Centrālās bibliotēkas filiālbibliotēkai “Vidzeme” Brīvības gatvē. “Man liekas, ka tas ir vienīgais objekts VEF kvartālā, kur vispār ir piekļūstamība.”

Rosina uzlabot piekļūstamību, nevis rīkoties ķeksīša pēc 

Kopumā Ineta nežēlojas un uz pasauli neskatās kā uz bēdu ieleju, taču uzskata, ka ēkām, sabiedriskajam transportam un citiem objektiem ir jākļūst piekļūstamākiem arī cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. 

Piekļūstamība ir būtiski jāuzlabo, nevis jāsaka: “Jā, jā, tā ir problēma, kaut kad risināsim.” 

Nav pareizi, ka risinājumu procesā vide netiek padarīta piekļūstama, bet gan tiek piedāvāti dažādi nepārdomāti varianti, piemēram, stāvas uzbrauktuves ķeksīša pēc. “Citreiz tiešām cilvēki grib labu, bet īsti nepadomā vai dara ķeksīša pēc, jo kaut kas ir jādara.” 

Arī cilvēki ar īpašām vajadzībām var būt vērtīgi apmeklētāji 

Īpašā jaunieša mamma uzsvēra, ka negrib čīkstēt un skatīties uz ēku piekļūstamību depresīvi, taču vēlas rosināt domāt par šiem jautājumiem un uzlabot situāciju.  

“Katram objektam var būt vairāki lietotāji. Nav pareizi skatīties uz cilvēkiem ar kustību traucējumiem tikai kā uz pabalstu saņēmējiem, kā uz tādiem, kas nav ne klienti, ne pircēji, ne apmeklētāji. Arī šie cilvēki ir koncertu un citu pasākumu apmeklētāji. 

Piemēram, dēls bija uz pasaules hokeja čempionāta spēlēm “Arēnā Rīga”. Tur ļoti labi varēja piebraukt un iekļūt. Bija arī īpašas vietas, kur varēja iebraukt cilvēki ratiņkrēslos,” Ineta izteica atzinīgus vārdus sporta būves pārstāvjiem.