Ieskats sērkociņu vēsturē: Liepājā apskatāma izzinoša izstāde
Liepājas mākslas galerijā “Romas dārzs” skatāma mākslinieces Ināras Liepas izveidotā izstāde “Sērkociņu kastītes lietišķā etiķete” ar eksponātiem no visdažādākajiem laikiem. Tā apceļo visas tās Latvijas pilsētas, kur kādreiz ražoti ugunskociņi.
“Man šī izstāde nozīmē ļoti daudz, tas ir kā pārsteigums. Kad sāku to veidot, nedomāju, ka iepazīšos ar tik daudziem fantastiskiem cilvēkiem,” “Kas Jauns Avīzei” saka Ināra.
Pamudina tēva mantojums
“Izstāde tapa ļoti intriģējoši. Pirms pieciem gadiem manā īpašumā nonāca mantojums no tēva – liela kaste ar pieciem albumiem, pilni ar dažādu valstu sērkociņu kastīšu etiķetēm, un vēl mazāka kastīte, kurā atradās dažādas sērkociņu kastītes, tostarp arī ļoti senas. Tas viss mani ļoti pārsteidza, jo tētis nebija kolekcionārs. Es pat nezinu, kādā veidā šī kolekcija pie viņa nonāca, bet man tas deva lielu stimulu – etiķeti pārvērst par apskatāmo dizaina objektu un pievērst uzmanību lietišķās grafikas sfērai, jo šis ir mākslas darbs,” stāsta Ināra.
Tā viņa sāka rakt dziļāk, meklēt informāciju, kā vispār radās sērkociņi, kāda bijusi ražošana, cik Latvijas pilsētās tos izgatavoja. “Man radās tik daudz materiālu, sāku domāt, ka nevaru tos turēt vienkārši savā darba galdā, no tā visa jāizveido katalogs. Ar to gan ir grūti, jo vajag daudz naudas, bet tas nekur nepazudīs, mans uzdevums šobrīd ir parādīt izstādi astoņās Latvijas pilsētās, kurās savulaik darbojušās sērkociņu fabrikas – Liepājā, Rīgā, Kuldīgā, Saldū, Gulbenē, Jēkabpilī, Daugavpilī, Sabilē. Šobrīd tā jau pabijusi Kuldīgā, Saldū un Gulbenē un nu ir arī Liepājā,” teic Ināra.
Zīmēja daudzi
“Šajā izstādē mēs svinam svētkus sērkociņu kastītes etiķetei. Es esmu palielinājusi tās, kuras man vizuāli šķita ļoti interesantas un saistošas. Ļoti meklēju informāciju par Latvijas māksliniekiem, kuri zīmējuši etiķetes, un man izdevās atrast diezgan daudz. Etiķešu karalis ir Andrejs Porietis, man ir ārkārtīgi liela laime rādīt savu diezgan plašo kolekciju, kur ir viņa zīmētās unikālās etiķetes, veltītas dziesmu svētkiem, kultūras pieminekļiem. Viņam bijusi ļoti laba humora izjūta, ļoti atraktīvā veidā arī parāda, kā nedrīkst spēlēties ar sērkociņiem. Porietis etiķetes radīja 60. gadu sākumā. Jurģis Skulme atzinis, ka šā autora zīmējumi laika gaitā nezināmu līdzautoru tā pārveidoti, ka īstais tēvs savu darinājumu ne labprāt atceras,” uzzinājusi izstādes veidotāja.
Arī scenogrāfs un ilustrators Ģirts Vilks zīmējis etiķetes. “Kad piezvanīju plakātu māksliniekam un dizaingrafiķim Laimonim Šēnbergam un minēju faktu, ka arī viņš zīmējis sērkociņu etiķetes, pats, godīgi sakot, to bija gandrīz aizmirsis, bet tad negribīgi atcerējās. Patiesībā dīvaini, ka daži mākslinieki kautrējas, ka zīmējuši etiķetes, tas tolaik bija haltūras darbs.”
Autore jātniekam
“Interesanti bija uzzināt par Aldonu Strīģeli, autori sērkociņu etiķetei Sports ar daudziem pazīstamo slaveno jātnieku uz zirga. Aldona bijusi vienkārša sieviete, nebija profesionāla māksliniece, bet mīlējusi zīmēt. Man pašai bija ļoti pārsteidzoši, ka grafiķis Pēteris Upītis, ļoti augsta līmeņa mākslinieks, arī zīmējis etiķetes. Imants Ozoliņš, ļoti daudz “ex libris” atstājis mantojumā, bijis tiešām brīnišķīgs grafiķis, un arī viņa krājumā ir zīmētās etiķetes,” priecājas Ināras kundze.
Daudzi līdz šim nezināja un noteikti ir pārsteigums, ka liepājniece, māksliniece un starptautiski atzīta fotogrāfe Irina Tīre arī zīmējusi etiķetes. Intriģējošs fakts saistās ar rīdzinieci Lindu Lūsi, galerijas “Istaba” saimnieci, tur var iegādāties dažādus sērkociņus. Viņas pasūtījums bija Liepājas sērkociņu ceham pēdējais, un Lūse pat pārdeva savu auto, lai iegūtu 3000 eiro tā apmaksai.
Sērkociņu etiķetes izmantotas arī firmu reklāmai un politiskajai aģitācijai, nopērkot veselu sēriju ar sērkociņu kastītēm, varēja mēģināt spēlēt kārtis. Te atrodas domino, izveidots no sērkociņu kastītēm, un apmeklētāji arī var uzspēlēt.
“Mans lielākais prieks ir ekspozīcija, veltīta Japānas sērkociņu kastīšu etiķetēm. Zīmējis ļoti slavens japāņu mākslinieks Kitagava Utamaro. Man ļoti patīk šie darbi – tik eleganti, grafiski izcili,” lepojas izstādes autore.
No pirmajiem līdz mūsdienām
Izstādē lūkojama arī neliela kolekcija ar sērkociņu kastītēm. Var redzēt visvecākās – no 19. gadsimta sākuma, vienus no pirmajiem sērkociņiem, kuri mērkti vaskā un ievietoti mazā metāla kastītē. Tur tie ne velti glabāti, jo pirmie sērkociņi bija ļoti bīstami – beržoties citam pret citu, aizdegās, diezgan bieži gadījās, ka uzliesmoja kabatā.
Redzami arī padomju laika un mūsdienu ražojumi, var vērtēt gan dizaina attīstību, gan pašus sērkociņus. “Daudziem būs pārsteigums, cik ļoti dažādas krāsas ir sērkociņu galviņām – zaļas, sarkanas, dzeltenas un vēl citas. Arī veidi – tādi, kuri deg vējā, speciāli kamīna sērkociņi, dažādu izmēru, dizains. Pēdējā laikā dzirdu no cilvēkiem, ka sērkociņi ir ļoti nekvalitatīvi. To izbaudu arī savā saimniecībā, bet nesen nopirku palielu kastīti, kurā bija garāki sērkociņi, ļoti kvalitatīvi. Kad izlasīju, kur ražoti, izrādījās, ka Zviedrijā,” saka Ināras kundze.
Japāniete atrod sava ciema reklāmu
“Lielākā šīs izstādes intriga saistās ar liepājnieci, mākslinieci, kura strādāja kokapstrādes kombinātā “Baltija” un zīmēja etiķetes – Benitu Baltbārdi. Es viņu meklēju jau piecus gadus, bet neviens neko par viņu nezina. Es vēlreiz vēršos pie visiem – varbūt kāds kaut ko zina un var man pastāstīt? Ļoti meklēju Benitu, jo vēlos arī par viņu pievienot stāstu kā par vienu no Latvijas profesionālajiem māksliniekiem, kuri veidojuši sērkociņu etiķetes,” vēlmi izsaka Ināra Liepa.
Interesanti ir arī ieskatīties katras pilsētas vēsturē, kurās savulaik ražoja sērkociņus. Ināru ļoti fascinē vecās fotogrāfijas, tas esot kā iekāpt vēsturē vērot, kādi tolaik cilvēki izskatījās, kā ģērbās, kādas bija frizūras. Izstādē skatāmajās fotogrāfijās tie ir 19. gadsimta sērkociņu ražotāji.
“Kuldīgā kāda japāniete atrada sava ciema reklāmu etiķešu komplektā. Es ceru, ka katram šeit būs kāds pārsteigums, jo šī izstāde ir kā krāsaina bilžu grāmata,” novēl māksliniece.
Pirmie sērkociņi bija bīstami
Koka stiebriņi, kuru galā atrodas ar berzēšanu aizdedzināma viela, izgudroti Anglijā 1825. gadā. Sākumā tie bijuši 20 centimetru gari un četrus milimetrus resni. Galviņa saturēja visai indīgu balto vai dzelteno fosforu, no vismazākās berzes tā uzliesmoja, radot ugunsgrēka briesmas. Vēlāk zviedru speciālisti galviņas ķīmisko sastāvu pārveidoja, un drīz vien ugunsgrēku skaits krasi samazinājās. Tomēr sākotnēji zviedru sērkociņi bija ļoti dārgi, tos lietot atļāvās tikai turīgi cilvēki.
Zviedru bizness Latvijā
Interesanti fakti uzieti par zviedru Ivaru Kreigeru, kurš gan izrādījies afērists, tomēr ļoti lielu lomu nospēlējis sērkociņu fabriku attīstībā. Viņš bija viens no zviedru rūpniecības un finanšu magnātiem, ar ārzemju kapitāla atbalstu nodibināja trestu, kura uzņēmumi ražoja trīs ceturtdaļas no visas pasaules sērkociņiem.
1928. gadā Kreigera trests pārņēma savā īpašumā Latvijas sērkociņu rūpniecību, tolaik astoņas fabrikas. Ar 1891. gadā dibināto "Vulkānu" Liepājā Kreigeram bijis noslēgts līgums līdz 1964. gadam, neparedzot, ka 1940. gadā sāksies okupācija un uzņēmumus pasludinās par tautas īpašumu. Kreigers to nepieredzēja, viņš 1932. gada 12. martā izdarīja pašnāvību, nespējot atrisināt savas sērkociņu impērijas finanšu lietas.
