Kad mirušo tomēr neatstāj mierā: kādos gadījumos tiek veikta ekshumācija
Latīniskās cilmes vārds "ekshumācija" droši vien lasītājiem paskaidrojumu neprasa. Ja tomēr kāds nezina šā termina nozīmi – tā ir līķa izrakšana ar nolūku to pārapbedīt citā vietā vai arī tiesmedicīnisku izmeklējumu veikšanai, atpazīšanai. Latīņu valodas vārds "ex" salikteņos nozīmē "laukā no", lietvārda "humus", kuru latīniski kā izņēmumu lieto sieviešu dzimtē, nozīme ir "zeme", "augsne".
Iespējamie gadījumi
Ar terminu "ekshumācija" tiek saistīta kriminālistika, taču tas nav primāri. Latvijā ar krimināllietu izmeklēšanu saistītas līķu ekshumācijas ir izdarītas, taču reti – tie uzskatāmi par izņēmuma gadījumiem, kuru nolūks ir iegūt konkrētas ziņas, precizējošu informāciju.
Valsts tiesu medicīnas ekspertīzes centra Tiesu medicīnas ekspertīžu departamenta direktore, vecākā tiesu medicīnas eksperte Jolanta Vamze-Liepiņa norāda, ka Latvijā ekshumācija tiek veikta reti, tie ir atsevišķi gadījumi” “Piemēram, Nīderlandē to dara daudz biežāk. Tas saistīts ar šīs valsts likumdošanu, kas no mūsu valsts ļoti atšķiras.”
Latvijā tiesu medicīnas eksperti piedalās ekshumācijas procesā pēc policijas uzaicinājuma. Visas darbības, tai skaitā, ja ņemti paraugi no apbedījuma vietas augsnes (zem zārka), tiek fiksētas procesa virzītāja sagatavotā protokolā.
Pastāv arī tādi ekshumācijas gadījumi, kad dažādu iemeslu dēļ rodas nepieciešamība pārapbedīt aizgājēja mirstīgās atliekas un kam ar kriminālistiku nav sakara. Šoreiz pastāstīsim gan par vienu, gan otru veidu.
Mēģina nozagt kapavietu
Vairāku Latvijas pilsētu kapsētu pārziņi apliecinās, ka ir ļaudis, kas mēģina nozagt pat… kapavietas. Šādas rīcības motīvs ir iegūt kapsētā vietu, kas pēc likuma nepienākas. Kapavietu tirgošana ir nelikumīga, taču, ja tā ir vajadzīga, cilvēks var mēģināt, piemēram, piemānīt kapu pārzini, lai to iegūtu.
Prieks par nelikumīgi iegūtu vietu var būt īss – līdz brīdim, kad kapsētas pārvaldnieks uzzina patiesību. Ja iebildīsiet, ka tad būs par vēlu un apbedījumam neviens vairs klāt neskarsies, jūs maldaties, jo Latvijā ir ne viens vien gadījums, kad, konstatējot, ka kapavieta iegūta nelikumīgi, tiek pieņemts lēmums to atbrīvot – veikt ekshumāciju.
Aptuveni pirms desmit gadiem vienā no lielākajām mūsu valsts pilsētām bija gadījums, kad līķa ekshumācija kapsētā tika veikta aptuveni nedēļu pēc bērēm, jo atklājās, ka kapavieta iegūta nelikumīgi.
Izvēlas izrakt un kremēt
Ir arī citas situācijas. 2021. gada vasarā vienā no Rīgas kapsētām bija gadījums, kad piederīgie, saprotot, ka parūpēties par kapavietu vairs nevarēs, izlēma pasūtīt piederīgā mirstīgo atlieku ekshumāciju, lai tās kremētu un urnu ievietotu kolumbārijā. Konkrēti šajā gadījumā mirušie kapsētā bija apglabāti pagājušā gadsimta 50. gados.
Vēl aizvien tiek atrastas Otrajā pasaules karā kritušo karavīru mirstīgās atliekas (kauli). Ir organizācijas, piemēram, "Leģenda", kas ar to nodarbojas. Tas arī saprotami, jo ikviens ir pelnījis, lai viņu ar godu apglabātu kapsētā.
Sajauc aizgājējas
Ekshumācija bija nepieciešama arī pēc pērnā gada decembrī divu ģimeņu pieredzētās nejēdzības – Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas morgā sajaukti aizgājēju līķi.
Slimnīcā nomira paciente, pēc Ziemassvētkiem bija paredzētas bēres, un kapsētā atklājās, ka zārkā atrodas cita nelaiķe, tērpta otrai mirušajai paredzētajās drēbēs. Mirušās radinieces vērsušās Valsts policijā, tāpat slimnīca izmeklē, kā tas varēja notikt.
Arī tiesu medicīnas ekspertes Jolantas Vamzes-Liepiņas praksē ir gadījums, kad vajadzēja ekshumēt nelaiķi, lai veiktu identifikāciju. “Retajos, nelaimīgajos gadījumos, kad tiek sajaukti mirušie, izsniedzot no morga, pēc apbedīšanas ir jāveic ekshumācija, lai tiktu skaidrībā. Mērķis ir paņemt paraugu, lai pierādītu, kura ir kura persona,” skaidro speciāliste.
“Savukārt par paraugu ņemšanu salīdzināšanai, ja nepieciešams risināt jautājumu par paternitāti vai citu radniecības pakāpi, šobrīd ir modernākas iespējas pie nosacījuma, ja vien personai pirms nāves ir veikta biopsija vai operācija, vai arī patanatomiskā autopsija pēc nāves. Iegūtais materiāls tiek ieguldināts parafīnā, piemēram, audi, no kuriem vēlāk iespējams izdalīt DNS, uztaisīt profilu un ģenētikas laboratorijā salīdzināt. Šie audi parafīna blokos gan tiek uzglabāti noteiktu laiku.”
No likumdošanas viedokļa
2005. gadā pieņemtajā Kriminālprocesa likumā norādīts, ka līķa ekshumācija ir viena no šajā likumā paredzētajām izmeklēšanas darbībām.
“Pilnīgi visos gadījumos pirmais solis ir izvērtēt ekshumācijas lietderību. Jāsaprot, kādas atbildes vēlamies saņemt – vai identifikācijas nolūkos vai precizēt nāves cēloni. Tiesu medicīnas ekspertiem, policijas un dažkārt arī tiesas pārstāvjiem ir jāsanāk kopā un jāpieņem lēmums atkarībā no tā, kurā izmeklēšanas stadijā ir konkrētais gadījums. Bez procesa virzītāja šādu lēmumu pieņemt nevar,” – tā Vamze-Liepiņa.
Kriminālprocesa likuma 165. pantā (tas grozīts) noteikts: “Līķi izrakt no apbedījuma vietas, lai veiktu tā apskati, uzrādītu to atpazīšanai, izņemtu paraugus salīdzināšanai vai izdarītu ekspertīzi (līķa ekshumācija), drīkst ar mirušās personas tuvinieka piekrišanu vai ar izmeklēšanas tiesneša lēmumu – pirmstiesas procesa laikā, vai ar tiesas lēmumu – iztiesāšanas laikā.”
Kārtība, kādā veicama ekshumācija, noteikta KL 166. pantā: “(1) Līķa ekshumāciju iepriekš saskaņo ar kompetentu veselības aizsardzības institūciju, un to procesa virzītāja uzdevumā izdara tiesu medicīnas eksperts apbedīšanas vietas administrācijas pārstāvja klātbūtnē.
(2) Ekshumāciju fiksē protokolā un fotografē vai izdara tās videoierakstu.
(3) Līķa atkārtota apbedīšana pēc ekshumācijas notiek ar tās amatpersonas atļauju, pēc kuras lēmuma ekshumācija izdarīta.”
“Manuprāt, Kriminālprocesa likuma 166. panta redakcija nav īsti veiksmīga – būtu nepieciešami papildu skaidrojumi. 166. pantā nav noteikts, ko kurš dara ekshumācijas brīdī. Pirmā neskaidrība rodas jautājumā, kurš tieši ņem lāpstu un rok ārā. Pašreizējā redakcijā minēts, ka ekshumāciju veic tiesu medicīnas eksperts. Mēs vairākkārt esam apspriedušies gan ar Valsts policijas, gan prokuratūras pārstāvjiem, ka šī panta redakcija ir jāmaina,” skaidro Vamze-Liepiņa.
“Tiesu medicīnas eksperts procesa virzītāja uzdevumā piedalās ekshumācijā. Fizisko darbu veic konkrētās kapsētu pārvaldes kaprači. Mēs, eksperti, procesa virzītāja uzdevumā apskatām mirušo un paņemtam paraugus. Tas atkarīgs no mērķa, kāpēc jāveic ekshumācija. Vai nu nelaiķi apskata turpat, kapličā, vai arī ved uz tiesu medicīnisko ekspertīzi.”
165. pants vairāk attiecināms uz identifikāciju, piemēram, ja sajaukti mirušie, vai paternitātes noteikšanu.
Aizdomas par indēšanu
Latvijā zināmi vairāki gadījumi, kad saistībā ar krimināllietas izmeklēšanu veikta ekshumācija. Ģenerālprokuratūras Sevišķi svarīgu noziegumu izmeklēšanas pārvaldes bijušās priekšnieces un Valsts prezidenta kancelejas Apžēlošanas dienesta vadītājas, kura strādājusi arī pie nāvessoda atcelšanas, Ritas Aksenokas darba stāžs izmeklētājas profesijā ir lielāks par 30 gadiem.
To laikā viņai piedalīties ekshumācijā vajadzējis divreiz. Viens no gadījumiem palicis atmiņā sevišķi spilgti. Tas bija 1982. gada vasaras sākumā Valmieras pilsētas kapos. Togad 26. maijā savā dzīvesvietā tika nogalināta toreizējā Valmieras cietuma priekšnieka dzīvesbiedre. Gadījumos, kad notikusi slepkavība, mirušā ķermeni nedrīkst apglabāt, iepriekš neizdarot autopsiju.
Šai nelaiķei autopsija bija veikta, taču, tā kā slepkavas savu upuri bija ne tikai situši un dūruši, bet arī smacējuši ar hloroformu, vajadzēja precizējošu informāciju, kas apstiprinātu šo faktu. To varēja iegūt, izdarot ekshumāciju. Kad pastāv aizdomas par indēšanu, ekshumācijas norises laikā tiek ņemtas smiltis (ar satecējumiem), kas atrodas zem zārka. Šajā gadījumā ekshumācija attaisnojās.
“Pievienojos Aksenokas kundzes teiktajam – ja ir jārisina jautājums par kādas toksiskas vielas ietekmi uz cilvēka ķermeni, tiek ņemti arī augsnes paraugi zem zārka, to visu fiksējot protokolā,” papildina tiesu medicīnas eksperte.
Pagājušā gadsimta 60. gados Pārdaugavā kādos kapos tika veikta ekshumācija saistībā ar sūdzībām, kurās bija pausts, ka mirušā nāve iestājusies vardarbības dēļ. Aksenoka atceras, ka sūdzības bija rakstījusi sieviete, nelaiķis bija vīrietis. Ekshumāciju izdarīja aptuveni pusgadu pēc apbedīšanas. Tajā konstatēja, ka sūdzība ir nepamatota – vīrietis miris dabīgā nāvē.
“Jo ilgāks laiks pēc nāves un apbedīšanas pagājis, jo rūpīgāk būtu jāvērtē ekshumācijas veikšanas lietderība. Cilvēka organisma audi dažādu iekšēju ķīmisku-fermentatīvu procesu un arī ārēju procesu – vides un klimatisko – iedarbības rezultātā pēc nāves sadalās, kas turpinās arī apbedījuma vietā, tāpēc katrs plānotās ekshumācijas gadījums iepriekš rūpīgi jāizvērtē,” rezumē eksperte.
Kas jāzina, ja vēlas veikt pārapbedīšanu
- Personai, kura vēlas pārapbedīt mirstīgās atliekas, kapsētas pārzinim jāiesniedz kapavietas uzturētāja iesniegums, kā arī Kapsētu pārvaldes un Veselības inspekcijas atļaujas. Kapavietu pēc mirstīgo atlieku izrakšanas aizber un nolīdzina.
- Ar pārapbedīšanu saistītos izdevumus sedz persona, kura to organizē.
- Mirstīgo atlieku ekshumāciju organizē normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā, saskaņojot to ar kapsētas pārzini.
Avots: Rīgas domes saistošie noteikumi Nr. 145
