Kā bioloģe no Rīgas tika pie savas saimniecības ar trušiem tālā Sēlijā

Jolanta ir dzimusi Rīgā un tur arī dzīvojusi līdz 35 gadu vecumam. “Tad devos nezināmajā – uz Daugavpili, pilsētu ar ne pašu vienkāršāko vēsturi un tagadni, uz tukšu vietu laukos, kur nebija ne civilizācijas un tehnoloģiju sasniegumu, ne iekoptu lauku. Bet es nešaubījos ne mirkli – tas ir mans nodomātais dzīves ceļš, un tā tam jābūt, es gribēju dzīvot laukos un te tagad dzīvoju,” “Kas Jauns Avīzei” saka Jolanta.

Apskauda mazo Anneli

Kopš bērnības viņa daudz lasīja un ļoti apskauda visus rakstniekus pēc kārtas, tos, kuriem bērnība pagāja laukos, mazo Anneli – Brigaderi, Jančuku – Jaunsudrabiņu.

“Ne mani biedēja visādi smagumu un grūtumu apraksti, ne agrie ganu rīti un rasā salstošas kājas, ne kas cits. Lielākie manas bērnības prieki bija ciemošanās laukos, kur bija īstas gotiņas, truši, un ja vēl zirgs, tad neko citu nevajadzēja – stāvēt un jūsmot, pēc tam ilgi atcerēties, kā zirdziņš paņēma maizīti, kā es drīkstēju aizvest zirgu pēc darba uz aploku,” atceras Jolanta.

Skolas gados viņa lasīja daudz grāmatu par dabu – “Apvāršņa” sērija bija mīļākais plaukts. “Džeralda Darela grāmatas gandrīz no galvas zināmas. Darela kungs, jūs esat vainīgs pie manas biologa profesijas, jā!” pusnopietni atzīst Jolanta.

Nejaušība vai likumsakarība?

Pārcelšanās uz Daugavpili bija nejauša, taču tēvs, to uzzinājis, iepriecināts teica: “O, uz manu dzimto pusi?”

“Nebiju tā domājusi, bet tā ir. Tētis daudz stāstīja par lielāko bērnības iespaidu – Riču ezeru, tas viņam iespiedies atmiņā kā nebeidzams, brīnumains ūdens klajs. Viņam bija stāsts, kam es lāgā neticēju – ka viņi ar māsu, pavisam maziņi, dzīvojot ezera krastā, pazaudējuši zosis, tās aizpeldējušas uz salu Riču ezerā. Un viņi braukuši ar laivu pakaļ... Vienmēr biju domājusi par šo stāstu drusku kā par bērnības fantāziju, turklāt nezināju, kurās mājās viņi tobrīd dzīvoja, bet nesen pamanīju, ka Riču ezerā tiešām ir neliela sala diezgan tuvu krastam un iepretim lauku mājas,” un tagad Jolanta ir šeit, netālu no Riču ezera.

“Blakus Jāņuciemam (Janovkai, Fabijanovkai), kur, pateicoties Cemety.lv, beidzot atradu tēta puses vectēva un vecmammas kapu un pirmo reizi ieraudzīju vecmammas foto. Viņa mirusi 1950. gadā, un mazākie bērni adoptēti prom no mājām dažu gadu vecumā. Esmu tagad netālu no Sila ezera un Demenes, kur dzīvojuši mani priekšteči,” saka “Piegožu” saimniece.

Ar saknēm senču zemē

“Un tieši tagad, stāvot uz savas zemes, ar vēju matos un rokām zemes darbos, es sajūtu savas saknes, kas skrapstēdamas un krakšķēdamas stiepjas un tiecas uz dziļumu. Zinātnieki izpētījuši, ka tieši šīs puses daudzu karu plosītajā un karogu mainījušajā pierobežā cilvēkiem vietas piederība ir vissvarīgākā. Jā, arī man. Es te stāvu un te piederos. Daudz pētu arī vietējo vēsturi – kas noticis kādreiz kādā lauku sētā, kādi cilvēki te dzīvojuši.” Jolantai visinteresantākais ir starpkaru periods – daudz notikumu, cerību, attīstības, izmaiņu, un tad padomju okupācija, karš, krahs.

Vai zinājāt, ka pats pirmais mēģinājums nodibināt kolhozu bija Demenes pagasta Behovā (Upesmuižā)? Vairāki ebreju tirgotāji, Padomju Krievijas notikumu iedvesmoti, nopirka zemi un paziņoja, ka veidos kolektīvu saimniecību, audzēs šķirnes dzīvniekus, būvēs kopīgu dzīvojamo māju. Sākumā pat vietējā padomju vara nopriecājusies par iniciatīvu, bet no augšas ātri tika apskaidrots, ka šis nav īstais kolhoza modelis.

Pirms trim gadiem par trušiem nezināju neko

Kā cilvēks iesāk audzēt trušus un tiek pie 35 apdzīvotiem būriem un nez cik trušiem (tas ir – no 30 līdz 70, skaits mainās, izpārdodot jaunos trusēnus)?

Jolanta atceras, ka bērnībā trusīši bija tikai vienu vasaru pie vecmāmiņas. Viņa tiem reizēm pabāza zāles kušķi un skatījās, glaudīt nemaz neriskēja.

“Vēl pirms trim gadiem par trušiem nezināju neko. Kad pārvācāmies uz savu lauku māju, sāku lēnām gudrot, ka vajadzētu taču kādu dzīvnieku, kas nav suns vai kaķis. Tad pēkšņi nāca piedāvājums – klau, te atdod trīs trusenes ar būri, gribi? Nu kāpēc ne. Aizbraucu pēc trusenēm, vedu mājās un domāju – bet ko tāds trusis ēd? Ir ziema, zāles nav! Nu, ja neskaita bildes ar trusi, kas grauž kāpostu un burkānu, nav ne jausmas...” Jolanta nopirka kāpostgalvu un burkānus, saplūca sauso zāli, kas virs sniega.

“Steidzīgi veicu aptauju draugu lokā, un man ieteica – ir Viens Labs Cilvēks ar milzu pacietību visu ko skaidrot. Paldies no manis un maniem trušiem, jo citādi viņi laikam neizdzīvotu,” atzīst saimniece.

Trušiem vajag dzīvesbiedrus

Kad ēšanas jautājums laimīgi noskaidrots un trusenes, kas izrādījās pundurtrušu pāraudzis variants uz diviem kilogramiem un nosauktas par Pelēm (Pele Kapučino, Pele Makiato, Pele Espresso), jau kādu mēnesi dzīvojušas un joprojām dzīvas un priecīgas – radās doma, ka vispār jau viņām vajadzētu puisi.

“Sameklēju sludinājumu portālā smuku trusi, noskaidroju, ka nav ļoti liels, braucu pakaļ. Tā pie mums ieradās Tīringas trušu puisis Tiramisu, pēc krāsas brūns ar melnu. Tikai, kad Tiramisu sasniedza precību vecumu, tomēr izrādījās, ka viņš tomēr ir pārāk liels Pelēm. Tagad mums bija viens puisis bez meitenes un trīs meitenes bez puiša,” ar aizrautību turpina Jolanta.

“Sekoja šķirnes meitenes meklējumi Tiramisu. Braucu pēc meitenes (tās vārds tagad ir Terakota), kas dzīvoja diezgan tālu, un uzprasījos apskatīt citus saimniecības trušus. Kas tas? Pirmo reizi dzīvē ieraudzīju Ronas trusi – neliels, piparu un sāls krāsā. Ja nu Tīringas trusis ir skaists, tad Ronas trusis – ļoti skaists. Stāvēju un dīcu, ka gribu arī šādu mazuli. Puisīti. Pelēm. Mazuļi gan bija vēl ar mammu, bet jau gana lieli, un tā uz “Piegozēm” devās Oskars.”

Kad Oskars bija paaudzies...nu jā, tad vajadzēja pareizās šķirnes meiteni viņam, tā ieradās Mirjama. “Nu – jūs sapratāt. Tagad man ir daudz Tīringas trušu, Ronas truši, ir arī Kalifornijas un lielā gaišā sudrabainā pēcnācēji. Ir arī Pelēni un pašas Peles,” teic truškope.

Dzīvniekiem saimniecībā ir vārdi – tie nāk agrāk vai vēlāk, saprotot raksturu – Tinkerbella, Vabole, Nindzja, Karamele, Margo, Blusa, Čiočiosana, Hvilinka, Muša, Annuška, Augustiņš Kāpostiņš, Princis Gardegunis…

Truši un “Piegozes”

Truškopības paši sākumi “Piegozēs” bija pārsteigumu un jaunu atklājumu pilni. “Skat, skat – kāda trusim ir mēle! O, trusis izdod skaņas (jā, un pat ļoti skaļas – var kliegt, purpināt, zīzināt)! Au, trusis māk aizstāvēties ar pakaļkājām un var iekost!” brīnumaini atklājumi nāca cits pēc cita, atzīst Jolanta.

Tagad “Piegozes” no tukšām un pamestām lauku mājām kļuvušas par mazu, bet tomēr saimniecību. Vasarā saimniece cer turpināt iesākto lauku tūrismā – viņa ir piedalījusies Atvērtajās dienās laukos un Mājas kafejnīcu dienās, reizēm atbrauc viesi, kas grib redzēt dzīvniekus, tādēļ iecerēts pielāgot saimniecību apskatei.

Jolanta ir izveidojusi Priežu Piegozes takas mežiņā pie mājas, kur pašai izstaigāties ar kafijas krūzi, palasīt meža zemenes, sēnes, bet te var būt arī atpūtas vietas citiem. Tomēr, tā kā dienā stundu ir tik, cik ir, un finanšu līdzekļi nav bezgalīgi, viss notiek lēnām.

“Tas gan pilnīgi atbilst man tuvajai permakultūras filozofijai – nelēkt augstāk par savu pēcpusi, izmantot to, kas pieejams uz vietas, iztikt bez nevajadzīgas pucēšanas, cirpšanas, biežas pļaušanas. Te ir lauku puķes bitēm un tauriņiem, taciņas bez seguma, kur rokas skudras un kamenes. Savvaļas augus, kas piemēroti “Piegožu” smilšainajai augsnei, cenšos ieaudzēt un piesēt no blakus dzīvotnēm – labi tas izdevies ar sveķenēm, kas vasaras sākumā zied kā liesmu jūra,” atklāj saimniece.

Ir noteikts datums Laucinieka dienai – 10. jūnijs, kad uz saimniecību aicināts katrs, kas vismaz sirdī laucinieks, tāds, kuram vispareizākais dzīvesveids šķiet lauku sētas ikdienas ritms. Būs zupa uz ugunskura, stāsti, tikšanās, dzīvnieku apskate.

Nevarēja izrunāt

“Piegozēs” mīt arī divas kazas – Zeltīte un Saulīte. “Zeltīte latgaliski ir Zeļteita. Kad aizbraucu viņai pakaļ, saimniecīte nopriecājās – oj, viņa laikam tieši jūs gaidīja. Daudzi aizrunāja, bet nepaņēma. Un tik labi, ka jūs latviešu cilvēks... Prasu, kāpēc tā? Nu viņu sauc Zeltīte, krievs nevarētu izrunāt. Un vēl stāstīja, ka Zeltīte ir tāda maza upīte, viņa kartē atradusi, tādēļ vārdiņš tāds, lai piens kā ūdens tek.

Pēc tam dokumentos tikai apskatījos, ka Zeļteita, ne Zeltīte. Otra kaza patiesībā ir Alfa, bet kaut kā nemaz nepiestāvēja – viņa gan mazāka, gan pakļaujas lielajai Zeltītei, kāda tur Alfa. Saucam par Saulīti, kaut gan riktīgi nešpetns lopiņš – visu laiku atrod, kā izlīst no aizgalda, kā ielīst tur, kur citiem dzīvniekiem ēdamais, un visu izrīt.”

“Piegožu” Lieldienu pasaka

(Jolantas Bāras stāstīta)

Trusītis Augustiņš ļoti gaidīja Lieldienas. Tik ļoti, ka palikušās dienas sarakstīja ar krītu uz sienas un katru vakaru vienu nodzēsa ar pūkaino ļipu nost – tā varēja redzēt, ka tās nāk arvien tuvāk.

Lieldienas ir īpaši svarīgi trušu svētki, tad taču bērni būs ciemos un gaidīs krāsainas oliņas! Augustiņam tā patika iepriecināt mazuļus, kuriem actiņas mirdzēt mirdzēja, kad varēja paglaudīt garās ausis un mīksto kažociņu. Bet kur lai ņem tās olas? Vecākie truši tikai smējās, kad Augustiņš mēģināja noskaidrot olu jautājumu.

Te kādu dienu trusītis atrada uz ceļa reklāmas lapu – oho, re, olas var nopirkt veikalā, un tās ir no šokolādes! Domāts – darīts, vecmāmiņas soma pie rokas, un uz veikalu prom. Tikai pārdevēja vis nepriecājās par tādu pircēju, jo viņa jau no pirmā acu uzmetiena mācēja saprast ienācēja pirktspēju: “Nu, ko tad tu atnāci, ko? Šokolādes olas, pilnu somu? Es nepārdodu tādam, kam nav naudas, un tev taču kažociņam nav pat kabatu!”

Ak un vai, Augustiņš par naudu nebija iedomājies. Nelīdzēja ne žēla skatīšanās, ne sabristo ķepiņu rādīšana. Nācās ļepatot vien atpakaļ uz mājām. Apsēdās pie vārtiņiem un domāja – ko nu? Bērni atnāks un domās, ka esmu slikts un skops trusis, kas pat Lieldienās nemāk dāvaniņas sagādāt. Viņi noteikti vairs negribēs šurp braukt….

Augustiņa degungals sāka nodevīgi raustīties un vilkt uz raudienu, bet garām tipinošā vistiņa Berta, uzklausījusi bēdu stāstu, tūliņ piedāvāja palīdzēt: “Olas? Es tev iedošu olas bērnu iepriecināšanai, mūsu vistu saime māk sadēt raibu raibās! Ienāc kūtiņā vakarpusē, tik skaties, lai gailis Harijs nepamana, tad bikses putēs!”

Bēdas bija kā vēja aizpūstas, Augustiņš saņēma no vistiņas veselu groziņu raibu olu, ko pašā rīta agrumā noslēpa dārzā zem vecā jāņogkrūma. Vai gan būtu jāstāsta, cik priecīgi bija bērni, kad atrada neparastās, krāsainās olas – zaļganas, brūnas, bēšas un baltas.

“Trusis tās atnesa, vai ne? Augustiņš? Kāds labs trusis ir mūsu Augustiņš!” Augustiņš, protams, saņēma svētku burkānu, bet vislielākais viņa prieks bija bērniem sagādātais pārsteigums. Lai arī mums izdodas svētkos dot kādam iemeslu pasmaidīt!