Zagļi kļūst arvien nekaunīgāki. "Viņš blakus istabā šiverēja, kamēr gulējām," stāsta apzagtā

Dzīvokļu un māju apzagšana ir sena kā pasaule. Mājokļu īpašnieki gadsimtiem ilgi attīstījuši un ieviesuši dažādas aizsardzības sistēmas, savukārt zagļi, neatpaliekot no laika tendencēm, izkopuši uzlaušanas metodes.

Mūsdienās no apzagšanas visvairāk cieš vidusslāņa cilvēki, nevis dārgo māju īpašnieki, kā varētu domāt. Tomēr runa nav tikai par naudas vai sadzīves mantas zaudēšanu, daudz lielākas sāpes apzagtajiem sagādā sentimentālas vērtības piemiņas lietu zaudējums, piemēram, mantotas rotaslietas vai fotogrāfijas nozagtajā datorā. Katru apzagto skar arī psiholoģiskā trauma, ko ne visiem izdodas pārvarēt pašu spēkiem.

Policisti un citi iesaistītie speciālisti norāda, ka apzagtā mājokļa īpašnieki nereti ir bijuši lielā mērā paši vainīgi, sagaidot zagli gluži vai atplestām rokām, proti, ar neaizslēgtām ārdurvīm, pie ieejas nomestu somu un maku.

Gluži nesen kādā skaistā svētdienas rītā ģimene baudīja brīvdienas atpūtu savā mājā, bez steigas dzīvojoties guļamistabās, skatoties televizoru, bērniem spēlējot datoru. Tā pagāja priekšpusdiena, un tikai vakarā sieva, pošoties jaunai dienai, konstatēja – no koridora pazudušas visas viņas somas. Dokumenti, naudas maks, kurā, kā mēdz gadīties, tieši tobrīd bija nopietna naudas summa. Turklāt – kas par nekrietni liktenīgu sagadīšanos – starp dokumentiem bija jaunā kredītkarte, kuras PIN kodu sieviete vēl nebija iegaumējusi, tāpēc uzrakstījusi uz lapiņas. Vēlāk, jau izsekojot noziedznieka rīcības pēctecību, tas bija pirmais, ko viņš darīja – ātri izslaucīja kontu tukšu. Zaudējums – vairāk nekā tūkstotis eiro. Sāpīgs zaudējums, ko pavadīja neskaitāmās rūpes, lai atjaunotu dokumentus, turklāt sieviešu pasaulē somas ir vairāk nekā lietu pārnēsājams priekšmets. Bet vislielākais šoks un izteikti riebīga sajūta bija apziņa, ka zaglis, vispirms pastaigājis ap māju (ko liecināja pēdas sniegā), ieskatījies katrā logā un konstatējis, ka mājas ļaudis dzīvojas augšstāvos, viegli uzlaužot garāžu (slēdzene vienkārša), bez grūtībām iekļuvis koridorā, lai paņemtu to, kas tur stāv. Ātri un bez uztraukuma. Lai gan – viņš bija nodrošinājies iespējamībai aizstāvēties. Par to liecināja no pagraba paņemtais kamīna kruķis, kas pēc tam tika nomests koridorā.

“Es iedomājos, ka kāda no meitām taču varēja noskriet lejā brīdī, kad zaglis bija tur...” sāpīgi nosaka cietusī.

Tieši tāpat teica kāda cita sieviete, kas no rīta konstatēja, ka pa nakti, kamēr viņa ar vīru gulēja, zaglis bija blakus istabā šiverējis, meklējot naudu.

Visbiežāk gan šādi zagļi rīkojas, neizaicinot likteni: vienkārši staigā gar mājām un pārbauda durvis. Ja durvis vaļā, nāk iekšā. Paņem, kas vistuvāk stāv, un iet tālāk. Ja uzskrien saimniekam, ieplēš acis: “Atvainojiet, kļūdījos ar durvīm.” Pārdaugavas mājā bija citādāk. Tur varēja notikt arī liela nelaime.

Tālāk? Tika ierosināta lieta, policija strādā. Izredzes? “Ja nu vienīgi somas netiks izmestas,” prāto sieviete. “Pārāk uzkrītošas un labas tās bija. Ja zaglis tās paturēs, vēloties pārdot, tad var būt ir izredzes. Bet tā… ne pēdu nospiedumus sniegā fotografēja, ne pirkstu nospiedumus meklēja...”

Lielākā daļa apzagto paliek neapmierināti

Spilgti to apliecina 2012. gada vasarā veiktā Latvijas iedzīvotāju viktimizācijas aptauja (pasūtītājs: sabiedriskās politikas centrs Providus) – pētījums par dažādos kriminālnoziegumos cietušo īpatsvaru, sadarbību ar policiju, apmierinātību ar rezultātu, palīdzības saņemšanu u. tml. Telefonintervijās tika aptaujāti vairāk nekā 1500 cilvēku vecumā no 16 līdz 75 gadiem un vairāk.

Pēc šīs aptauja, pēdējo piecu gadu laikā 8% iedzīvotāju bija saskārušies ar gadījumiem, kad kāds ir ielauzies mājoklī un kaut ko nozadzis vai mēģinājis nozagt.

Biežāk šādus gadījumus piedzīvojuši šādu grupu iedzīvotāji: 55–64 gadus vecie; augstāko izglītību ieguvušie; piecu un vairāk cilvēku mājsaimniecības; tie, kuru ienākumi ir lielāki nekā 301 lats uz vienu ģimenes locekli mēnesī; Rīgā dzīvojošie.

Pēdējā gada laikā notikuši 34% no pēdējo piecu gadu gadījumiem, 43% – pirms diviem vai trim gadiem. Vairākumā (62%) gadījumu pats cietušais vai kāda cita persona par ielaušanos bija ziņojuši policijai. Taču pietiekami liela daļa upuru par apzagšanu netika informējuši policiju – galvenokārt tāpēc, ka gadījums nav bijis pietiekami nopietns (42%), daudzi arī tāpēc, ka policija tāpat neko nedarītu lietas labā (33%).

Patiešām, izrādās, no tiem, kas ziņojuši, ar policijas rīcību apmierināto īpatsvars ir salīdzinoši neliels – 16% bijuši apmierināti, 18% – drīzāk apmierināti. Tikmēr vairāk nekā puse jeb 66% nav apmierināti ar policijas darbu. Kāpēc? Ielaušanās nodarījumā cietušie visbiežāk – 67% gadījumu – norādījuši, ka policija nav izdarījusi visu iespējamo, 48% pat uzskata, ka policija nav bijusi ieinteresēta palīdzēt.

Pētījums ietvēra arī jautājumus par nepieciešamību pēc palīdzības, bet tikai 12% ielaušanās nodarījumā cietušo ir saņēmuši kādu palīdzību vai atbalstu. Faktiski viņu īpatsvars ir pārāk mazs (15 respondenti), lai veiktu padziļinātu analīzi par palīdzības veidiem. Lai gan 31% gadījumu cilvēki atzinuši, ka tāda viņiem būtu bijusi nepieciešama. Gandrīz puse (47%) pauda, ka būtu noderējusi psihologa vai psihoterapeita palīdzība, 29% – jurista palīdzība, 15% aptaujāto vēlētos materiālu palīdzību.

Jāpiebilst, ka šie dati neattiecas uz ielaušanos un zādzību vai zādzības mēģinājumu kādā citā savā īpašumā (ne mājoklī) – garāžā, šķūnī, dārza mājiņā u. tml., no kā regulāri cieš Latvijas iedzīvotāji.

Kādas tad ir pēdējo gadu tendences mājokļu zagļu darbā? Topā ir nauda un kredītkartes (73% gadījumu), seko dažādas sīklietas, ko ir vieglāk aiznest un realizēt: juvelierizstrādājumi, datori, mobilie telefoni, dārgi fotoaparāti, video un audio tehnika, mākslas un antīkie priekšmeti. Starp citu, šī mantu izlase ir raksturīga mājokļu zagļiem arī citās valstīs, piemēram, ASV. Ļoti reti tiek zagti televizori un citas lielākas mantas, jo to iznešana no mājokļa ir apgrūtinoša. Piemēram, velosipēdi interesē tikai piekto daļu zagļu. Retais iedomājas, ka zagļus interesē arī dokumenti, bet tieši tie zagļus ļoti interesē!

Zagšanai izdevīgākais laiks, protams, ir atvaļinājumu un svētku dienas, kad cilvēki uz kādu laiku devušies prom no mājām. Šajā ziņā iedzīvotāji ir vieglprātīgi – mājokļu zagļi aktīvi vāc šādu informāciju, tāpēc drošības sargi iesaka nereklamēt paziņām pa labi un kreisi, sevišķi sociālajos tīklos, savus atpūtas plānus ārpus mājām. Aiz lieliem priekiem pačivināsi tviterī, ka dodies ar ģimeni slēpot uz Alpiem, bet garnadzis to uztvers kā ziņu, ka dzīvoklis paliks nepieskatīts.

Komunicējot interneta vidē, jāpatur prātā, ka dzīvokļu apzadzēji mēdz izmantot informāciju, kuru tur iegūst, iepazīstoties ar mājokļa saimniekiem vai viņu paziņām. Ir arī cits risks, piemēram, ja cilvēks aktīvi iepircies interneta veikalos, tur uzkrājas dati par veiktajiem pirkumiem – ar visu piegādes adresi. Informācija, ka esi iegādājies datorus vai dārgu video, audio tehniku, ir ļoti kārdinoša un, iespējams, zagļiem arī pieejama.

Vispār ikvienam ir jābūt vērīgam pret apkārt notiekošo, jo pirms zādzības garnadži, visticamāk, centīsies iegūt informāciju par īpašumu gan no mājokļa saimnieku paziņām un kaimiņiem, gan novērojot saimniekus un pat ielūkojoties dzīvoklī – uzdodoties par piegādātājiem, pakalpojumu sniedzējiem, tirgotājiem.

Viens ir, ko saka policija, apdrošinātāji un citi prātīgi cilvēki, bet otrs – ko saka paši zagļi? Pirms četriem gadiem apdrošināšanas sabiedrība Balta, sadarbojoties ar pētījumu aģentūru Data serviss un Valsts probācijas dienestu, veica unikālu pētījumu, aptaujājot ne tikai iedzīvotājus, bet arī personas, kas iepriekš tiesātas par zādzībām. Tādējādi tika iegūts ne vien padziļināts priekšstats par situāciju īpašuma drošības jomā Latvijā, bet var arī saprast, kas ir mīti un kas – realitāte – kādus riskus iedzīvotāji mēdz pārspīlēt un kādiem nepievērst pietiekami daudz uzmanības.

Bija diezgan šokējoši uzzināt, ka gandrīz puse iepriekš par zādzībām notiesāto (47%) atzīst: ielauzties īpašumā un paveikt zādzību ir viegli vai pat ļoti viegli! Turklāt 63% no šīs respondentu grupas norādīja, ka zādzību parasti spēj paveikt ātrāk par 15 minūtēm un tās var notikt jebkurā diennakts laikā, kaut arī priekšroka tiek dota svētku dienām un atvaļinājumu laikam.

Lai gan policijas darbinieki atzīmē, ka pēdējā laikā profesionālo dzīvokļu zagļu kļūst mazāk un parādās vairāk diletantu – aptuveni 60–70% no dzīvokļu apzadzējiem varētu būt narkomāni un nemākulīgi nepilngadīgie noziedznieki –, viņiem izdodas atrast vieglākos ceļus, kā iekļūt dzīvoklī. Šādi diletanti daudzos gadījumos izmanto viegli atmūķējamu slēdzeņu vājās vietas.

Savukārt pieredzējušiem zagļiem pietiek tikai paskatīties uz atslēgu, lai pēc tam varētu izgatavot tās kopiju. Citi pat paņem nospiedumus no atslēgām, kamēr tās atstātas viegli pieejamās vietās, piemēram, garderobē vai birojā uz galda. Tomēr arī bez atslēgu kopijas daudzas slēdzenes nav grūti atmūķēt, teiksim, mūsu sabiedrībā plaši lietotā zirnekļa tipa slēdzene Elbor prasmīgās rokās padodas jau pēc dažām sekundēm... Lai slēdzene efektīvi pildītu savu funkciju, mājokļu saimniekiem būtu rūpīgi jāpadomā par tās izvēli – varbūt jāiegādājas ne tik populāru firmu piedāvātie mehānismi (ko zagļi jau atšifrējuši), jo kvalitatīvas slēdzenes izgatavo arī mazpazīstamāki ražotāji.

Pilsētās, lai iekļūtu mājokļos, tiek izmantoti galvenokārt balkoni un logi, īpaši, ja mājokļa iemītnieki paši ir atstājuši tos nenoslēgtus. Pēc statistikas, ceturtā daļa dzīvokļu apzagšanas gadījumu notikuši atvērta loga vai neaizslēgtu ārdurvju dēļ, 23% zādzību tiek izsists loga stikls, 16% ielaušanās notiek, atlaužot slēdzeni. Lielākas galvassāpes zagļiem sagādā vecā tipa koka logi, bet tik populārie plastmasas pakešu logi bieži vien nav droši, ja vien ražotājs vai uzstādītājs nav pievērsis logu drošībai pastiprinātu uzmanību. Nereti pēc ielaušanās mājoklī caur pakešu logiem nav iespējams pat saprast, kā tieši garnadzis logu ir atvēris, atzīst policija.

Dzīvoklis mājas augšējā stāvā, izrādās, arī nav nekāda garantija pret ielaušanos caur logu. Lai arī pirmo un otro stāvu iedzīvotāji ir pakļauti lielākam riskam, prakse liecina, ka pa caurulēm vai citādi zagļi iemanās uzkāpt arī augstāk. Bijuši gadījumi, kad sasniegts arī astotais un devītais stāvs, noķertajiem zagļiem bijusi alpīnistu pieredze.

Interesanti, ka tā saukto parasto iedzīvotāju un par mājokļu zādzību tiesāto personu viedokļi par labāko mājas aizsardzības sistēmu pret zagļiem krasi atšķiras. Iedzīvotāji uzskata, ka dzīvokļu garnadžus visvairāk atbiedēs mājās ierīkota apsardzes signalizācija vai videonovērošana, taču paši zagļi atzīst, ka vislielākais šķērslis, lai mājokli apzagtu, ir suns. Suņa turēšanu mājās vai pagalmā aptaujātie iedzīvotāji nav pienācīgi novērtējuši, ierindojot tikai trešajā vietā zagļu traucēkļu sarakstā, savukārt zagļi apsardzes signalizāciju un videonovērošanu atstājuši aiz suņa.

Šajā gadījumā jātic zagļiem – četrkājainā sarga lomu apstiprina ne vien viņu stāsti, bet arī iekrišanas statistika. Proti, 70% gadījumu dzīvokļu apzadzējiem nav izdevies apzagt svešu īpašumu tieši suņa dēļ.

Starp citu, kriminālie respondenti savā darbībā galīgi noniecina tādus šķēršļus kā dzelzs durvis (tā domā 40%) un kāpņu telpas ārdurvju koda atslēgu (56%).

Pēc tik pārliecinoša dzīvokļu apzadzēju viedokļa demonstrējuma, atliek secināt – un to atzīst arī lielākā daļa aptaujāto iedzīvotāju – ja zagļi ir noskatījuši konkrēto mājokli, tad to pilnībā pasargāt nav iespējams. Vienīgais, ko var darīt, – īstenot kaut vai elementārus drošības pasākumus un tādējādi palielināt iespēju, ka zādzība var neizdoties. Otrs – apdrošinot īpašumu, parūpēties, ka, notiekot zādzībai, vismaz varēs saņemt apdrošināšanas prēmiju un ātri aizstāt nozagtās mantas.

Tomēr ir kaut kas, pret ko apdrošināties nav iespējams. Emocionālā atbildes reakcija pēc tam, kad cilvēks atklājis sava dzīvokļa aplaupīšanu, ir pārsteidzoši intensīva un pamatīgi izsit no sliedēm. Vairākumam no mums mājas ir kā drošs kokons, kas aizsargā no ārējiem draudiem un briesmām. Kad tajās negaidīti ielaužas svešie, tas var izraisīt sajūtu, ka nekur nav drošības, un veselu kaskādi emociju.

“Vairākums cietušo saka: viņi vairs nekad nav izjutuši to drošības un neaizskaramības sajūtu, kas bijusi iepriekš,” secinājis amerikāņu psihiatrs Billijs Korders no Ziemeļkarolīnas universitātes Medicīnas skolas, kurš pētījis 68 mājokļu apzagšanas upuru psihisko stāvokli. Korders atklāja, ka puse cietušo savas izjūtas pielīdzināja sajūtai kā pēc “vardarbības vai izvarošanas”. Salīdzinājums ar izvarošanu, ko lietoja pat cietušie vīrieši, varētu šķist pārāk melodramatisks. Taču vidusslāņa pārstāvjiem, kas piedalījās šajā pētījumā un ko agrāk nekad nebija personīgi skāris kāds noziegums, fakts, ka kāds svešinieks ir apgānījis viņu mājas svētumu, bija satricinošs.

Apgānīšanas sajūta lika vairākām aptaujātajām sievietēm pārmazgāt visas tās drēbes, pa kurām zaglis bija rakņājies, kāda sieviete pat mazgāja tās trīs reizes. Pēc ielaušanās trešā daļa pieaugušo cieta no bezmiega un nemiera, notikušo sevišķi pārdzīvoja bērni. Kāds pirmklasnieks katru dienu pirms došanās uz skolu sāka slēpt savas mīļākās rotaļlietas.

Gan cietušajiem, gan viņa tuviniekiem jābūt gataviem, ka atbildes reakcija uz šo traumu var izpausties gan fiziski, gan emocionāli, gan garīgi, un tas ir dabiski. Fiziskie simptomi var būt miega traucējumi, nelabums, galvassāpes, hipermodrība, nespēks. Emocionālajā ziņā var nākties tikt galā ar daudzām negatīvām izjūtām – bailēm, dusmām, noslēgšanos sevī, depresiju, bezpalīdzību, aizvainojumu, ievainojamību. Prātā atkal un atkal nevilšus uzplaiksnīsies notikušais, kā dēļ var pasliktināties koncentrēšanās spējas.

Reizē ar nozagtajām mantām zaglis ir cilvēkam nolaupījis arī sirdsmieru un drošības sajūtu. Kā to atgūt?

Pārvarot psiholoģisko triecienu

Ārzemju psihologi – starp citu, viņu vidū arī mājokļu zagļu upuri – kopā ar policiju ir izstrādājuši konkrētu scenāriju, kā vieglāk pārciest pirmo triecienu pēc mājas aplaupīšanas un pakāpeniski atgriezties normālā stāvoklī un dzīves ritmā.

Vispirms viņi norāda, ka noteikti vajag ziņot policijai. Pārsteidzoši daudz apzagto to nedara, tādējādi atstājot simtprocentīgu iespēju, ka vainīgais par ielaušanos nesaņems sodu.

Nākamo viņi iesaka praktisku rīcību, proti, pēc tam, kad policijas darbinieki ir pametuši notikuma vietu, labākais, ko darīt, – ķerties pie uzkopšanas. Ieteicams uzaicināt šajā darbā palīgā kādu labu radinieku vai draugu – emocionālais slogs būs vieglāks, ja varēs dalīties ar kādu, kas spēj no sirds mierināt. Nekārtības sakopšana un tīrīšana ir emocionāli smags, grūts process, taču, jo ātrāk tas tiks pabeigts, jo ātrāk varēs sākt sevis dziedināšanu un virzīties uz priekšu.

Dažiem nākas šajā procesā tikt galā ar domu, ka kāds svešinieks ir rakņājies pa viņa mantām, pat intīmām lietām, citiem nākas pārvarēt bailes, ka tas var notikt atkal. Daži par labu terapiju atzīst mēbeļu pārbīdīšanu vai pat nelielu kosmētisko remontu. Lai atvieglotu prātu, der nomainīt visas slēdzenes, kā arī apsvērt jaunas drošības sistēmas vai signalizācijas ierīkošanu.

Tāpat ir vērts par notikušo informēt kaimiņus – ja ne personiski, tad, piemēram, izplatot viņu pastkastēs vēstuli ar notikušā detaļām. Šis vienkāršais solis var radīt lielāku vienotību vietējā komūnā un kalpot par atgādinājumu pieskatīt vienam otru kopējas drošības labad.

Ko darīt, ja notikušais skāris ģimeni ar bērniem? Speciālisti iesaka jaunāka vecuma bērniem un tiem, kam ir tendence ātri uztraukties un raizēties, labāk nestāstīt par apzagšanu. Turpretī vecākiem bērniem, kā arī tiem, kam ir dzīvespriecīgs, elastīgs raksturs, var palīdzēt iedrošināšana runāt par šo tēmu, vairāk daloties viņu bažās un jautājumos, nekā cenšoties vājināt viņu izjūtas. Parasti bērnu baiļu reakcija ar laiku izzūd bez kādas papildu terapijas. Kad bērni redz, ka vecāki ir atgriezušies normālā dzīvē, viņi parasti ātri vien atgūst iepriekšējo emocionālo līdzsvaru.

Galu galā vairākumam apzagto mājokļu upuru ātrāk vai vēlāk izdodas viss – gan pārvarēt pēctraumas stresu, gan atjaunot zaudēto mantu, gan atgūt mājas komfortu. Izņemot zaudēto ilūziju, ka mani jau nekad tas neskars...