Lielais jautājums: kā padarīt valsts iepirkumus caurspīdīgus?
Lai arī valsts iepirkumi padarīti par garu un birokrātisku procedūru, tādejādi cerot izvairīties no korupcijas un padarīt tos maksimāli godīgus, nereti dzirdam par tiesas prāvām, kuros tiek apstrīdēts uzvarētājs, tāpat netrūkst skaļu gadījumu, kad valsts pasūtījumu ieguvējs rada jautājumus sabiedrībai par tā atbilstību. Jauns.lv viedokļu līderiem – uzņēmējam Pēterim Šmidrem, rakstniekam Jurģim Liepniekam un fizikas profesoram, bijušajam Latvijas Universitātes rektoram Mārcim Auziņam jautāja, vai un kā iespējams valsts iepirkumus padarīt caurspīdīgus.
Uzņēmēju Pēteri Šmidri uztrauc dīvainā shēma, pēc kuras tiek organizēti valsts iepirkumi. Zinātnieku Mārci Auziņu izbrīna valsts iepirkumu “pārbirokratizācija”, bet Jurģis Liepnieks neizprot, kāpēc mediji neseko līdz valsts iepirkumu sāgām.
Pēteris Šmidre: “Tas ir pamatkorupcijas mehānisms”
“Jautājums ir par to, kā valsts iepirkumus padarīt godīgākus. Caurspīdīgums ir tikai viens no elementiem,” saka uzņēmējs Pēteris Šmidre. Piedaloties valsts iepirkumu konkursā uzņēmējam, jābūt skaidram, vai tajā ir vērts piedalīties, vai arī tur viss jau ir “sarunāts”, uzsver biznesmenis. Pašreizējo sistēmu viņš sauc par “pamatkorupcijas mehānismu”.
“Paskatījos pēdējās likuma izmaiņas, kas stājās spēkā no 1. janvāra. Un tur akcents tiek likts uz slepenību, kas man vispār nav skaidrs. Kā valsts uzņēmums var turēt slepenībā, kur tas liek manu naudu?!,” neizpratnē ir Pēteris Šmidre.
Pēc viņa domām, lai būtu mazāk korupcijas, vajadzētu darīt tā, lai valsts iepirkumu būtu pēc iespējas mazāk, jo privātajā biznesā jebkurš konkurss nebeidzas tā, kā tas izveidojas valsts iepirkumā – neviens īpašnieks nepieļaus tādu cenu un problēmas, kādas ir valsts iepirkumā.
Pašlaik iepirkumu shēma darbojas šādi: ir pasūtītājs, kas izveido iepirkuma komisiju un raksta iepirkuma nolikumu, tāpat pasūtītājam vajadzīgs viens no pretendentiem. Pie šādas iepirkuma shēmas, kad pasūtītājs izvēlas komisiju, raksta nolikumu un meklē pretendentu, nekas netraucē uzrakstīt “vajadzīgo” nolikumu. Lai mainītu sistēmu, tajā ir jātaisa kāds pārrāvums, lai tā neizskatītos pēc piramīdas. Tas nozīmē, lai komisijā strādātu un nolikumu rakstītu nevis valsts ierēdņi, bet gan sabiedrība - pārstāvji no profesionālām asociācijām, sociālajiem partneriem vai arī sabiedriskajām organizācijām, kuru darbības joma vistiešāk saistīta ar konkrēto iepirkuma tēmu. “Tad ir cerība, kaut ko sasniegt un dabūt to, lai viss būtu daudzmaz taisnīgi,” saka Pēteris Šmidre.
Jurģis Liepnieks: “Kur jūs esat sargsuņi?”
Korupcija Latvijā vienmēr bijusi problēma, saka rakstnieks Jurģis Liepnieks un norāda, ka vēl nesenos gados tā problēma bija savādāka. Ja tad, piemēram, celtnieki pievāca sev koruptīvi iegūtos desmit vai piecpadsmit procentus, bet to skolu, ceļu vai sporta halli uzbūvēja, tad tagad redzam tādus valsts iepirkumus, kuros to naudu paņem, bet neko neuzbūvē.
“Iepirkumi Latvijā ir absolūti caurspīdīgi, izņēmums vienīgi varbūt ir Aizsardzības ministrijai, drošības dienestiem un tamlīdzīgi. Bet kopumā visi iepirkumi un ar tiem saistītie dokumenti ir ļoti publiski,” norāda Jurģis Liepnieks un turpina:
“Problēma ir tajā, ka medijiem, sevišķi jau sabiedriskajiem, tas neinteresē. Otrkārt, tas prasa zināmu kompetenci – saprast to, kas tur ir rakstīts. Arī slaveno Aizsardzības ministrijas 220 miljonu vērto iepirkumu par ēdināšanu taču atklāja žurnāls “Forbes”. Tas bija pieejams. Un te, manuprāt, milzīgs akmens ir mediju dārziņā – kur jūs esat sargsuņi?”
Mārcis Auziņš: “Pārbirokratizēts līdz bezjēdzībai”
Strādājot akadēmiskajā vidē un veicot dažādus pētniecības projektus, kuros nepārtraukti bijis nepieciešams iepirkt dažādas lietas, profesors Mārcis Auziņš nonācis pie secinājuma, ka mūsu valsts iepirkumu sistēma ir pārbirokratizēta līdz bezjēdzībai. Un to viņš saka ar pilnu atbildības sajūtu, jo zinātniekam bijusi iespēja salīdzināt. Viņš strādājis gan NATO finansētajos projektos, gan arī ASV. Un tur attieksme pret iepirkumiem, salīdzinot ar Latviju, ir kā diena pret nakti, situācija bija ļoti atšķirīga.
“Mēs, veidojot iepirkumus, uzskatām, ka katrs, kas kaut ko gribēs nopirkt, visdrīzāk būs negodīgs, gribēs kaut ko iegūt sev personīgi. Nesaku, ka tā nekad nenotiek, bet ideāli un naivi gribu apgalvot, ka cilvēki, kas šādos iepirkumus piedalās ir godīgi cilvēki, kuri savu uzdevumu grib veikt pēc labākās sirdsapziņas,” saka profesors.
Tāpēc viņš teic, ka, rīkojot valsts iepirkumus, jau sākotnēji būtu par godīgiem jāuzskata tie, kas tajos piedalās, neliekot dažādus birokrātiskos un administratīvos šķēršļus. Protams, procedūra ir svarīga un bez tās nevar iztikt, bet dominējošam pār procedūru primāri ir jābūt rezultātam. “Un tajā brīdī, domāju, visu darīsim labāk un efektīvāk. Un, protams, paralēli jābūt iespējām monitorēt valsts iepirkumu procesus, tos kontrolēt. Un ja atklājas kas negodīgs, tad, lai vainīgais saņem pēc pilnas programmas, kā saka – lai par maz neliekas,” saka Mārcis Auziņš.
Kā Pēteris Šmidre, Jurģis Liepnieks un Mārcis Auziņš vērtē situāciju ar valsts iepirkumiem un ar tiem saistītajiem skandāliem, vērojiet Jauns.lv video.
