Viedoklis: sodīt, bet ne iznīcināt

Abstrahējoties no konkrētās lietas apstākļiem, kas šobrīd publiski nav zināmi, šeit minu dažas pārdomas, kādas varētu būt Konkurences padomes lēmuma sekas iesaistītajiem nozares uzņēmumiem jebkurā gadījumā, ja patiešām tiktu konstatēta aizliegta vienošanās. Kā arī apsveru, kas, manuprāt, Konkurences padomei kā atbildīgai un sabiedrības intereses pārstāvošai iestādei būtu jāņem vērā šādu lēmumu pieņemšanas procesā.

Pieredze rāda, ka gadījumos, ja Konkurences padome konstatē aizliegtu vienošanos, tiek piemēroti apjomīgi naudas sodi. Atbilstoši Konkurences likumam sods par aizliegtu vienošanos var sasniegt pat 10% no uzņēmuma iepriekšējā gada apgrozījuma, un ir iespējams piemērot solidāru atbildību arī citiem grupas uzņēmumiem. Līdz šim gan padomes piemērotie sodi karteļu lietās nav tuvojušies 10% robežai, parasti nepārsniedzot pat 5%. Tomēr pat šāds soda apmērs pie liela apgrozījuma, kas raksturīgs būvniecības nozarei, var sasniegt vairākus miljonus un būt uzņēmumam pietiekami grūti apmaksājams.

Jāņem gan vērā, ka Konkurences padomes lēmumu atbilstoši Konkurences likuma noteikumiem var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā. Apgabaltiesas spriedumu savukārt kasācijas kārtībā var pārsūdzēt Augstākajā tiesā. Atbilstoši likumam lēmuma pārsūdzēšana aptur lēmuma darbību daļā par naudas soda uzlikšanu. Tātad naudas sods nav jāmaksā, kamēr norit pārsūdzības process.

Pieredze rāda, ka Konkurences padomes sodītie uzņēmumi ļoti bieži izmanto tiesības lēmumu pārsūdzēt, un tiesvedība parasti ilgst gadiem, kā gadījumā ar “Moller” grupā ietilpstošo Volkswagen automašīnu dīleru sodīšanu, kur tiesvedība par 2014. gada lēmumu tika pabeigta tikai 2022. gada septembrī. Dažkārt tiesa izmanto arī tiesības apturēt tiesvedību un vērsties Eiropas Savienības tiesā, lūdzot sniegt atbildes uz nozīmīgiem tā sauktajiem prejudiciāliem jautājumiem, kas skar Eiropas Savienības konkurences tiesību iztulkošanu. Tas varētu būt īpaši svarīgi gadījumos, kad aizliegta vienošanās konstatēta ne tikai kā Latvijas Konkurences likuma, bet arī kā Līguma par Eiropas Savienības darbību pārkāpums. Tādā gadījumā kopējais tiesvedības ilgums vēl vairāk pagarinās, un var sasniegt pat desmit un vairāk gadus, un tikmēr naudas sods nav jāmaksā. Tādēļ nevarētu apgalvot, ka naudas sods pats par sevi ir lielākais šķērslis uzņēmuma turpmākai veiksmīgai darbībai, vismaz ne īstermiņā.

Taču būtiskākās sodoša Konkurences padomes lēmuma sekas, manuprāt, izriet no Publisko iepirkumu likuma. Proti, nesen pieņemtie grozījumi Publisko iepirkumu likumā, kas stājās spēkā 2023. gada 1. janvārī, potenciāli ļauj izslēgt pretendentu no dalības iepirkumā, ja pasūtītāja rīcībā ir “pietiekami pārliecinošas norādes”, lai secinātu, ka kandidāts vai pretendents ir ar citiem piegādātājiem noslēdzis vienošanos, kas vērsta uz konkurences kavēšanu, ierobežošanu vai deformēšanu; tajā skaitā, ja tas atzīts par vainīgu konkurences tiesību pārkāpumā. Normā trūkst norādes uz prasību par iestādes lēmuma spēkā esamību un neapstrīdamību, tādēļ Iepirkumu uzraudzības birojs savā skaidrojumā par Kandidātu un pretendentu izslēgšanas noteikumiem norāda, ka neesot jāvērtē, vai konkrētais lēmums ir kļuvis neapstrīdams vai nepārsūdzams. Kopsakarībā ar iepriekš aprakstīto tiesvedības ilgumuŠādas izslēgšanas tiesības ir spēkā trīs gadus pēc iestādes lēmuma spēkā stāšanās (pat, ja tas ir pārsūdzēts tiesā). Turklāt joprojām spēkā ir arī jau iepriekš likumā paredzētais izslēgšanas pamats gadījumos, kad kandidāts vai pretendents ir atzīts par vainīgu vai atbild par naudas soda samaksu karteļa lietā ar tādu iestādes lēmumu vai tiesas spriedumu, kas jau ir kļuvis neapstrīdams vai nepārsūdzams, un šī izslēgšanas pamata darbības ilgums arī ir trīs gadi., tTas faktiski var nozīmēt sodīto komersantu izslēgšanu no publiskā iepirkuma aprites uz ilgstošu laika periodu, kurā komersanta darbība ir faktiski paralizēta un ilgtspējas prognozes skaidri negatīvas. Ir diskutējams, vai šī Publisko iepirkumu likuma jaunā norma, kas neprasa, lai iestādes lēmums vairs nebūtu pārsūdzams, atbilst Eiropas Savienības tiesību principiem, ja to kā izslēgšanas pamatu piemērotu gadījumos, kad Konkurences padomes lēmums ir ticis pārsūdzēts tiesā. Tomēr, visticamāk, skaidrību šajā jautājumā gūsim tad, kad normas atbilstība Eiropas Savienības tiesībām kā augstākām tiesību normām tiks pārbaudīta tiesā. Tādēļ jau atkal jāsecina, ka potenciālā aizstāvība un pretargumentu veidošana, lai varētu veiksmīgi turpināt piedalīties publiskajos iepirkumos, prasīs uzņēmumam ievērojamus resursus.

Tomēr jāievēro arī citas un plašākas Konkurences padomes lēmuma sekas, ja tiek konstatēta aizliegta vienošanās. Piemēram, tās ir zaudējumu atlīdzības prasības, ko pret uzņēmumu var vērst personas, kas ir cietušas pārkāpuma rezultātā. Karteļa gadījumā ir likumā noteikta prezumpcija, ka ir nodarīts kaitējums un cenas pieaugums sasniedz vismaz 10%.

Šādas prasības var celt Ekonomisko lietu tiesā, un, lai gan, visticamāk, tās līdz galam neizskatīs, kamēr Konkurences padomes lēmums nebūs kļuvis neapstrīdams, tomēr aizstāvība pret šādām prasībām vai, piemēram, rezervju un uzkrājumu veidošana, noteikti var aizņemt daudz uzņēmuma resursu. Tādēļ jebkurā gadījumā Konkurences padomes lēmumam, pat, ja tas vēl ir pārsūdzams un tiek pārsūdzēts tiesā, var būt pietiekami nopietnas sekas uz uzņēmuma darbību.

Papildus šādām tiešām sekām ir jāņem vērā arī iespējamā ietekme uz pasūtītājiem, ja publiskajos iepirkumos ir tikuši izmantoti Eiropas fondu līdzekļi. Kā rāda pieredze arī nesenajā tā sauktajā “būvnieku karteļa” lietā, Centrālā finanšu un līgumu aģentūra nekavējas lemt par piemērojamām finanšu korekcijām, ja pasūtījumā izmantoti Eiropas Savienības fondu līdzekļi.

Lai gan korekcija tiek piemērota iepirkumu pasūtītājiem, tomēr pasūtītājiem ir tiesības vērsties pret komersantiem ar regresa prasībām. Finanšu korekcijas apmērs atkarībā no faktiskajiem apstākļiem katrā no publiskajiem iepirkumiem var daudzkārt pārsniegt faktiski komersantiem piespriesto sodu apmēru, tā vienlaicīgi ne tikai radot būtisku ietekmi uz valsts budžetu, bet arī faktiski pārvelkot svītru iespējai sodītajiem komersantiem laboties un turpināt komercdarbību, vienlaicīgi aizstāvot savas tiesības atbilstoši Administratīvā procesa likumam un Satversmei.

Nav šaubu, ka aizliegtas vienošanās kavē godīgu konkurenci un negatīvi ietekmē ekonomiku kopumā. No otras puses, ievērojot ļoti smagās sekas gadījumos, ja tiek konstatēta uzņēmuma iesaiste kartelī, jebkuram Konkurences padomes lēmumam būtu jābūt rūpīgi un pienācīgi pamatotam. Būtu jābūt pārliecībai, ka pierādījumi ir pietiekami un pārliecinoši attiecībā uz katru kartelī iesaistīto uzņēmumu un ir precīzi konstatēts aizliegtās vienošanās tvērums, tostarp tas, kurus iepirkumus kartelis ir ietekmējis, bet kurus ne. Tāpat no lēmuma vajadzētu skaidri izrietēt, ka tas ir samērīgs, pieņemts, izmantojot tikai pieļaujamus pierādījumus un izmeklēšanas metodes, un ir patiešām nepieciešams sabiedrības interesēs.