Juris Pūce: Stagnācijas finanšu institūcija

Latvijas ekonomika atdziest, taču Latvijas iedzīvotāji to diez ko vēl neizjūt. Mazumtirdzniecībā patēriņš turpina augt, jo daudzi iedzīvotāji pagājušogad pieredzēja algu kāpumu un beidzot ir tikuši vaļā no ievērojamas daļas “trekno gadu” parādu. Tas veicina ar pircējiem pilnus lielveikalus, pieaug jaunu automašīnu pārdošanas skaitļi un citi iekšējā patēriņa rādītāji. Taču eksports neaug, rūpniecība kopumā pat sarūk. Investīcijas Latvijas ekonomikā kopumā aug ļoti lēnā tempā, bet nozarēs, kuras nosaka Latvijas ekonomikas konkurētspēju pasaules tirgos (rūpniecība, tranzīts, zināšanu ietilpīgie pakalpojumi), investīcijas pat sarūk. Vai šie apstākļi nešķiet jau reiz dzirdēti? Jā, paralēles ar situāciju “treknajos gados” ir novērojamas.

Valdībai būtu jārīkojas ātri un izlēmīgi, lai pārvarētu to problēmu sekas, kuras mūsu konkurētspējīgākai ekonomikas daļai ir radījušas problēmas, kas saistītas ar ekonomiskām problēmām Krievijā un Krievijas agresiju Ukrainā. Investīciju veicināšanai, lai panāktu ātrāku darba ražīguma pieaugumu, it īpaši – uzņēmumos, kas eksportē preces un pakalpojumus, jākļūst par galveno valdības ekonomiskās politikas vadmotīvu. Turklāt – Latvijas valdībai ir pieejami resursi, lai šādu politiku veicinātu – pieejami Eiropas Savienības fondu līdzekļi, kuru jau paredzētais apjoms ir pietiekams, lai šādu investīciju pieaugumu panāktu. Taču – jau gadu Latvija var izmantot jaunā plānošanas perioda (2014.–2020. gads) ES līdzekļus, bet gandrīz vai neviena programma nav uzsākta un līdzekļi uzņēmējiem nav pieejami.

Iemesls tam, kāpēc daļā no ES fondu programmām finansējums nav pieejams, ir šokējošs – līdzekļu administrēšanai bija paredzēts izmantot Attīstības finanšu institūciju (AFI), valsts akciju sabiedrību, kuru izveidoja uz trīs līdz tam funkcionējošu valsts uzņēmējsabiedrību bāzes. Taču AFI, kaut tā tika nodibināta ar lielu pompu pašās 2013. gada beigās, vēl līdz 2015. gada aprīlim darbu nav uzsākusi – toties no valsts līdzekļiem ir apmaksāts trīs valdes locekļu darbs pusotra gada garumā, kura rezultāts ir jaunās AFI darbības modeļa sagatavošana, kas būtiski atšķiras no tā, kādu valdība bija iecerējusi šo institūciju 2013. gadā, kad tika lemts par tās veidošanu.

Vai Jūs atminaties tādu Latvijas Hipotēku un zemes banku? Tad, kad pārrunājam Latvijas finanšu krīzes iemeslus 2008. gadā, parasti tiek pieminēts Parex bankas krahs,  bet piemirsta vēl viena krīzes “varone” – banka, kuru valsts pati bija dibinājusi, vadījusi un auklējusi – Latvijas Hipotēku un zemes banka (Hipotēku banka). Minētā banka krīzes iesākumā pati pārplīsa kā ziepju burbulis, jo izrādījās, ka Hipotēku banka izsniegusi kredītus, kā lai to maigāk pasaka, ne pārāk cieši vērtējot aizņēmēju spēju tos atdot. Rezultātā valstij bija banka jāglābj, bet sekas šai glābšanai bija apjomīga Hipotēku bankas kredītu apjoma piespiedu pārdošana. Bankas glābšana Latvijas valstij kopumā būs izmaksājusi tikpat, cik Parex glābšana, bet Hipotēku banka bija vairāk nekā divas reizes mazāka banka. Ko tas liecina par Hipotēku bankas izsniegto kredītu kvalitāti?

Taču Hipotēku banka bija ne tikai komercbanka – tai jau no paša sākuma valsts uzdeva veikt arī t.s. attīstības bankas funkcijas – finansēt uzņēmējdarbību jomās, kurās komercbankas to nedara pārāk augstu risku vai izmaksu dēļ. Šim nolūkam Hipotēku banka jau no 2004. gada ir regulāri saņēmusi ES fondu naudu un valsts galvojumus dažādās starptautiskās institūcijās ņemtiem kredītiem. Rezultāts ir bijis tāds, kā nu Hipotēku bankai – zaudējumi, neatgūti kredīti daudz augstākā proporcijā, nekā sākotnēji iecerēts. Beigu beigās valdībai neatlika nekas cits, kā uzdot Hipotēku bankai atteikties no bankas licences un tā reorganizējās par “Altum”, lai valsts budžetam vairs nebūtu jāiegulda jauni un jauni līdzekļi Hipotēku bankas kapitālā, kur bija zaudēti jau vairāk nekā 200 miljoni eiro.

Taču Hipotēku bankai paralēli darbojās divas citas, mazākas valsts dibinātas t.s. attīstības finanšu institūcijas – Latvijas Garantiju aģentūra un Lauku attīstības fonds. Šo uzņēmējsabiedrību darbības modelis, atšķirībā no Hipotēku bankas, bija sniegt atbalstu uzņēmējiem, izmantojot komercbanku starpniecību. Rezultātā abas sabiedrības nav cietušas tādus zaudējumus, kas būtu prasījušas valdībai nepieciešamību ieguldīt kapitālā, bet abu sabiedrību kopējā bilances vērtība jau pārsniedz Hipotēku bankas.

Valdība, 2013. gadā lemjot par šo trīs sabiedrību apvienošanu vienotā Attīstības finanšu institūcijā, faktiski lēma par kārtējo Hipotēku bankas glābšanu. Divas finansiāli “veselas” institūcijas apvienoja ar “slimu” banku, lai kopīgi to atveseļotu.

Taču atveseļošanas process paredzēja skaidru stratēģiju – jaunā Attīstības finanšu institūcija tiktu veidota pēc Igaunijas un Lietuvas atbilstošo institūciju parauga un vairāk līdzinātos tam, kā pirms apvienošanas strādāja Garantiju aģentūra un Lauku attīstības fonds, nevis kā Hipotēku banka.

Taču Finanšu ministrijas darbības ir vērstas uz pilnīgi pretējo. Finanšu ministrijas ierēdniecība piedāvā jauno AFI veidot kā Hipotēku bankas kopiju – 250 darbinieki (salīdzinājumā – gan Igaunijā, gan Lietuvā salīdzinošā institūcijā strādā mazāk nekā 50 darbinieki), 9 miljoni eiro gadā administratīvie izdevumi, neskaidras funkcijas un vēlme pašiem dalīt naudu iemīļotiem projektiem (savukārt, Igaunijā un Lietuvā galvenokārt līdzekļi tiek piešķirti, izmantojot kompetentus finanšu starpniekus – komercbankas, ieguldījumu fondus u.tml.). Bet kā citādi – ja jaunā AFI valde šobrīd sastāv no Hipotēku bankas kādreizējā vadītāja Rolanda Paņko un viņa vietnieka Jēkaba Krieviņa, kā arī ZZS pastāvīgā emisāra dažādu valsts uzņēmumu valdēs Jura Vaskāna? Tāda ir bijusi apzināta Finanšu ministrijas vecākās ierēdniecības izvēle, slēpti grozīt 2013. gada valdības lēmumus par AFI darbības principiem, un veidot jaunu Hipotēku banku – nevis attīstības, bet stagnācijas finanšu institūciju.

Šāda pieeja gan garantēs tikai lielus administratīvus izdevumus un zaudējumus, kurus atkal pēc dažiem gadiem nāksies segt visiem nodokļu maksātājiem.

Tā vietā finanšu ministram būtu nopietni jāpieķeras AFI veidošanas procesam un jānoliek tas uz pareizām sliedēm – jāizvēlas profesionāls menedžments, kas saprot attīstības finanšu institūciju darbības specifiku un kas var izveidot vismaz tikpat efektīvu institūciju kā Igaunijā un Lietuvā. Tas nav atliekams darbs – ekonomikas atdzišana un investīciju kritums prasa ātru un izlēmīgu rīcību, lai ES fondu ieviešana uzņēmējdarbības atbalsta programmās varētu tikt uzsākta.

Juris Pūce, ekonomikas eksperts, bijušais Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs