Skaņu ieraksts kā pierādījums: kad un kā tas tiek izmantots?

Plašākā ekspertīze, kuru savā praksē Grīnbergs sarakstījis, bija atzinums uz apmēram 700 A4 formāta lappusēm kādā kontrabandas lietā. “Likums un Taisnība” viņu aicināja uz interviju par skaņu un video ierakstu izmantošanu tiesu procesos.

Kādi ir nosacījumi, lai skaņu ieraksti varētu būt par  pierādījumiem tiesā? Kādos gadījumos tiesa var noraidīt audiovizuālos pierādījumus kā nelikumīgi iegūtus?

Pirmkārt, ierakstam ir jābūt autentiskam, nemontētam un pilnībā jāatspoguļo kāds notikums vai tā fragments, kas liecina par kādiem faktiem. Otrs nosacījums – lai būtu iespējams identificēt personas, kuras piedalās sarunā. Lai ieraksts būtu derīgs personas identifikācijai pēc katra cilvēka runas apjoma un ieraksta kvalitātes.

Vienā gadījumā kvalitāte varbūt ir laba, citā ir kādi traucējoši trokšņi, kurus nav iespējams noņemt un līdz ar to iegūt personas identifikācijai derīgus skaņu parametrus. Obligāts nosacījums – lai nebūtu nekādu montāžas pazīmju. Atsevišķas pazīmes ir failu metadati. Visu parasti nosaka ekspertīze. Skaņu ierakstu eksperti pēta failus arī kibertehniskā līmenī.

Otrkārt, apsūdzības puse nereti kompilē ierakstu fragmentus no dažādiem laika periodiem, lai izvirzītu apsūdzību. Tā kā izmeklētājiem un prokuroriem parasti darba apjoms ir  milzīgs, tad viņi savu izmeklēšanu pamatā veic uz teksta materiālu, nevis uz autentisko skaņu ierakstu pamata. Tāpēc ļoti reti, bet tomēr var rasties tiesu kļūdas.

Un tie ir gadījumi, kad apsūdzībai un aizstāvībai nav līdzvērtīgas pieejas tiesības lietiskajiem pierādījumiem. Mani kā ekspertu tas nekādi neapmierina, jo Latvijas tiesās ir spēkā sacensības princips. Labākais iznākums tiesā ir tad, ja spriedums ir taisnīgs un nav notiesāts nevainīgs cilvēks. Tas ir mans kā eksperta kredo.

Parasti pretējā puse vaicā, vai ir pierādījumi, ka nav montēts. Pierādījums ir ekspertīze. No vienas puses, tas gan ir it kā lieks solis, bet tāda ir ierastā kārtība, pretēja nevainības prezumpcijai.

Galvenais – vai ieraksts nav montēts vai citādā veidā falsificēts, vai ir derīgs personas identifikācijai un vai ir labi zināms, ka ierakstā piedalās konkrēta persona. Lai veiktu šo identifikāciju, ir nepieciešams aizdomās turamās personas balss paraugs. To iegūst procesuālā darbībā, visbiežāk izmeklētājs, un iesniedz kopā ar ekspertīzi, vai arī iegūst eksperts, kā viņš to vēlas.

Kā notiek identifikācijas procedūra?

Tā sastāv no divām vai trim daļām. Pirmā ir akustiskā, instrumentālā analīze – skaņa tiek analizēta no tehniskā viedokļa, ar programmatūru palīdzību tiek iegūti balss parametri: augstums, tembrs, atsevišķu fonēmu dati, kuru kombinācija katram cilvēkam ir diezgan individuāla, kas nosaka balss tembru, pēc kura mēs viens otru atpazīstam. Tiek aprēķināti korelācijas koeficienti. Es tīšām nestāstīšu šīs izpētes tehnisko pusi, daļa no tās ir lasāma speciālajā literatūrā, bet daļa ir klasificēta informācija.

Otrā daļa ir tā saucamā audiatīvā analīze, vairāk subjektīvi balstīta uz eksperta pieredzi. Var arī detalizēti analizēt, kā tīri fonētiski runa veidojas, kādas ir raksturīgas pazīmes, vai patskaņi, līdzskaņi, kā tie tiek izrunāti, gari, šauri vai plati, vai ir dialekta pazīmes. To gan vairāk skatās, ja piedalās arī eksperts lingvists, varbūt pat logopēds, jo tad procesuālā nozīmē šo ekspertīzi sauc par komplekso.

Latvijā tas ir diezgan vienkārši nosakāms, bet angļu lingvistikā tas ir būtiski, jo visbiežāk nepieciešams noteikt, kurā pasaules daļā angliski runājošais cilvēks varētu būt uzturējies. Mūsu akadēmiski izglītotie lingvisti baidījās, bet es uzdrošinājos izteikt savu subjektīvo  pieņēmumu, ka ir no Nigērijas vai Irākas.

Tad speciālisti vērtē, kā runa izskatās no lingvistikas viedokļa, vai ir speciāla izruna, dialekts. Reāli katrā lietā eksperti strādā tēmā, kurā ir vairāki kompetenti. Saliekot to visu kopā, tiek veiktas divas lietas. Viena ir instrumentālā – objektīvā analīze, šie parametri, kur ir zināma varbūtības pakāpe un iespējams procentuāli izmērīt, kāda ir sakritības pakāpe, vai balss pieder konkrētam cilvēkam vai drīzāk citam. To sauc par L/R koeficientu – apsūdzības un aizstāvības hipotēžu attiecību pēc “Bayes” varbūtību teorijas. Tas, protams, tiek apkopots kopā ar ekspertu akustiķu un vai lingvista pārliecību, pieredzi, secinājumiem, un tad tiek sniegts atzinums.

Vai sarunas dalībnieks ir jābrīdina, ka tiek veikts sarunas ieraksts?

Uzreiz jānodala, kas to dara. Ir publisko un privāto tiesību princips. Juridiskai personai, izmeklēšanas iestādei ir atļauts tikai tas, kas ir stingri reglamentēts tiesību aktos. Savukārt privātpersonai ir atļauts viss, kas nav aizliegts. Šeit ir būtiska lieta – ja izmeklēšanas iestāde veic slepenu noklausīšanos un nav saņēmusi izmeklēšanas tiesneša vai prokurora atļauju, tad tas tiek veikts nelikumīgi. Šāds materiāls tiesā var tikt noraidīts kā pierādījums, un iznāk tā, ka tas iegūts nelikumīgi.

Savukārt nevienā likumā nav noteikts, ka privātpersona nedrīkst ierakstīt vismaz savas sarunas. Nekur nav arī teikts, ka būtu obligāti jābrīdina sarunas biedrs. Protams, eksistē arī fizisko personu datu aizsardzības likums, kur norādīts, ko drīkst, ko nedrīkst darīt. Taču attiecībā uz jebkurām sarunām, kurās persona pati piedalās, ieskaitot telefonsarunas, kad aizlieguma nav – neviens nav iepriekš jābrīdina.

Šajā pašā Fizisko personu datu apstrādes likumā, kurš pieņemts, pamatojoties uz Eiropas regulu, protams, ir arī izņēmumi par šiem personas datiem, kas tiek interpretēti arī kā runa. Tur ir diezgan plašs formulējums, kas ir un kas nav personas dati. Bieži gan šo likumu staipa pēc vajadzības, ja nepieciešams aizstāvēt savas tiesiskās intereses.

Sarunas biedrs nav jāinformē, ka saruna tiek ierakstīta. Pat ja formāli ir pārkāpts personas datu aizsardzības likums, ir rakstīts – drīkst ierakstīt savām vai ģimenes vajadzībām, bet nedrīkst izplatīt publiski. Protams, nedrīkst gan ierakstīt citu personu telefonu sarunas, ja es pats tajās nepiedalos. Tā uzreiz būs slepena noklausīšanās, korespondences noslēpuma pārkāpums, atbildība. Savā īpašumā un savu tiesību aizsardzībai var ierakstīt jebko.

Ja persona vēlas audio vai video ierakstu iesniegt kā pierādījumu tiesā, kā pareizi rīkoties, lai nebūtu iespējams apšaubīt ieraksta autentiskumu?

Pats galvenais ir saglabāt ieraksta oriģinālu un nekādā gadījumā nemēģināt to apstrādāt datorā. Visbiežākā ierakstīšanas iekārta mūsdienās ir mobilais tālrunis, kas darbojas kā diktofons vai videokamera. Juridiski tā statuss ir līdzīgs videoreģistratoram. Faila dublikātam ir jābūt izkopētam 1:1,  faila klons bits bitā (disk image), pie reizes saglabājot to oriģinālajā ierīcē. Nekādā gadījumā nedrīkst griezt nost ne sākumu, ne beigas ar montāžas programmām. Tas ir priekšnoteikums, lai ierakstu varētu pārbaudīt ar nepieciešamo izpēti, ka nav notikusi montāža.

Ļoti bieži eksperti pieprasa arī uzrādīt šo ierīci, un vislabākais veids, kā iesniegt pierādījumu, ir pārrakstīt failu kompaktdiskā vai DVD diskā. Nevis pārrakstāmais CD RW, bet vienreiz ierakstāmais disks CDR-R, no kura nevar ierakstu izdzēst. Tad ir droša garantija. Savukārt ja, piemēram, tiek iesniegta zibatmiņa, tā var arī nobeigties.

Man bija pētījums, kādos noziegumu veidos visbiežāk var izmantot šos ierakstus. Galvenokārt tā ir korupcija, kukuļņemšana lielos apmēros un jebkāda veida organizētā noziedzība, kur notiek naudas izspiešana, kur sazināšanās visai bieži notiek ar telefona sarunām. Savukārt civilprocesos es strādāju kā privātais eksperts – bija laulību šķiršana un bērnu dalīšana. Bieži vien tāpēc, lai pierādītu, kurš vecāks ir labāks, labāk izturas pret bērniem, kurš sliktāks, vajadzēja pierādījumus. Tas dažreiz aizgāja līdz kurioziem. Šīs lietas gan ir ļoti skumjas, bet diemžēl tā dzīvē notiek.

Cita lieta ir vardarbība ģimenē, ko es vēlos īpaši izdalīt. Puse, kura cieš, visbiežāk ir sievietes, un viņām ir grūti vardarbības faktu pierādīt. Šie ieraksti vajadzīgi ne tikai civillietās, bet arī bāriņtiesai – ekspertam tos ir psiholoģiski ļoti grūti noklausīties. Daudzas reizes, piemēram, jāklausās, kā vīrietis sit sievieti, bērns ir pa vidu, skan raudas, kliedzieni, lamas. Manā praksē šādu gadījumu bijis ļoti daudz, kad strādāju kā privāteksperts. Vienreiz bija izvarošanas lieta, kad kaut kā nejauši notikums bija ierakstījies. Vēl viena  lietu grupa ir izspiešana vai draudi. Tad  skaņu ieraksts ir gandrīz vai vienīgais labākais veids, kā cietušais var notikušo faktu pierādīt.

Vai ierakstu tiesai nepieciešams iesniegt rakstiska atšifrējuma formā?

Kriminālprocesos visas sarunas vispirms tiek atšifrētas rakstiskā veidā, to dara izmeklēšanas iestāde, policija, KNAB. Sākumā to veic tehniskais darbinieks, nevis eksperts.

Man, piemēram, praksē bija nopietna lieta, kura tika ierosināta pret uzņēmēju par kukuļdošanu caur starpnieku. Bija apsūdzība, un advokāts tomēr izlēma atrast ekspertu, jo viss ieraksts bija ļoti sliktā audio kvalitātē. Rūpīgi izpētot, es sarunas tekstā atradu apmēram 46 kļūdas. Rezultātā, saņemot precīzo atzinumu, lieta būtiski mainījās. Tika pārkvalificēta no kukuļdošanas uz izspiešanu – apsūdzētais kļuva par cietušo, un apsūdzību prokurors atsauca.

Tāpēc sīkai, precīzai teksta uzrakstīšanai ir ļoti liela nozīme. Tomēr rakstītais teksts satur tikai vienu trešdaļu no informācijas no tā, kas tiek pateikts reālā sarunā. Rakstītā tekstā, piemēram, nevar atspoguļot intonāciju, kas ir būtiska informācijas daļa. Neparādās ne žestu, ne ķermeņa valoda, kas arī daudz ko nozīmē un principā var krasi mainīt teiktā jēgu.

Vai skaņu ierakstošai aparatūrai jābūt īpaši sertificētai?

Nē, nevajag būt. Šis jautājums rodas tāpēc, ka ļoti bieži advokāti tiesā mēģina apstrīdēt skaņu ierakstu kā pierādījumu. Tā tomēr nav mēraparatūra, piemēram, ne alkohola testeris, ne svari. Šī funkcija ir tīri relatīva – fiksēt skaņu atbilstošā kvalitātē.

Ja persona, kura, iespējams, piedalās sarunā, noliedz savu klātbūtni tajā, kā ekspertīzē var veikt identifikāciju?

Ja tā ir civillieta, tad saskaņā ar Civilprocesa likumu tiesa pēc vienas puses lūguma, šajā gadījumā personas, kura savu dalību pieprasa vai noliedz, nozīmē tiesu ekspertīzi. Tad šai personai jāiesniedz balss paraugs un notiek ekspertīze. Parasti gan civillietās tik tālu neaiziet, bet krimināllietās gan mēdz būt strīdi, ja tur parasti ekspertīzes bijušas jau iepriekš vai nav bijušas vispār. Tādi bijuši vairāki gadījumi – persona ir nepatiesi apsūdzēta vai apcietināta. Un kaut ko tādu atklāt ekspertam ir lielākais profesionālais gandarījums.

Otrajā gadījumā, ja persona vēlas iesniegt prasību tiesā, kopā ar prasības pieteikumu kopā ar audio-video speciālista/lingvista atzinumu vai izziņu. To var pasūtīt Kriminālistikas pārvaldē vai pie privāta speciālista. Parasti tad lietas virzība notiek ātrāk.

Vai skaņu un videoierakstus iespējams viltot?

Ir iespējams, bet labs eksperts vai skaņu režisors to ātri atkodīs, jo vienmēr kādas pēdas paliek. Man ir liela prakse mūzikas ierakstu skaņu režijā, tāpēc bija diezgan viegli pārkvalificēties. Papildus izlēmu iegūt arī juridisko izglītību. Sarežģīts, grūts, bet interesants darbs. Protams, ne visas lietas bija vienādi saistošas, bijušas arī muļķīgas, kur var vienkārši pasmieties, bet arī ļoti smagas.

Nopietni runājot, es īpaši sekoju Malaizijas lidmašīnas MH17 notriekšanas izmeklēšanai, jo aviācijas negadījumu izmeklēšana ir vēl viena tehniskā nozare, kas mani ļoti interesē. Skatījos tiesas sēžu tiešraides. Lietā bija ļoti daudz audio un video ierakstu, kurus man bija iespējams pētīt. Atklājās gan daudzi nepatiesi pierādījumi, gan Krievijas ietekmē veikti nepatiesi ekspertu atzinumi. No tā var daudz ko mācīties.

Un mana vecmamma ir dzimusi Ukrainā. To es viņiem nepiedošu! Šobrīd karš Ukrainā vēl nav beidzies. Tur ekspertiem būs darbs vēl ilgus gadus!