Cauri Kurzemei pa taisno: unikāls spēku pārbaudījums
Rīdzinieki Roberts Ozols un Edvarts Krusts divarpus dienās veikuši visai lielu fizisku pārbaudījumu – pārgājienu Kurzemē. Kas tur sevišķs, varētu domāt, taču viņi izgāja šo maršrutu pa taisnu līniju – pāri grāvjiem, slīkšņām, cauri bieziem mežiem.
Uzņēmīgie puiši jau krietnu laiku nodarbojas ar aktīvo atpūtu, fiziskais rūdījums ir – abi ir zemessargi no 18 gadu vecuma. Pirmais puišu pārgājiens ar fiziskiem šķēršļiem bijis pagājušā gada decembrī Vidzemē, no Gaujienas līdz Skultei. “Viss iepriekš iecerētais gan mums toreiz neizdevās tieši reljefa dēļ – bija jāšķērso purvi, daudz vairāk ūdenstilpju atšķirībā no Kurzemes. Mēs arī bijām diezgan nepieredzējuši, un viena no problēmām, ka līdzi bija pārāk daudz nevajadzīgu mantu. Nebijām arī īsti izplānojuši, kā kurā vietā rīkosimies, daudz kas bija nepārdomāts. Vidzemē bija mērķis noiet 120 kilometru, bet mēs pieveicām pusi,” atzīst Roberts.
Toties tagad ceļotāji sagatavojās daudz nopietnāk. “Kurzemes pārgājienā visu izplānojām no A līdz Z, ko ņemsim līdzi, kā rīkoties krīzes situācijā, un tāpēc bija lielāka iespēja, ka viss izdosies, kā paši bijām iecerējuši. Kurzeme arī reljefa ziņā ir vieglāk pieveicama, nav tik lielu augstuma izmaiņu, nav, piemēram, ceļā Gauja, kura jāšķērso,” klāsta ceļotājs.
Maršruts sākās no Ventspils, un bijis domāts to turpināt līdz Rojai. Puiši nogājuši apmēram 40 kilometru, vairāk nekā pusi no plānotajiem 72 kilometriem.
“Naktis mēs nepavadījām teltī, bet līdzīgi kā tas notiek zemessargu mācībās – bija paklājiņš un guļammaiss. Pavisam divas naktis bijām kopā un, tā kā tās gadījās ļoti aukstas, gulējām kopā saspiestām mugurām, lai pašiem būtu siltāk un vispār varētu iemigt. Mugurā mums bija termoveļa, pietiekami silta, virspusē nekas īpašs – militāra tipa auduma bikses, diezgan izturīga ziemas jaka un kājās 90. gadu zemessardzes ādas zābaki,” stāsta Roberts.
Interesantākās vietas, protams, bija arī pašas grūtākās, visbiezāk aizaugušie meži, kur aptuveni redz, kurā virzienā jāiet, bet ir tik biezi saaudzis un tik daudz egļu skuju, ka ejot jāaizver acis.
“Lielu daļu no grāvjiem varējām šķērsot, vienkārši pārlecot pāri. Mežos arī varēja savākt nogāzušos kokus, lai ar to palīdzību varētu pāriet pāri sausām kājām. Grūtāk bija tikt pāri upēm,” saka Roberts. Vairāk par šo piedzīvojumu lasiet jaunajā “Kas Jauns Avīzē”.
