"Tā būtu zupas vārīšana no cirvja kāta." Skolotājas viedoklis par plānoto aizliegumu skolās krievu valodu apgūt kā otru svešvalodu

“Man kā valodniekam patiktu, ja mācītu visas trīs valodas šādā secībā. Kā pirmā būtu angļu valoda, jo tā ir viegli apgūstama, ar mazu gramatiku un mums radniecīga.

Otrā būtu vācu valoda, jo tā ir saistīta ar mūsu kultūras attīstību. Tā ir arī liela Eiropas valoda, pie tam mums ļoti līdzīga. Mūsu kultūras mantojums ir visādi saistīts ar vācu valodu. Es domāju, ka to mēs esam nepelnīti aizmirsuši.

Bet kas tad mācīs vācu valodu?

Man tikai nav ne mazākās nojausmas, kur ņemt [vācu valodas] skolotājus, jo viņi ir izmiruši kā suga, beigušies. Es pati zinu, jo daudzus gadus mācīju vācu valodu, bet tad pieņēma likumu, ka to vairs nedrīkst mācīt, ja nav atsevišķas augstākās izglītības [tieši vācu valodā]. Tad, protams, es nometu to malā, tagad tam ir bēdīgs rezultāts. Es vairs nevaru tik daudz pacelt, cik no manis prasa. Es arī esmu prom no turienes.

Ir arī daudz citi skolotāji aizgājuši. Viņu vienkārši vairs nav. Ne labu, ne sliktu, nekādu. Bet būtu ārkārtīgi svarīgi šo valodu popularizēt un likt kā otro [svešvalodu].

Krievu valodu varētu apgūt kā trešo svešvalodu

Tad kā trešo svešvalodu (kaut vai minimuma līmenī), kad bērns ir jau paaudzies, kad ir pietiekami apguvis savu dzimto valodu, lai viņu vairs nemulsinātu cita veida rakstība, citas sistēmas burti, būtu labi ņemt krievu valodu.”

Kā trešo svešvalodu krievu valodu skolās vajadzētu atstāt, skolotāja pauda. “Es domāju, ka [kā trešo svešvalodu krievu valodu] nevis varētu, bet vajadzētu. Gribas vai negribas, bet arī te mums ir ciešas kultūras saknes, ļoti ciešas. Tas ir viens. Otrs – kaimiņi mēs esam.

Ienaidnieka valoda ir jāzina!

Trešais - negribas gan tā teikt, bet tā iznāk, ka mans pirmais trijnieks bija krievu valodā. Otrajā klasē atnesu mājās bēdīga savu dienasgrāmatu. Mans vectētiņš bargi uz mani paskatījās un pateica cieti. Otrreiz viņam vairs nebija jāsaka. Viņš teica: “Ienaidnieka valoda ir jāzina!” Viss. Man viss bija skaidrs.” Tas notika aptuveni 1966.gadā.

“Teiciens bija tāpēc, ka manam vectēvam krievu valodas zināšanu dēļ laimējās izglābt daudzu cilvēku dzīvības, pasargāt viņus no pirmās izvešanas uz Sibīriju. Tas bija tikai tāpēc, ka viņš bija vienīgais, kas plašākā apkārtnē tiešām prata krievu valodu.”

Līdz ar to varam secināt, ka valodu zināšanas (tostarp krievu valodas prasmes) mums var būt kā priekšrocības. “Par to nemaz runa nevar būt! Brīvprātīgi piespiedu kārtā to vajag.”

Krievu valodu varētu mācīt no 8.klases

Skolotāja Ozola pauda viedokli, ka pirmo svešvalodu (angļu valodu) Latvijas skolās vajadzētu sākt mācīt 2.klasē, tad no 6.klases varētu sākt mācīt otro svešvalodu (vācu valodu), bet tikai 8.klasē bērni sāktu apgūt trešo svešvalodu (krievu valodu).

Liels svešvalodu skolotāju trūkums

“Es gribu teikt, ka tik drīz tas neies krastā tāpēc, ka nav skolotāju. Manuprāt, tas būtu ideālais variants, bet nav, kas to dara. Un nebūs tuvākajā laikā, jo nav, no kurienes rasties.”

Viņa norādīja, ka Latvijā trūkst svešvalodu skolotāju. Mums jau trūkst vācu valodas skolotāju, tāpēc grūti iedomāties, kā skolās ieviestu franču, itāļu vai citu Eiropas Savienības valstu valodu apmācību.

Būtu ideāli, ja bērns varētu izvēlēties svešvalodu

“Būtu brīnišķīgi, skaisti, ja tas būtu. Būtu ideāli, ja skolēns varētu valodu izvēlēties. Bet jau tad, kad mans otrais dēls, kuram tagad ir 40 gadi, mēģināja Siguldas ģimnāzijā mācīties franču valodu, tad jaukā iecere izputēja tāpēc vien, ka nebija vairs skolotāju. Kaut kas pamēģināja un pazuda. Viss, vairāk nebija.”

“Ja kāds negribētu mācīties vācu valodu un ja mums būtu iespējas mācīt franču, itāļu, spāņu, portugāļu vai jebkādu citu valodu, tas būtu ideāli. Ja varētu vecāki izvēlēties, kuru valodu bērnam mācīties, un tad skola ar laipnu roku to nodrošinātu… Bet tā ir skaistā utopija, kas pilnīgi nav iespējama nekādā veidā!”

Lai nebūtu jāvāra zupa no cirvja kāta

Līdz ar to ministrijai būtu jāpadomā par skolotājiem, kas varētu mācīt Eiropas Savienības valodas, pirms īstenotu reformu, kas pēc četriem gadiem plāno liegt skolās krievu valodu apgūt kā otru svešvalodu.

“Stulbākais, ko varētu darīt, būtu tas, ja tagad to noteiktu kā “Nu tik darīsim, nu tik būs!”, bet apakšā resursa nebūtu nekāda. Tas būtu kā no cirvja kāta zupu vārīt.”

Realitāte skolās ir skarba

Bez nepieciešamā skaita svešvalodu skolotāju šo reformu nevarētu īstenot. “Jāpaskatās, kas reāli pašlaik notiek skolās. Mums visi pārgāja, tika pārsviesti uz krievu valodu tikai viena iemesla dēļ – nebija, kas māca. Es vairāk nevarēju slodzes dēļ. Katrs var pastrādāt tik, cik viņš var. Es vairāk nevarēju, un nevienu citu atrast neizdevās.”

Tos skolēnus, kas bija iesākuši mācīties krievu valodu, skolotāja vēl pavilka. “Bet tas jau nav risinājums: uz vienu pussprāgušu skolotāju likt visas cerības. Ja viņš atstiepj kājas, ko tad? Tad vairs nav nekā. Jo vairāk viņam, nabagam, kraus virsū, jo ātrāk viņš kājas atstieps. Vai tad tā nav?

Ja es to pati nebūtu izbaudījusi uz savas ādas, dabūjot pagulēt kardioloģijā Gaiļezerā… Tad es nedaudz citādāk domāju – vai man tiešām to vajag? Man jau arī tad nevajadzēja.”

Bērni spētu apgūt trīs svešvalodas

Skolotāja arī nedomā, ka Latvijas skolēni nespētu apgūt viņas minētās trīs svešvalodas. “Ja kāds tic, ka bērni nevarētu pacelt trīs valodas, tad tā ir pupu miza. Viņi vis ko var pacelt. Jautājums, kā to pasniedz.”

Nebūtu pareizi, ja skolēniem visas trīs svešvalodas būtu jāsāk apgūt jau 1.klasē. Skolotājas Ozolas minētajā modelī (ka svešvalodas sāktu mācīt 2., 6. un 8.klasē) bērniem būtu gana daudz laika apgūt esošās valodas un sagatavoties jaunām.

“Tā ir viena lieta. Otra lieta ir tā, ka viņi pierod un spēj valodas nodalīt. Trešā – viņu galvas un loģiskā domāšana attīstās. Uzreiz tās nav. Likt mazam bērnam loģiski domāt ir kā dzīt bezkāji skriet krosu. Viņam nav, ar ko to darīt. Kad viņam jau ir kaut cik loģiskā domāšana, kad tā sāk rasties, kad viņš sāk mācīties nevis automātiski kā mazie bērni, bet saprast, salīdzināt valodas un rodas domāšanas pazīmes, tad būtu labi ņemt klāt krievu valodu.

Daudz bērnu mokās ar krievu valodu

Tagad daudziem bērniem šausmīgi neiet krievu valoda. Kāpēc? Vecāki saka, ka ņems bērniem krievu valodu, jo vācu valoda ir baigi grūtā. Kā tad! Kas par muļķībām! Krievu valoda ir tik pat grūta kā latviešu valoda.

Bet vecākiem tā liekas viegla tāpēc, ka mūsu laikā, dzīvojot krievu valodas, krieviskā vidē, tā valoda likās viegla. Tad skolā kaut ko piemācījās klāt, un bija [labi]. Bet mums jau vairs tās vides nav!

Mūsdienās daudzi vairs nevar iemācīties krievu valodu sētā

Burtiem ir pilnīgi cits šrifts, ir pilnīgi cita skaņu sistēma, izruna ir stipri atšķirīga. Tie, kas paņēmuši krievu valodu, mokās kā bads ar nāvi.” Tāda situācija īpaši veidojas veidojās tad, ja vecāki nepalīdz bērnam ar krievu valodas apguvi un skolēniem nav ikdienas saskarsmes ar krievu valodu.

Mūsdienās vairums latviešu bērnu un jauniešu savā ikdienā apkārt vairs nedzird krievu valodu, tādējādi to nevar vienkārši iemācīties sētā, kā to apguva daudzi viņu vecāki.

“Nav radio, nav televīzijā [krievu valodas]. Mums šī valoda bija visapkārt. Mēs reāli tajā vidē bijām iekšā. Tagad taču tā visa nav, īpaši tur, kur ir latviskākie un lauku rajoni. Tur vispār [latviešu bērni] nezina neviena vārda! Paši jaunākie pat “мама” un “папа” nemāk pateikt,” skolotāja ieskicēja šodienas realitāti.

Pēc četriem gadiem plāno liegt skolās krievu valodu apgūt kā otru svešvalodu

Portāls Jauns.lv jau ziņoja, ka Izglītības un zinātnes ministrija plāno no 2026./2027.mācību gada visās izglītības iestādēs kā otro svešvalodu prasīt nodrošināt kādu no Eiropas Savienības valodām vai svešvalodu, kuras apguvi regulē noslēgtie starpvaldību līgumi izglītības jomā.

Tas nozīmē, ka krievu valodu kā otru svešvalodu skolās apgūt vairs nevarēs, jo šī valoda nav nedz Eiropas Savienības oficiālā valoda, nedz ir spēkā tādi starpvalstu līgumi, kas nodrošinātu šādu iespēju.

Ministrijā uzskata, šīs izmaiņas veicinās jauniešu pilnvērtīgu iekļaušanos Eiropas izglītības telpā, sekmēs Eiropas Savienības oficiālo valodu apguvi, kas savukārt paver plašas nodarbinātības iespējas Eiropas Savienībā un ārpus tās.