“Par to, ka esmu dzīvojis svešos dzīvokļos...” Nikolajs, kura māju Ukrainā iznīcināja krievu lādiņš, atvainojas Latvijai
Šī gada 9. novembrī “Izdevniecības Rīgas Viļņi” telpās nonāca Krievijas armijas lādiņš. To, jeb precīzāk – tā paliekas, uz šejieni atnesa padzīvojis krievu tautības kungs no Ukrainas vārdā Nikolajs. Līdzi viņam bija arī vēstule, kurā viņš atvainojas Latvijas tautai. Šeit pagāja viņa bērnība.
Uz izdevniecību Nikolajs atnāca piepeši, bez iepriekšējas pieteikšanās un tikpat drīz arī devās projām. Viņam Rīgā vēl esot jāapskata bērnības takas un esot virkne citu darīšanu.
Par Nikolaja veikala maisiņā ievīstīto priekšmetu pēc pirmā acu uzmetiena īsti nebija skaidrības, taču savdabīgie metāla vijumi drīz vien to ieviesa.
Nikolajam šis artilērijas lādiņš bija atņēmis paša celtu māju, taču viņš bija pajokojis un uzrakstījis, ka šī ir bijusi Krievijas humanitārās palīdzības paciņa.
Jāsaka uzreiz – noskatīties uz Krievijas agresiju internetā un TV ekrānā nebūt nav tas pats, kas pieskarties tai un sajust tās smārdu siltā, izgaismotā Rīgas centra birojā. Zinot, ka pirms kāda laika to pacēlis un haubices stobrā iestūmis kāds no okupantu artilēristiem.
Taču pats galvenais, kā uzsvēra Nikolajs, esot iedabūt šejienes medijos viņa vēstuli – tā esot pateicība Latvijai, latviešiem un aicinājums Latvijas krieviem.
To tad arī, konspektējot un apkopojot pašu galveno, izdarām.
Cilvēkus no okupētā Hersonas apgabala 2022. gada oktobra beigās deportē uz Krasnodaru Krievijā
“Nedod Dievs jums piedzīvot karu”
Pateicos Latvijai un atvainojos Latvijas tautai! Es, Kalustovs Nikolajs Mihailovičs, brieduma gados, pie pilna saprāta un ar labu atmiņu, gribu pateikties Latvijai un latviešiem, ka mana dzimta izdzīvoja Staļina represijās.
Ešelons, kas izveda manus tuviniekus kara pēdējās dienās uz Vāciju, tika satriekts uz robežas starp Latviju un Krieviju. Vācieši visus izveda uz lauka. Garām ar ratiem brauca kāds vietējais latvietis. Aiz līdzjūtības, par ēdienu atpirka no vāciešiem visus manus tuviniekus un iedeva pajumti savā lauku sētā. Tās dienas es knapi atceros, taču zinu, ka tobrīd, kad jau dzīvojām Rīgā, braucām pie viņa ciemos. Tādēļ paldies un zemā paklanīšanās viņam un viņa ģimenei – par to, ka, dzīvojot Latvijā, mani radi nav pazemoti un noniecināti no latviešu puses!
Labi iepazīstot latviešus, esmu sev ieaudzinājis tādas raksturīpašības kā lepnums un patriotisms pret tautu un valsti, kurā dzīvoju, un, kura ir devusi man patvērumu. Esmu novērojis, ka, jo mazāka valsts, jo lepnāka un patriotiskāka ir tās tauta. Lai gan latviešus gandrīz pazudināja padomju vara.
Sava “es” apzināšanās man saistās ar 1947. – 1951. gadu bērnības atmiņām. Mūsu saime dzīvoja Lapu ielā. Vietā, kuru jūs saucat par Āgenskalnu, vecā, lielā mājā – pašā augšā, tieši pretī nelielam trīsstūra skvēriņam.
Dzīvoklis tolaik bija brīnišķīgs. Augstie griesti, trīs lielas istabas, virtuve ar senlaicīgu plīti, silts ūdens, tualete.
Brīvprātīgie no citām Ukrainas vietām palīdz atjaunot okupantu izpostīto Irpiņu. 2022. gada rudens
Toreiz es nepamanīju, ka mēs – krievi – dzīvojām lieliskā sausā, siltā dzīvoklī, kuru no padomju varas saņēma mana tante, bet liela latviešu ģimene ar bērniem dzīvoja pagrabstāvā.
Šis pagrabs arī tagad ir saglabājies, uz turieni varētu ekskursijās vest krieviski runājošos iedzīvotājus.
Tikai paaugoties uzzināju, ka liela daļa krievu ģimeņu dzīvoja izsūtītu, padomju varu nepieņēmušu latviešu dzīvokļos. Atceros, cik tīri bija Rīgā. Es domāju, ka tā ir latviešu tautas iezīme. Atceros Līgo svētkus, Jāņus un kādu groziņu vakaru, kuru apmeklējām. Atceros sabiedriskā transporta konduktorus, pastniekus, veikalu pārdevējus. Atceros ļoti daudz laba, par ko šajā mazajā pateicības vēstulē nestāstīt.
Taču vissvētākās atmiņas cilvēka dzīvē ir par viņa bērnību. Tā man ir pagājusi Latvijā. Es biju laimīgs, neskatoties uz pēckara perioda grūtībām, neskatoties uz to, ka neatceros savu tēvu, kurš gāja bojā.
Manas bērnības draugi bija mūsu lielās mājas puiši – Ojārs, Dziga, Iļjiks, Artūrs, Gunārs un mans brālēns Valērijs.
Dzīvojām pēc kara visi kopā, proti –, trīs ģimenes: viena no manas mammas māsām ar dēlu Valēriju, mammas māsa Antoņina ar meitu Tamāru un es ar savu mammu, patēvu un vecmāmiņu.
Manu vectēvu NKVD nomocīja 1941. gadā Krievijā. Uz manu pieprasījumu 1989. gadā – atklāt, kur ir viņa kapavieta, PSRS iestādes atbildēja īsi – konkrētā cietuma Toropecā tad neesot bijis. Bet mana māte 1941. gadā veda uz turieni saiņus vēctēvam.
Darba mūžu Latvijā aizvadīju būvniecības jomā. Es nekad nebūtu nepamestu Latviju. Manai sievai nederēja Latvijas klimats un, lūk, konstatējot, ka sievas slimība saasinās, ģimeni aizvedu uz Ukrainu 1989. gadā.
Tēvs blakus dēlam, kura dzīvību izdzēsa krievu raķete Harkivā
Par spīti tam, ka krievu armija no Kijivas un Ukrainas ziemeļiem tika padzīta jau pirmajos kara mēnešos, valsts ziemeļaustrumos esošā ...
Tagad es, sieva, bērni, mazbērni un mazmeitas dzīvojam kādreizējās pretterorisma operācijas zonā [teritorija, kurā Ukrainas spēki karoja ar Krievijas atbalstītajiem separātistiem]. Mums ir karš. Visa mana ģimene ir brīvprātīgie. Mums ir piecas pateicības no Ukrainas valsts. Lielākā mūsu palīdzība 2014.-2016. gados palīdzējām ar apģērbu, ēdienu, tehniskajiem līdzekļiem un naudu smagi ievainotajiem.
Nezinu, vai nodzīvošu līdz Ukrainas uzvarai. Gribētos redzēt kā krievu okupanti aizbēg no šejienes tāpat, kā reiz pameta Baltiju.
Ja nodzīvošu, tad ļoti gribētos atbraukt uz Latviju, atvadīties no man dārgo cilvēku kapiem. Jā un pats ļoti gribētu tikt apbērēts Latvijā.
Es no visas savas ģimenes vēlreiz vēlos pateikties Latvijai un Latvijas tautai par:
patriotisma sajūtas ieaudzināšanu;
par manas dzimtas glābšanu Otrajā pasaules karā;
par labsirdīgu un profesionālu Latvijas mediķu darbu ar manu ģimeni;
par kultūru, kas manī iedzīvojusies pateicoties latviešiem;
par izziņām par manu darba stāžu, kuras no Latvijas uz Ukrainu sūtīja bez jebkādām birokrātiskām aizturēm.
Un lai piedod man Latvija:
par to, ka tik bieži esmu mainījis savas darbavietas;
par to, ka esmu dzīvojis svešu cilvēku dzīvokļos, kuri bija piespiedu kārtā izvesti no valsts;
par to, ka šeit padomju laikos sacēlām daudz nekvalitatīvas mājas;
par to, ka varbūt kāds no jums manī ir saskatījis okupantu bērnu;
par to, ka nācija, pie kuras es piederu, daudzām pasaules tautām nesusi daudz bēdu;
par tiem krieviem, kuri, nezinot latviešu valodu, dzīves iekārtojumu, paražas, vēsturi, pieprasa krievu valodai valsts valodas statusu;
par visiem tiem, kuriem Latvija šeit ļauj dzīvot, bet viņi tik liek sprunguļus šīs valsts attīstības riteņos.
Uzrunājot viņus, gribu teikt, ka – nedod Dievs – Putins iebruks Latvijā. Tad jūs, krievi, diemžēl būsiet vājākais posms Latvijas aizsardzībā, bet daļa noteikti apzināti kļūs par “piekto kolonnu”.
Ņemiet piemēru no Latvijas austrumos dzīvojošajiem krieviem, kuri Latgalē, paaudžu paaudzēs, mīt jau gadsimtiem un ir lojāli šai valstij. Iepazīstiet tās kultūru un paražas.
Nedod Dievs jums piedzīvot karu.
