Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Maijā, Aizkraukles novadā patvērumu guvušie kara bēgļi no Ukrainas piedalās pasākumā Ukrainas atbalstam, kura laikā izveidoja saulespuķu aleju Likteņdārzā. (Foto: LETA)

Ukraiņu bērniņš, kas ieradies Latvijā, stāsta, ka redzējis uz ielas guļam mirušus cilvēkus…

Sabiedrība
6. augustā 07:23 2022. gada 6. augustā 07:23
  Jauns.lv
Daudz Latvijas iedzīvotāju iesaistījušies palīdzības sniegšanā Ukrainas kara bēgļiem. Taču Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas (VBTAI) Ģimeņu ar bērniem atbalsta departamenta referente Ieva Bašinska intervijā portālam Jauns.lv minēja vairākas frāzes, no kā vajadzētu izvairīties, runājot ar ukraiņiem.

“Ir ļoti daudz jautājumu, kā runāt ar ukraiņu bēgļiem, ko viņiem teikt, kā reaģēt,” viņa teica un norādīja, ka katrai tautai ir savas kultūras īpatnības.

“Patiesībā Latvijai un Ukrainai tās ir ļoti līdzīgas, un atšķirības ir minimālas, bet ne vienmēr var atrast īstos vārdus.”

Bērns stāsta, ka redzējis uz ielas guļam mirušu cilvēku…

Piemēram, ja bērns stāsta, ka ir redzējis kādu mirušu cilvēku uz ielas, tas arī otram cilvēkam, ar ko viņš runā, var izraisīt ļoti spēcīgas emocijas, kā rezultātā, var būt grūti veidot dialogu, jo ir ļoti cilvēciski, ka mēs tādās situācijās apjūkam un nesaprotam kā reaģēt, ko atbildēt, kā atbalstīt vai palīdzēt u.tml.

Bet šiem bērniem un pieaugušajiem var teikt: “Man ir ļoti žēl, ka tas ar tevi šobrīd notiek,” “Es zinu, ka tu to neesi pelnījis,” “Es gribētu, lai man būtu īstie vārdi, ko tev pateikt.” Ir nepieciešams runāt empātiski un iejūtīgi.

Nav vajadzīgs sniegt padomu vai tūlītēju risinājumu. Svarīgi, kad bērns ar to dalās, būt līdzās un sniegt līdzjūtību par notiekošo.

Nevajag melot, ka zini, kā ukraiņi jūtas

Noderīga var būt arī frāze: “Es nezinu, kā tu jūties, bet esmu šeit, lai palīdzētu tev, kā vien to spēju.” Būtu ļoti nekorekti pateikt: “Es zinu, kā tu jūties.” Patiesībā lielākā daļa cilvēku no mūsu paaudzes nav piedzīvojuši šādas situācijas tik lielā mērogā.

Var lietot arī frāzes: “Es domāju par tevi un taviem radiniekiem.” Ļoti bieži ir Latvijas ģimenes, kas komunicē ar ukraiņu ģimenēm, kas vēl ir Ukrainā. Tad var teikt: “Man ir ļoti svarīgi uzturēt ar jums kontaktu. Es esmu kopā ar jums domās. Kā es varu jums šobrīd palīdzēt?”

Mīļi apskaut un kopā paraudāt

Speciāliste atzina, ka ļoti nozīmīgas ir arī fiziskās reakcijas. “Tā vietā, lai kaut ko runātu, var vienkārši mīļi apskaut cilvēku. Varbūt var kopā paraudāt. Kopīgi esot šajās emocionālajās reakcijās, mēs parādam, ka ukraiņu bērniem un vecākiem nav vieniem pašiem jānēsā šis smagums uz saviem pleciem.

Ja mēs esam viņiem blakus, izturamies atbalstoši un sniedzam iespēju apmierināt pamata vajadzības, kā arī dodam būtiskāko informāciju, tas ir ļoti svarīgs atbalsta solis. Viņi saprot, ka grūtībās nav vieni paši un viņiem tiks sniegta palīdzība.”

Frāzes, no kurām labāk atturēties

Bašinska minēja arī vairākas frāzes, no kurām vajadzētu atturēties, piemēram: “Šis viss drīz beigsies.” Patiesībā mēs nezinām, kad un kā tas beigsies. Tā var būt viltus cerība, un mums ir grūti paredzēt, kā apstākļi virzīsies tālāk.

“Tāpat varētu izvairīties no frāzēm: “Esi stiprs! Neraudi! Viss būs kārtībā!” Ar šādām frāzēm mēs pilnībā noliedzam ukraiņu bēgļu ģimeņu emocijas un situācijas. Galvenais, kas būtu jādara, ir jānormalizē šī situācija, respektīvi, jāparāda, ka ir dabiski izrādīt emocijas, just dusmas, bēdas un bezspēcības sajūtu.”

Sarežģītais ceļš līdz Latvijai

Runājot ar ukraiņiem, varam pārrunāt, kā viņi nokļuva Latvijā. VBTAI pārstāve pastāstīja par ģimenēm, kas mēģināja tikt līdz Latvijai 3 dienu laikā.

“Ir grūti iedomāties: pilns vilciens ar ģimenēm, cilvēki stāv kājās, jo nav pietiekoši daudz sēdvietu, vilciens vairākkārtīgi gaisa trauksmes dēļ apstājas, dzirdami šāviņi un bumbu sprādzieni, cilvēki satraukušies par to, vai vilciens šobrīd viņus nogādās līdz Polijas robežai. Šāda pieredze var būt traumatiska.”

Daudziem vajadzīga palīdzība pamata lietās

Sākumā, uzņemot ukraiņus, mums vajadzētu mēģināt apmierināt viņu pamata vajadzības: “Ir grūti iedomāties: ja ģimenei nav, kur pavadīt nakti, tad psiholoģiskā palīdzība nav prioritāte.”

Parasti Bērnu un pusaudžu uzticības tālruņa 116111 speciālisti vairāk sniedz psiholoģisko palīdzību, bet šobrīd pa tālruni iespējams saņemt arī informāciju, kur vērsties dažādās situācijās. Protams, krīzēs ir jādomā par psiholoģisko labklājību, bet vispirms ukraiņiem būtu svarīgi apmierināt savas pamatvajadzības, piemēram, dzīvesvietu, ēdienu, siltumu, veselības aprūpi. “Kad ir apmierinātas pamata fizioloģiskās vajadzības un drošība, tad vairāk runājam par psihoemocionālo stāvokli.”

Pārdomas un atmiņas var būt tik ļoti traumatiskas

Ja ukraiņi ir gatavi runāt par piedzīvoto, speciālisti var piedāvāt pārrunāt sākotnējo informāciju, notikumus, faktus. Teiksim, kur viņi atradās, kad uzzināja, ka Krievija uzbrukusi Ukrainai, ko viņi tad darīja, kas to pateica u.tml.

“Ir jāsaprot, ka emocijas, pārdomas un atmiņas var būt tik ļoti traumatiskas, ka ir ļoti svarīgi tās pārrunāt. Saruna ļoti atkarīga no cilvēka: kādas ir viņa paša vēlmes dalīties ar piedzīvoto, ne katrs ir uzreiz gatavs pārrunāt traumatisko pieredzi, to ir svarīgi ņemt vērā.”

Pārrunāt domas un reakcijas

Faktu fāzei seko domu fāze, piemēram, kāda bija tava pirmā doma, kad tu saprati, ka tas ir noticis, kādas ir tavas domas šobrīd pēc notikušā. “Zvanītājam ir iespēja izventilēt savas sajūtas un pieredzi. Ir svarīgi to visu izcelt, normalizēt, sniegt profesionālu atbalstu un rūpes.”

Sarunās ar speciālistu var pārrunāt arī par reakcijām, piemēram, ko tu izjuti ķermeniski, vai tev bija trīce, galvassāpes. Tiek runāts arī par emocijām: kādas emocijas tu izjuti, piemēram, bailes, izmisumu, neziņu, bezspēcību, kā tu tiki galā ar šīm emocijām.

Virzīties pa mazam solītim

Speciālisti atgādina, ka zvanītājam nav iespēju mainīt un ietekmēt to, kas atgadījās, taču var mēģināt atgūt kontroles sajūtu pār šodienas notikumiem. Fokuss ir uz to, ka bēgļi var virzīties uz priekšu pa maziem solīšiem, piemēram, šodien var aiziet piereģistrēties un uzzināt informāciju, kur saņemt psiholoģisko palīdzību. “Mēs kopā veidojam tādu kā šī brīža drošības plānu.”

Bašinska atzina, ka ir atšķirība starp to, vai palīdzība vajadzīga ukraiņiem, kas Latvijā ieradās jau februāra beigās, kad karš bija tikko sācies, vai arī tiem, kas savu dzimteni pametuši tikai pirms dažām dienām.

Pirmās iebraucēju ģimenes Latvijā visnotaļ varēja piedzīvot  lielu paniku, šausmas, pēkšņu vajadzību pieņemt nozīmīgus lēmumus, piemēram, vai palikt Ukrainā vai ātri savākt savus koferus un doties prom. Viņiem vajadzēja negaidīti izlemt, uz kuru valsti doties un kādā veidā to darīt.

Nodzīvo mēnesi šāvienu un sprādzienu vidū

“Ukraiņu ģimenes, kas iebrauca Latvijā februāra beigās, iespējams, mazāk piedzīvoja sprādzienus, šāvienus, baiļu izjūtu ilgstošā laikā periodā. Bet to ģimeņu, kas atbrauca vēlāk vai arī šobrīd ir ceļā uz drošo vidi ārzemēs, piedzīvotā pieredze un kara redzētais, emocijas, trauksme, izmisuma sajūtas, bezspēcība par notikušo, proti, var atšķirties. Ar mums sazinājās viena ģimene, kura tobrīd brauca uz Ļvivu, bet pēc tam uz Rīgu.”

Sarunā noskaidrots, ka bērni kopā ar vecākiem aptuveni mēnesi bija atradušies mājā, kur apkārt bija dzirdami šāviņi un bumbu sprādzieni. Bērni daudz jautājuši vecākiem par notiekošo. Viņos bija ļoti liela neziņa.

Šādā situācijā ir jautājums par vecāku prasmēm un spējām, neskatoties uz neparedzētiem apstākļiem palīdzēt bērniem un sev. “Patiesībā bērni ir ļoti jūtīgi. Ja vecāki ir ļoti emocionāli un sabijušies, kas šobrīd ir ļoti dabiska reakcija, tad arī bērniem ir tendence šīs intensīvās emocijas pārņemt. Vecākiem šobrīd vajag daudz spēka, enerģijas, lai situāciju izturētu un radītu saviem bērniem drošības sajūtu. Bērniem jāsajūt, ka viņi nav vieni paši un vecāki var palīdzēt.”

Es varu kaut ko nezināt

Jāatceras, ka kara notikumus dažādi uztver dažāda vecuma bērni. 3-5 gadus veciem bērniem šobrīd vissvarīgākā ir drošības sajūta, jo viņi līdz galam nesaprot karu, tā iemeslus, mērogu, sekas. Neskatoties uz to, vecākiem vajadzētu ieklausīties bērnu teiktajā un mēģināt atbildēt uz jautājumiem, uzturēt dialogu, izglītot, sniegt atbalstu.

Protams, vecākiem nav jāspēj atbildēt uz pilnīgi visiem jautājumiem par karu. Var atbildēt arī šādi: “Šobrīd es tev nevaru atbildēt uz šo jautājumu, jo es pats nezinu atbildi uz to.”

Nenoliegt un neignorēt

Jebkura vecuma bērniem pašlaik ir svarīgi, lai viņi varētu normalizēt savas sajūtas: izmisumu, neziņu, bezspēcību, apjukumu u.tml. Šajā situācijā ir pilnīgi normāli šīs emocijas izjust.

“Būtu ļoti nepareizi un nekorekti, ja mēs kā vecāki kaut kādā veidā noliegtu šo situāciju, ignorētu.” Pirmajā brīdī, kad ir šoks, var būt vēlme noliegt un ignorēt, bet pēc tam vajadzētu savas sajūtas normalizēt un pārņemt domas par notiekošo, darīt visu iespējamo, lai justos labāk, palīdzēt sev un saviem tuviniekiem.

Aprunāties arī ar pusaudzi

Runājot par 9-15 gadus veciem pusaudžiem, Bašinska atzina, ka šiem bērniem ir ļoti svarīgi saprast, kas notiek ar pasauli un kā tas ietekmē viņu ģimeni. Bēgļu vecākiem būtu būtiski izrunāties ar bērniem, ka, piemēram, rītdien mēs iesim reģistrēties, saņemsim kādu svarīgu informāciju. Būtu labi, ja pusaudžiem varētu uzdot atvērtos jautājumus par viņu vēlmēm un sajūtām.

“Jāatceras, ka akūtā trauma var būt ļoti ilgstoša. Ukraiņu ģimenēm trauma vēl turpinās, arī esot Rīgā vai citā pilsētā. Karš Ukrainā turpinās, un daudziem bērniem tur ir palikuši tēvi vai citi radinieki.”

Meklē pazudušus radiniekus

Uz Bērnu un pusaudžu uzticības tālruni 116111 zvanīja kāda ukraiņu ģimene, kuriem vieni radinieki bija drošībā un viņiem sniegta primārā palīdzība, bet citi tuvinieki bija palikuši Ukrainā. “Ar kādu kontakts vēl bija, ar kādu – vairs nebija.” Arī šajā situācijā bija svarīgi koncentrēties uz to, ko viņi varēja kontrolēt.

Piemēram, ja nebija kontakta ar radiniekiem, varēja mēģināt uzzināt informāciju par viņiem no citiem cilvēkiem vai ievietot viņu bildes “Facebook” vietnē. Nelielo darbību mērķis bija ne vien uzzināt, kas noticis ar radiniekiem, bet arī dot iespēju bēgļiem sajust, ka viņi vismaz kaut ko kontrolē un ietekmē.

Daļa vēlas atgriezties Ukrainā

Speciālisti runājuši arī ar ukraiņu bēgļiem, kuri apsvēruši domu braukt atpakaļ uz dzimteni, lai cik bīstami tas arī būtu.

“Esam saņēmuši zvanus, ka ukraiņu ģimenes ir aizbraukušas prom no dzimtenes, pavadījušas citā valstī 3 nedēļas, bet tad atgriezušās atpakaļ dažādu iemeslu dēļ. Piemēram, šķiršanās fāze bija ļoti smaga vai jaunie dzīves apstākļi nebija piemēroti. Viņi juta, ka labāk atgriezties, lai cik bīstami tas skanētu,” Bašinska teica.

Citi šobrīd lasa

"Parodija par mani bija izdevusies!" - Raimonds Pauls sajūsmā par Maksima Galkina uzstāšanos
"Tu ēdi maizi no putinistu rokām." Krievijas dramaturgs atbild Alvja Hermaņa kritikai par "Doždj" interviju ar Rīgas mēru 21
VIDEO: Armēnijas galvaspilsētā uzsprāgst tirgus ēka; drupās tiek meklēti cilvēki
Pievienot komentāru