“Tas ir šausmīgi!” Mammīte guļ uz gultas, gandrīz neko neredz un nedzird, bet dēls nevar viņas vietā nokārtot dokumentus
Nesen portāls Jauns.lv rakstīja par rīdzinieci Inesi Brakovsku, kura gatavojas organizēt biedrību nedzirdīgi neredzīgu cilvēku atbalstam. Šādu cilvēku Latvijā varētu būt vairāki tūkstoši un viņu dzīvēs nepieciešami uzlabojumi. Inese intervijā Jauns.lv ieskicēja galvenās nedzirdīgi neredzīgo cilvēku problēmas. Viena no tām ir tāda, ka asistentiem vajadzētu lielākas pilnvaras rīkoties cilvēku ar smagu invaliditāti vārdā. Lai nebūtu tā, ka cilvēks guļ uz gultas, gandrīz neko neredz un nedzird, bet bērni nevar viņa vietā nokārtot dokumentus.
Viņa akcentēja, ka vajadzētu apzināt nedzirdīgi neredzīgos cilvēkus un sniegt viņiem lielāku valsts atbalstu. “Viena lieta ir tāda, ka tiflotehniku ar surdotehniku ir ļoti grūti savienot. Vai tu esi neredzīgs, vājredzīgs vai nedzirdīgs, vājdzirdīgs. Man saņemt gan surdo, gan tiflotehniku ir ļoti, ļoti grūti.”
Jācīnās, lai saņemtu abas tehnikas
Lai abas tehnikas saņemtu no valsts, vajadzīga liela cīņa: “Var, bet tā ir baigā cīņa. Tā ir nenormāla, neadekvāta cīņa.” Valsts pārstāvji nevēloties dot vienam cilvēkam gan tiflotehniku, gan surdotehniku. “Tieši tā!”
Inese mācījās augstskolā “Baltijas Starptautiskā akadēmija” par sociālo darbinieku. “Man ieraksti bija jāveic diktofonā, jo es nevarēju paspēt visu pierakstīt. Ja es rakstītu Braila rakstā, tas traucētu apkārtējiem.
No diktofona man mājās vajadzēja garas stundas atreferēt visu runāto un pierakstīt datorā. Ja man nav dzirdes aparāta, tad es to nevaru izdarīt. Lekcijas fonā ir milzu trokšņi. Tas nav tā, kā mēs klusām runājam pa telefonu. Tas ir klusais vājprāts! Līdz ar to es ļoti daudz laika veltīju tam, lai atreferētu konspektus.”
Saskaņā ar Ineses teikto valsts pārstāvji cilvēkiem ar īpašām vajadzībām dodot tiflotehniku vai surdotehniku, bet nevēloties dot abas kopā, kaut gan nedzirdīgi neredzīgiem cilvēkiem nepieciešamas abas tehnikas. “Abas divas ir grūti dabūt.”
Elektroniskā veidlapa nepieļauj ielikt divus ķeksīšus
“Tāpat ir ar invaliditātes grupām. Ja tev ir redzes problēmas, tad ir tās, un tu nevari būt cilvēks arī ar mugurkaula problēmām, kustību traucējumiem (kas arī man ir diezgan nopietni) un dzirdes traucējumiem.
Es nesen kārtoju pirmo invaliditātes grupu. Man iesniegumā par invaliditātes grupu rakstīts, ka man ir redzes, kustību un citi traucējumi. Redzes un dzirdes traucējumi kopā nav paredzēti. Kā es varu pie citiem traucējumiem kaut ko ielikt, ja man ir gan dzirdes, gan redzes traucējumi? Tā elektroniskā veidlapa nepieļauj ielikt divus ķeksīšus.”
Šobrīd es cīnos šausmīgi grūtos vārtos
Kā izmainītos Ineses dzīve, ja viņai būtu oficiāla iespēja atzīmēt gan dzirdes, gan redzes traucējumus? “Viens ir tas: ja es esmu ratiņkrēslā (tā arī mēdz būt), tad es varētu dabūt ratiņkrēslu vai rollatoru no “Vaivariem”, bet šobrīd jau esmu nopirkusi par savu naudu.
Man pilnīgi jaunu ratiņkrēslu noziedoja viena biedrība, bet rollatoru es nopirku. Vienu dzirdes aparātu noziedoja “Dzirdes sistēmas”, jo es nevarēju nekādi izdzīvot. Tagad jau esmu kaut kā iemācījusies.”
Var teikt: ja Ineses dokumentos būtu visi trīs ķeksīši gan par dzirdes zudumu, gan redzes zudumu, gan kustību traucējumiem, viņai būtu daudz vieglāk un viņa varētu saņemt ievērojami lielāku atbalstu no valsts. “Tieši tā. Šobrīd es cīnos šausmīgi grūtos vārtos."
Vēlas panākt labvēlīgas izmaiņas
Un es jau neesmu vienīgā. Kāpēc apzināt šos [nedzirdīgi neredzīgos] cilvēkus? Labi, man ir tāda problēma, bet tepat kaimiņos ir tieši tāda pati. Vēl kaut kur. Un tie nav tikai jauni cilvēki. Tie ir visa vecuma cilvēki: gan bērni, gan pusaudži, gan ļoti daudz senioru.
Jo vairāk mēs savācam un apzinām šos cilvēkus, jo vieglāk varbūt būs panākt kaut kādas likumu izmaiņas vai nianses. Arī tas ir svarīgi, jo pārsvarā viss atkarīgs no niansēm.”
Vēl grūtāk, ja ir kustību traucējumi
Viņa norādīja, ka Latvijā nedzirdīgi neredzīgo cilvēku skaits nav 200 ļaudis, bet gan 1500-2000 cilvēku. Turklāt Inese lēnām apzina arī tādus iedzīvotājus, kam ir arī kustību traucējumi.
“Man ir ļoti nopietnas skoliozes problēmas, līdz ar to jau esmu operēta. Tur viss ir deformēts. Man regulāri pie jebkuras nepareizas kustības mugurkaulam tiek iespiests centrālais nervs starp skriemeļiem un man noņem nost kājas. Es nevaru paiet. Es neko nevaru ar to darīt.”
Tādos brīžos Inese nevar pakustināt kājas: “Jā, tās sāp, tās ir dzīvas, bet tās neko nedara, uz tām nevar stāvēt.”
Cer, ka ieklausīsies
Viņa atzina, ka valsts pārstāvji pēdējā laikā nedaudz vairāk reaģē uz cilvēkiem ar invaliditāti, tostarp komplekso. Tāpēc, iespējams, jaunajai biedrībai varētu būt vieglāk aizstāvēt nedzirdīgi neredzīgos cilvēkus, nekā tas bija iepriekš. “Es uz to ceru.”
“Viena roka neko nevar izdarīt, bet, ja tev ir tūkstoš roku, tad jau tas ir spēks. To nevar ignorēt.”
Asistentiem jāsaņem vairāk
Kā vēl vienu problēmu, kas būtu jārisina, lai uzlabotu nedzirdīgi neredzīgo cilvēku dzīvi, Inese minēja asistentu jautājumu. Ar viņiem joprojām esot problēmas. “Asistents strādā, man arī ir asistents, bet es jūtu, ka viņa lēnām saka, ka man ir jāmeklē cits asistents. Es to saprotu, jo par tādu naudu palīdzēt tik daudz slimnīcās un poliklīnikās, cik man dažreiz nepieciešams, viņa nav ļoti ieinteresēta. Teikšu, kā tas ir.
Viņa mani ved ar savu mašīnu vai, nedod Dievs, braucam ar sabiedrisko transportu, un tas viņai aizņem visu dienu. Traģiski!” Līdz ar to būtu jārunā gan par asistentu daudzumu, gan atalgojumu.
Virs minimālā atalgojuma
Asistenta atalgojumam vajadzētu pārsniegt minimālo algu. “Viņai mani ir jāpieskata, jāpalīdz nospiest numuriņi vai pateikt, tieši kuri numuriņi jāspiež. Slimnīcās un poliklīnikās var būt vesels saraksts ar numuriņiem.”
Ne vienmēr ārstniecības iestādē ir citi cilvēki, kas ir gatavi palīdzēt nedzirdīgi neredzīgiem apmeklētājiem. “Covid-19 laikā neviens nenāca klāt un nepalīdzēja.”
Šausmīgi, ka cilvēks ar smagu invaliditāti jāved uz banku
Inese arī uzskata, ka būtu pareizi, ja valsts dotu asistentiem lielākas pilnvaras rīkoties cilvēku ar invaliditāti vārdā, ja tas ir saskaņots. Pēc viņas domām, nevajadzētu veidot notariāli apstiprinātus dokumentus un šausmīgi lielu birokrātiju.
“Tas nav cilvēkiem, īpaši veciem ļaudīm iespējams! Kur tu cilvēku ar redzes, dzirdes un kustību traucējumiem, kurš guļ uz gultas vai pat staigā ar rollatoru un dzīvo lauku rajonā, aizvedīsi uz banku vai pie notāra!? Nu, nomierinieties! Nebūs tā! Tas ir trakākais – sāp sirds par šo sektoru. Tas ir šausmīgi!
Dēls nevar rīkoties mammītes vietā
Dēls, meita atbrauc pie mammītes, viņai ir nobloķējusies bankas karte vai kaut kas cits. Tagad vajag notariālu apstiprinājumu, [lai dēls varētu rīkoties mammas vārdā]. Mīļie cilvēki, var jau aiziet līdz absurdam, bet ne tik, lai dēls nevarētu izņemt mammas bankas karti, ja ir visi pierādījumi tam, ka cilvēks ir tāds, kāds viņš diemžēl ir tajā brīdī.”
Būtu daudz labāk, ja dēls vai meita mierīgi varētu paņemt mammas jauno bankas karti un darboties ar to. “Tieši tā. Viņi ar roku uzrakstītu [ka tas ir atļauts], mammīte parakstītu. Varētu paņemt visus mammītes un dēla vai meitas dokumentus, un viss būtu kārtībā. Pārāk liela ir birokrātija, lai cilvēkam dotu iespēju normāli dzīvot.”
Lai pašam nav jāapmāca asistents
Inese arī uzskata, ka būtu daudz labāk, ja cilvēkam ar dzirdes un redzes zudumu nebūtu pašam jāmeklē sev asistents. Patlaban invalīdam ir pašam jāmeklē sev asistents un turklāt dažkārt arī jāapmāca.
Bieži vien asistenti neko daudz nezina par invalīdiem, viņu vajadzībām un nepieciešamo palīdzību, viņa atklāja savus novērojumus.
Pirmo rakstu par Ineses bērnību varat izlasīt šeit.
