“10.klasē es gāju divus gadus, bet 11.klasē mācījos trīs gadus.” Inese atklāj savu neapskaužamo pieredzi
Šonedēļ pasaulē atzīmēja nedzirdīgi neredzīgo cilvēku dienu. Rīdziniece Inese Brakovska (46 gadi) ir apņēmības pilna veidot biedrību nedzirdīgi neredzīgu cilvēku atbalstam. Viņa lēsa, ka Latvijā šādu cilvēku varētu būt vairāki tūkstoši un viņu dzīvē nepieciešami uzlabojumi. Inese intervijā portālam Jauns.lv arī pastāstīja par savu dzīvi un pieredzi, sadzīvojot ar dzirdes un redzes zudumu.
Doma par biedrības dibināšanu nedzirdīgi neredzīgu cilvēku atbalstam Inesei radās jau pirms vairākiem gadiem, bet diemžēl Covid-19 pandēmija un tās ierobežojumi sabremzēja idejas īstenošanu.
Bīstamās gājēju pārejas un luksofori
“Mana pieredze ir tāda, ka dzīvot ar neredzību un nedzirdību ir diezgan sarežģīti. Man nav atbalsta personāla, kurš varētu palīdzēt kaut kādās krīzes situācijās.
Ja es eju no darba ar balto spieķi pie “Laimas” pulksteņa, es nedzirdu mašīnas un nevaru saprast, vai tās stāv vai arī tās brauks man virsū, brutāli runājot. Ir daži tādi, kas apstājas un tad brauc garām. Tā ir uz lielās “zebras”. Tas pats ir pie operas vai arī jebkurā citā vietā.
Es īpaši nedzirdu pīkstošos luksoforus, jo tie patiesībā ir ļoti klusi. Es arī nedzirdu, no kuras puses kura luksofora skaņa nāk, lai saprastu, uz kuru pusi man ir zaļā vai sarkanā gaisma.” Inese dzird, ka kāds luksofors skan, bet nevar saprast, no kuras puses ir skaņa. Arī neredzīgie cilvēki, kuri labi dzird, viņai esot teikuši, ka Rīgā lielākā daļa luksoforu ir diezgan mānīgi.
Kādreiz varēja sadzirdēt, ka pagalmā ienāca stirna
Inesei ir gan redzes, gan dzirdes zudums. “Jā, diemžēl abi. Un drīz tas būs pa nullēm.” Paredzams, ka nākotnē Inese pilnībā neredzēs un nedzirdēs. “Diemžēl. Tā ir kaut kāda asinsrites problēma, kas nobeidz dzirdes un redzes nervus.”
“Es piedzimu ar redzes problēmām, bet dzirde man bija laba, normāla. Dzirde nebija ne absolūtā, ne muzikālā, ne arī ļoti laba, bet es dzirdēju. Es augu laukos un varēju saprast, ka pagalmā ienāk stirnas, ja biju turpat pagrabā. Tagad es varu mierīgi par to aizmirst. Es mašīnas nedzirdu.”
Savukārt sarunu pa telefonu Inese vēl dzird salīdzinoši labi. “Jā. Ja nedzirdu līdz galam, tad izvelku galveno no konteksta. Tā ir viena lieta, ko es ļoti daudz daru – izvelku no konteksta. Ja es kaut ko saprotu šķērsām, tad cilvēks pasaka vai arī nepasaka, un tā tas arī paliek.”
No bērna kājas jālieto medikamenti
Ineses redzes un dzirdes zudums saistīts ar to, ka viņai jau kopš dzimšanas ir slimi asinsvadi. “Tie ir ļoti šauri un neapgādā galvu ar asinīm, nepievada skābekli. Rezultātā es jau no bērna kājas sēžu uz “Nootropil” zālēm, kas apgādā ķermeni ar skābekli utt. Padomju laikos tas bija ļoti dārgs, to veda no Maskavas. Cik nu manai neredzīgajai audžumammai bija pieejami medikamenti, tik arī bija. Iespējas jau principā nebija nekādas.
Arī astigmatisms man netika ārstēts. Tāpat daudz elementāru lietu, piemēram, muguras skolioze. Tā tajos laikos bija.”
Internātskolā, kur visiem bija vienalga
Padomju laikos cilvēkiem ar dzirdes, redzes problēmām un citiem veselības sarežģījumiem pievērsa mazu uzmanību, Inese atzina. “Tieši tā. Es augu audžuģimenē, mani uzreiz aizsūtīja uz internātskolu, kur es mēnešiem ilgi dzīvoju. Tur pilnīgi visiem bija vienalga, vai tu esi tāds vai šitāds. Ja tu varēji, tad varēji. Ja nevarēji, ielika divi, un varēji staigāt. Neviens par mani nekad necīnījās! Nekad!”
Diemžēl Inesei bieži nācās piedzīvot situācijas, kad viņa nevarēja izpildīt skolotāju uzdoto un tāpēc saņēma divniekus. “Jā, 10.klasē es gāju divus gadus, bet 11.klasē mācījos trīs gadus. Tad es atgriezos Preiļos no Jūrmalas, domāju, ka varbūt netieku līdzi, jo bija apvienotās klases.
Nevarēja saskatīt acu ārsta seju
Aizbraucu uz Preiļiem, un tur skolotāja man teica: “Inese, tur ir kvadrāts, kāpināmā zīme! Kad viņa man nodiktēja vienādojumu, es to izrēķināju perfekti, bet, tiklīdz tas bija jālasa no grāmatas vai tāfeles…
Tad mani aizsūtīja pie acu ārsta. Tas nenotika pirmo reizi manā mūžā, bet pēc daudzu gadu pārtraukuma gan. Acu ārsts teica: “Bet tu taču neredzi, ko tu gribi!?” Es teicu: “Kā - neredzu? Es jūs redzu. Varbūt acis un degunu jums neredzu, bet kā cilvēku jūs redzu.” Bet viņa teica: “Ar to ir par maz, lai dzīvotu.”
Ilgi domāja, ka viss ir kārtībā
Inese kā bērns un pusaudze nemaz nesaprata, ka viņas redze ir pilnīgi citādāka, nekā tā ir citiem cilvēkiem. “Nē, nemaz nesapratu. Es vienkārši dzīvoju tā, kā bija. Domāju, ka viss ar mani ir kārtībā. Diemžēl nebija gan.”
Tajā brīdī, kad Inese padsmit gadu vecumā nonāca pie acu ārsta, viņas redzē vairs nevarēja neko mainīt un ārstēt: “Jau bija par vēlu.” Dakteris gan teicis, ka arī ātrāk nebūtu iespējami būtiski uzlabojumi. “Diemžēl ne. Vienīgi varbūt redzes kritumu varēja samazināt, tas varēja nenotikt tik ātri.
Beidzot es sapratu, kas notiek
Kad aizgāju uz neredzīgo skolu Strazdumuižā, man atzīmes bija normālas. Protams, es mācījos citām metodēm, bet bija ļoti forši. Man patika! Bija grūti saprast, kā ir būt neredzīgam, bet beidzot es sapratu, kas notiek.
Bija forša sajūta, ka ķīmijā man neizstāstīja abstraktu formulu, bet iedeva formulu rokās pataustīt. Tas bija forši! Mums bija brīnišķīga ķīmijas, bioloģijas skolotāja.”
Domāju, ka man novērš šķielēšanu
Ar lielām redzes problēmām Inese sastapās jau aptuveni piecu gadu vecumā. “Man bija milzīgi liela šķielēšana, kad nonācu audžuģimenē. Jau tad man sēja vienu aci ciet un bija visādas problēmas. Es domāju, ka man novērš šķielēšanu, nevis to, ka man zūd redze. Tās ir divas dažādas lietas.
Internātskolā bija obligātā šaušana, obligātie militārie treniņi. Es trāpīju nevis pa mērķi, nemaz nerunāsim par to, bet gan riktīgi pāris metrus garām. Atbrīvojumu es, protams, nedabūju, jo tajā laikā tādu nebija. Bet labu divnieku es gan dabūju.”
Arī audžumamma bija neredzīga
Kad Inesei ārsts pateica, ka viņa gandrīz neredz, meitenei bija aptuveni 17 gadi. “Man jau tad vairs audžuvecāku nebija. Audžutētis bija nomiris, bet audžumamma bija pansionātā. Viens bērns nevarēja parūpēties par diviem gulošiem cilvēkiem laukos, kad nebija ne darba, ne naudas. Diemžēl…”
Viņas audžumamma arī bija neredzīga. “Arī viņas māsa bija neredzīga. Tāpat mazbērni ir neredzīgi, vājredzīgi. Tas ir kaut kā ģenētiski noteikts. Bet es neesmu īstais bērns. Es tāda esmu savas bioloģiskās mātes dēļ.”
Pēc avārijas kļuva vēl sliktāk
“Pēc avārijas es pilnībā zaudēju redzi kreisajā acī. Bija ļoti smagi sadauzīts galvaskauss un viss ķermenis.” Avārija notika 2000.gadā, kad Inesei bija vairāk nekā 20 gadi. “Tas bija ziemā, es izkāpu no sabiedriskā transporta un, neredzot un nedzirdot, ka mašīna brauc, es vienkārši pajozu apakšā.
Pie stūres bija vecs šoferītis, vīrietis krietnos gados. Viņa reakcija bija lēna. Arī es nedzirdēju un neredzēju.”
Ziemā bail iziet no mājām
“Mani ļoti biedē iziet ziemā no mājas. Es principā ziemā neizeju no mājas. Man ir šausmīgi bail. Man ir nenormāli bail. Vasarā ir orientieri un kaut kā varu iziet no mājas, bet ziemā – ne. Ļoti, ļoti baidos. Ziemā ir arī slidens. Man ir operēts mugurkauls un līdzsvars ir diezgan slikts.” Līdz ar to Inese ļoti piesargās, lai ziemā nenokristu.
“Manā dzīvē ļoti lielu palīdzību sniedz servisa suņu biedrības "TEODORS" suns-pavadonis Annekene. Viņu arī tad, kad nedzirdu vai ir kaut kas būtisks priekšā, dod ziņu ar purniņa pieskārienu. Esmu laimīga, ka man ir Annekene.”
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Mūsējie" saturu atbild SIA "Izdevniecība "Rīgas Viļņi""
