Daugavpils pusē pamanīta Latvijā ārkārtīgi reta radība
Daugavpils universitātes zinātņu prorektors, profesors Arvīds Barševskis piedzīvojis priecīgu notikumu – Ilgās pie Baltkrievijas robežas viņam kopā ar studentiem laimējies satapt Latvijā ārkārtīgi reto purva bruņurupuci.
Ilgu pilī Skrudalienas pagastā atrodas augstskolas pētniecības un mācību centrs, kur lauka apstākļos zinības apgūst bioloģijas studenti. Šeit mīt retu sugu dzīvnieki, pļavās aug aizsargājami augi, bet bruņurupucis ir īpaši unikāls atradums. Latvijā ir šo rāpuļu areāla vistālākā ziemeļu robeža, un mūsu valsts Sarkanajā grāmatā tie atrodami ar apzīmējumu 0, kas nozīmē faktiski izmirušu sugu.
Necerētā sastapšanās
Barševskis "Kas Jauns Avīzei" stāsta, ka bruņurupuci čāpojam pa pagalmu pamanījusi tuvējo māju saimniece, kura tad arī zinātniekam piezvanījusi. Barševskis pats ir vaboļu pētnieks, kurš ievērojamu laiku pavada dabā un sevišķi Ilgās, taču tāda sastapšanās viņam gadījusies pirmo reizi.
“Pa šiem mežiem dzīvojos jau 38 gadus, taču purva bruņurupuci brīvā dabā vēl nekad nebiju sastapis. Te gan tuvajā apkārtnē ir divas vietas, kur savulaik notika šo rāpuļu populācijas atjaunošana, un arī apstākļi te ir ideāli – ir daudz mazu dīķīšu. Īpašs prieks arī tāpēc, ka tas notika laikā, kad te bija arī Daugavpils universitātes studenti, kuri arī šo dabas brīnumu varēja aplūkot. Mēs bruņurupuci ar vislielāko saudzību izmērījām, nosvērām un palaidām tālākās gaitās,” teic Barševskis.
Panākums sugas atjaunošanā
Īpašs prieks par atradumu ir Latgales zoodārza direktoram un dabaszinātniekam Mihailam Pupiņam, kurš jau ilgāku laiku nodarbojas ar purva bruņurupuču populācijas atjaunošanu Latvijā.
“Šobrīd bruņurupuču mātītēm ir olu dēšanas laiks, un šāda parasti tik savrupā un uzmanīgā rāpuļa pastaiga nozīmē, ka viņa meklējusi vietu, kur izdēt olas. Šobrīd ir visai liela pārliecība, ka purva bruņurupuču populāciju Ilgu apkārtnē ir izdevies atjaunot, jo pirms dažām dienām mēs speciāli ierīkotās lamatās noķērām pat piecus īpatņus, kuri pēc īsa gūsta un izpētīšanas tiks atgriezti atpakaļ dabā,” atklāj Pupiņš.
Purva bruņurupuči dabā pirmo reizi atlaisti 2014. gadā, taču šim notikumam Latgales zoodārzā gatavojās ilgu laiku: “Vispirms mēs iespēju robežās visā Latvijā savācām pēdējos palikušos īpatņus un tad septiņus līdz astoņus gadus nodarbojāmies ar viņu pavairošanu un sagatavošanu dzīvei.”
2014. gadā dabā atgriezās 42 pieauguši bruņurupuči, kuri sadalīti trijās grupās. Divas grupas izlaistas Ilgu apkārtnē, trešā Lietuvas pierobežā. Tas bija pirmais tāda veida Eiropas projekts savvaļas dabas atjaunošanas ietvaros. 2019. gadā dabā izlaisti vēl 20 rāpuļi, un arī šobrīd populācijas papildināšanai aug vairāki desmiti. Pierobežas rajoni ir izvēlēti speciāli, jo gan Baltkrievijā, gan Lietuvā purva bruņurupuču populācijas ir lielākas, kas varētu pozitīvi ietekmēt vairošanos.
Eiropā bijuši tikai trīs līdzīga veida sekmīgi projekti – arī Vācijā un Francijā, un šobrīd sākts pētījums, lai noskaidrotu, kas bijis šo veiksmes stāstu pamatā.
Briesmu pilna dzīve
Brīvā dabā purva bruņurupuču dzīve nav tik romantiska, kā 1958. gadā "Pasakā par Diegabiksi" aprakstīja Žanis Grīva. Šiem rāpuļiem ir ļoti daudz dabisko ienaidnieku – sākot no vilkiem, lapsām, āpšiem un jenotsuņiem, beidzot ar stārķiem un plēsīgajiem putniem.
Dzīvnieki meklē un izposta arī olu dēšanas vietas, bet īpašs kārums ir mazie bruņurupucēni, kuri pēc pārziemošanas augsnē dodas uz tuvāko ūdenstilpi. Mazuļu izdzīvošana ir arī ļoti atkarīga no pirmās ziemas – ja ir pamatīgs aukstums un augsne sasalst dziļi, viņi var arī neizturēt.
Turklāt uzradušies konkurenti – mājās izaudzētie un pēc tam savvaļā izmestie sarkanausu bruņurupuči, kuri ir lielāki un agresīvāki. Senākos laikos purva bruņurupuči apdzīvoja pat Zviedrijas ziemeļus, bet šobrīd Latvija ir atradņu tālākais ziemeļu punkts. Kādreiz purva bruņurupuči masveidā izmantoti arī pārtikā, un tieši tas ir viens no galvenajiem iemesliem viņu izzušanai. Ne mazums rāpuļu iet bojā arī zem auto riteņiem.
Cik to šobrīd dzīvo brīvā dabā Latvijā, skaidru ziņu nav, un pētnieki būs pateicīgi par jebkuru ziņojumu par dabā atrastu purva bruņurupuci. Jāatgādina arī, ka to turēšana mājas apstākļos ir nelikumīga un sodāma.
Ļoti liels retums
Purva bruņurupuča vidējais mūža ilgums svārstās 30 līdz 40 gadu robežās, bet nav izslēgts, ka atsevišķi eksemplāri var sasniegt arī gadsimta robežu. Pārsvarā šie rupuči dzīvo dažādās ūdenstilpēs un to tuvumā, spēj pavadīt arī visai ilgu laiku zem ūdens. Par to retumu liecina fakts, ka no 1820. līdz 1934. gadam visā Latvijas teritorijā zināms vien 31 noķeršanas gadījums, un tikai vienā reizē tas bijis nepieaudzis rāpulis.
