Ar Brigaderi pret Eizenšteinu. Plaša rezonanse ap ideju pārdēvēt virkni Rīgas ielu

Šēnbergs savā vēstulē raksta, ka pēdējo piecu mēnešu laikā vērsies pie Rīgas domes “par komunistiskā totalitārā režīma slavināšanas un sistēmisku un tiesisku izbeigšanu oficiālajos vietvārdos, veicot arī PSRS un Krievijas impērijas rusifikācijas politikas ietvaros piešķirto vietvārdu pārdēvēšanu”.

Lomonosovs, Turgeņevs un citi

“Domes priekšsēdētājs nav sniedzis nevienu atbildi – tāpat no darba grupas Rīgas domes vietvārdu un pilsētas objektu komisija nav sniegusi nevienu pozitīvu atbildi un vēstule palikusi bez reakcijas,” vēsta Šēnbergs.

Tagad, pamatojoties uz VVC atzinumu, viņš aicina iesniegt domes sēdē politisku lēmumprojektu pārdēvēt ielas, kas godina komunistisko režīmu un Krievijas kultūras darbiniekus, kam ar Latviju nav nekāda sakara.

Piemēram, krievu zinātnieka Lomonosova ielu Šēnbergs rosina pārsaukt literātes Zentas Mauriņas vārdā, rakstnieka Turgeņeva vietā godināt mūsu glezniecības klasiķi Vilhelmu Purvīti, kinorežisora Eizenšteina vietā – rakstnieci Annu Brigaderi.

Arī Sudrabu Edžus

Šēnbergs vēlas pārsaukt arī Sudrabu Edžus ielu, dēvējot viņu par padomju propagandistu. 1941. gadā Maskavā mirušais literāts pēc dalības Piektā gada revolūcijā devās bēgļu gaitās uz Sibīriju un atlikušo mūžu nodzīvoja Krievijā, taču nebija ne sarkanarmietis, ne čekists, ne boļševiku nomenklatūras darbonis.

Sarakstā ir arī agronoms, lopkopības speciālists Pauls Lejiņš, kurš pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā īslaicīgi bija izglītības ministrs marionešu valdībā, pēc kara Latvijas Lauksaimniecības universitātes Veterinārmedicīnas fakultātes dekāns, Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas prezidents, mācību un pētījumu saimniecības "Rāmava" veidotājs.

Pretī piedāvāts godināt Latvijas kultūras darbiniekus – Zentu Mauriņu, Kārli Mīlenbahu, Vilhelmu Purvīti, Vili Plūdonu, Uldi Bērziņu, Annu Brigaderi, Kārli Skalbi, brāļus Kaudzītes, Īvandi Kaiju, Mārtiņu Braunu, Leonu Briedi, Bertu Pīpiņu, Lūciju Garūtu, Valēriju Seili, Jāni Pommeru, Jāni Jaunsudrabiņu.

VVC lielāko daļu no šo ielu pārsaukšanas atzinis par pieņemamu. Diskusijās sociālajos tīklos daudzi pauž pārsteigumu, ka šo Latvijai nozīmīgo cilvēku vārdos Rīgā nav nosaukta neviena iela.

Tomēr raisās arī asas diskusijas, īpaši par Eizenšteina iekļaušanu melnajā sarakstā, jo Rīgā dzimušais režisors tiek uzskatīts par vienu no modernās kinorežijas un montāžas pamatlicējiem.

Oponenti atgādina, ka viņa filmas "Bruņukuģis Potjomkins", "Aleksandrs Ņevskis" un "Ivans Bargais" ir PSRS diktatora Josifa Staļina pasūtījums un slavina gan boļševikus, gan Krievijas imperiālismu – to apliecina arī vairāku Staļina prēmiju saņemšana. Eizenšteins sāka veidot arī filmu par savu vecāku nodevēju Pavļiku Morozovu, taču šis darbs tika apturēts. Salīdzinājumam – Vācija negodina savās ielās nacisma laika režisori Leniju Rīfenštāli, kas nenoliedzami bija talantīga.

Arī cariskās Krievijas rakstnieki, kaut arī radīja dzeju un romānus, vienlaikus bija īsteni lielkrievu šovinisti un atbalstīja koloniālos karus. Ļermontovs kā armijas virsnieks pats piedalījās Kaukāza iekarošanā un genocīdā.

Tāpat abi kodolzinātnieki ir pretrunīgi – Keldišs līdz mūža beigām bija uzticīgs padomju režīmam, bet Saharovs kļuva par disidentu, viņa vārdā ir nosaukta Eiropas Parlamenta balva cilvēktiesību aizstāvjiem. Pieminētie latviešu rakstnieku vārdi sabiedrības uztverē tomēr vairāk saistās ar viņu literāro darbību.

Vēsturnieks iesaka mainīt

Vēstures zinātņu doktors, profesors Kārlis Kangeris, kurš vadīja VDK darbības zinātniskās izpētes komisiju, uzskata, ka ielu nosaukumi tāpat kā pieminekļi var ietekmēt cilvēku domāšanu.

“Ne velti jebkurš totalitārais režīms – gan komunisti, gan nacisti – mainoties varai, ielu nosaukumu mainīšanu uzskatīja par prioritāru lietu, un to labi varēja redzēt arī Rīgā. Tā ir gluži kā savas teritorijas iezīmēšana, un šie ielu nosaukumi ikdienā skar ļoti daudzu cilvēku dzīvi. Protams, ka vēl palikušie vairs ļoti tiešā veidā nenorāda uz padomju okupācijas laikiem, bet, ja reiz mēs pilnībā gribam atbrīvoties no Krievijas ideoloģijas, tad tas ir jādara,” saka Kangeris.

Viņš šajos procesos iesaistījies laikā, kad sākās diskusijas par Andreja Upīša ielu: “Esam bijuši ar savām idejām arī Saeimā, taču pagaidām sadzirdēti neesam.”

"Kas Jauns Avīzei" gan kļuvis zināms, ka ideja par ielu nosaukumu maiņu guvusi ievērību Tieslietu ministrijā, kur pašlaik izvērtē, vai nebūtu lietderīgi izstrādāt speciālus likuma grozījumus, kā tas izdarīts ar totalitāro režīmu pieminekļu demontāžu. Ministrijas parlamentārā sekretāre Ilona Kronberga pagaidām izsakās diplomātiski: “Tieslietu ministrijas ieskatā ielu nosaukumu maiņai būtu jānotiek, pamatojoties uz individuālu katra gadījuma izvērtējumu. Balstoties uz šādu apsvērumu, ministrija sadarbībā ar VVC turpina tiesību aktu pilnveidi šajā jomā.”

Viss atkarīgs no pašvaldībām

Ņemot vērā ielu nosaukumu maiņas izmaksas un to, cik daudzu cilvēku dzīvi tā var ietekmēt, Rīgas domes attieksme pagaidām ir rezervēta.

Komentējot konkrēto iniciatīvu, pašvaldības pārstāvis Uģis Vidauskis atbild: “Pilsētas attīstības departaments maija beigās un jūnija sākumā saņēma atsevišķu iedzīvotāju viedokļus par vairāku ielu pārdēvēšanu. Iesniegtie priekšlikumi tiks vērtēti Rīgas vietvārdu un pilsētvides objektu nosaukumu komisijā, kas ir neatkarīga komisija, kurā ietilpst Pilsētas attīstības departamenta dažādu jomu speciālisti, vēsturnieks un Satiksmes departamenta pārstāvis.”

Komisija izskata priekšlikumus un sagatavo lēmumprojektus par ielu nosaukuma piešķiršanu, taču gala lēmums jāapstiprina ar deputātu balsojumu. Viedokli par jauna ielas nosaukuma piešķiršanu var iesniegt jebkurš iedzīvotājs vai biedrība, un tādi arī regulāri tiek saņemti. VVC atzinuma pieprasīšana ir privāta iniciatīva, šai atbildei ir informatīvs raksturs, un šajā gadījumā tā nav saistoša Rīgas domei.

Vairākas citas pašvaldības jau ir sekmīgi nomainījušas nosaukumus, kuri tieši asociējās ar padomju režīmu. Talsos 9. maija iela pārsaukta par 4. maija ielu, Ciemupē Ogres pievārtē Pionieru iela par Celmlaužu ielu. Abos gadījumos ņemts vērā VVC viedoklis, kas skautu vietā ieteica celmlaužus, bet vienkārši maija vietā 4. maiju.

Drīz pēc Krievijas jaunā iebrukuma Ukrainā izskanēja ierosme  Maskavas ielu Rīgā pārsaukt Latgales vārdā. Ar 16 kilometriem šī ir otra garākā galvaspilsētas iela, un būtu gaidāmi pamatīgi izdevumi. VVC savā atzinumā apliecina, ka tas ir ielas vēsturiskais nosaukums no dibināšanas brīža 1859. gadā un normatīvie akti šādu nosaukuma maiņu neparedz, ja vien netiek izstrādāts speciāls likums.