Izdevniecības "Rīgas Viļņi" galvenais redaktors Ainis Saulītis: "Kremļa gebelsi" Latvijā apdullinājuši 300 tūkstošus cilvēku

“Skaidri redzams, ka mums ir nepieciešams liels, lasīts krievu preses izdevums, kas rādītu šai auditorijai objektīvu ainu par notiekošo. Ja mēs to neradīsim, tad šobrīd mums ir vismaz 300 000 cilvēku, kas ir pret mums,” saka Saulītis.

Jauns.lv, iepazīstoties ar Latvijas galvaspilsētā drukātajiem krievu laikrakstiem, tajos praktiski neatrada ziņas vai rakstus par karu Ukrainā, par Krievijas okupantu zvērībām nebija ne vārda. It kā kara vispār nebūtu… Toties pārpārēm ir rakstu par to, ka Latvijā dzīve iet uz leju, un stāstu par padomjlaika estrādes un skatuves zvaigznēm. Tas it sevišķi attiecas uz lasītāko Latvijas preses izdevumu – Maskavas izdevniecības “Moskovskij komsomoļec” (“Maskavas komjaunietis”) meitas laikrakstu Latvijā “MK Latvija”.

Informatīvais okupācijas piemineklis

“Latvijā situācija ar krievu medijiem ir biedējoša! Esam pieļāvuši milzu kļūdu, ka savos izteikumos un vērtējumos par situāciju kopumā esam aizmiruši krievu valodas mediju galveno sektoru – drukāto presi, kurā kopš PSRS laikiem nekas nav mainījies. Tai ir milzīga auditorija.

Uzskatām, ka mūsu rūpju objekts ir tikai tas, ko tur rāda krievu propagandas televīzija. To slēdzam ciet, uzmanāmies, ko raksta internetā, mēģinām arī tur kaut ko ietekmēt, bet galvenais informācijas kanāls ir vaļā. Un tie skaitļi ir biedējoši.

Valstī vislielākajam drukātajam preses izdevumam, kas saucas, ieklausieties – “Moskovskij komsomoļec” – “MK Latvija” auditorija ir aptuveni 260 000 cilvēku. Ir arī citas (līdzīgas) avīzes, tos summāros ciparus neesam aprēķinājuši, bet droši varam runāt par 300 000 cilvēku, kuri atrodas Kremļa informatīvajā telpā, jo šie mediji par aktuālo situāciju Ukrainā un Krievijā praktiski neko neraksta.

Un tas ir Kremļa propagandas uzstādījums – izlikties, ka kara nav, izlikties, ka Kremlis/Putins visu dara pareizi. Un Latvijā uz 300 tūkstošu lielu auditoriju šis Kremļa naratīvs absolūti precīzi iedarbojas. Mūsu mediju un situācijas vērtētāji – teorētiķi un politiķi – kaut kā vispār to ir “palaiduši garām”.

Mums visiem aktuāls ir pieminekļa Pārdaugavā liktenis. Bet pie tā pieminekļa sanāk pieci, septiņi, nu labi – divdesmit tūkstoši, bet daudz lielāks ir šis informatīvais okupācijas piemineklis, kas saucas “Moskovskij komsomoļec”.

Un cilvēki, kas to lasa, jau ne ar ko citu nav sasniedzami. Savā lielākajā masā internetu viņi nelieto, pieņemsim, ka televīzija viņiem šobrīd ir atņemta. Saku pieņemsim, jo pēc būtības tā nav, to arī viņi paši pierāda, jo šīs avīzes aktīvi drukā visu aizliegto Kremļa propagandas kanālu programmas. Šī vairs nav tikai mediju situācija, te runa ir par valsts drošības jautājumu šobrīd.

Un te nu jautājums – kā mēs rīkosimies?”

Galvenais karš cilvēku prātos

“Jāatceras, ka šī situācija nav izveidojusies pēc 24. februāra (kad Krievija iebruka Ukrainā). Tas ir bijis visu šo nosacīto pēcPSRS periodu, jo Kremļa "gebelsi" perfekti saprata, ka galvenais karš jau nav tajā, cik viņi tās haubices spēs pielādēt. Galvenais karš ir cilvēku prātos! Jo viņiem ir lielāka auditorija, lielāka masa, jo viņi ir stiprāki. Kremlis savā “teritorijā” (Latvijā tie ir 300 000 cilvēku) šo karu perfekti uzvar. Bet mēs domājam, kā nojaukt centrālo mediju, kas stāv Pārdaugavā. Ar to viss nebeigsies, ja mēs neuzvarēsim cīņu par cilvēku prātiem.

Un vienīgais, kā uzvarēt cīņu par cilvēka prātiem, ir runāt viņiem saprotamā formātā un valodā. Viņi paši savus informācijas kanālus dabiskā veidā nenomainīs, viņi nemeklēs patiesību, viņi vēlas dzīvot tajā informatīvajā komfortā, kurā viņi dzīvojuši visus iepriekšējos 30 un plus gadus atpakaļ - PSRS periodā. Viņi tā jūtas, viņiem tas ir asinsritē, smadzenēs un viņu būtībā. Ar to ir jārēķinās. Tāpēc nepieciešams domāt, kā darbosimies ar šo krieviski medijus lasošo sektoru.

Mēs, “Rīgas Viļņi”, vienmēr esam centušies runāt ar šo auditoriju, mūsuprāt, viņiem saprotamā, uztveramā veidā. Bet jāatceras, ka mēs esam komercstruktūra, mēs veidojam medijus, lai ar tiem pelnītu naudu. Mēs nevaram vienkārši atļauties cīnīties par kaut kādu svēto mērķi. Mums noteikti ir vajadzīga valsts izpratne, atbalsts, kā ar šo auditoriju sarunāties. Cita veida nav - jāveido drukātie mediji, kurus viņi lietos.

Ja nāksim klajā ar absolūti konfrontējošu informāciju, kas ir pretēja viņu tagadējai izpratnei, arī īsti labu panākumu nebūs. Ir jāiegūst šo cilvēku uzticība, jārada viņos pieradums lietot arī kaut ko citu – tas ir soli pa solim; tur nav “laušana”, tas ir tāds lēnāks un gudrāks process.”

“Kāpēc esam tik akli un tuvredzīgi?!”

“Situācijā, ja nebūtu kara un šī apdraudējuma, mēs varētu kaut ko runāt par žurnālistikas kvalitāti un profesionalitāti, bet tagad situācija ir cita – tagad nav laika runāt par to, vai tā ir vai nav normāla žurnālistika, ko viņi ražo, kad izliekas, ka viss ir citādi, nekā visa pārējā pasaule uzskata. Tāpēc šobrīd ir vajadzīga cita pieeja.

Ļoti aicinātu atbildīgajām institūcijām papētīt šo “brīnišķīgo” mediju piederības ķēdītes un visu pārējo. Tagad jau ir ceturtais kara mēnesis, un Maskavas lielā izdevniecība “Moskovskij komsomoļec” atklāti pasaka, ka viņiem Rīgā ir filiāle! Tad, atvainojiet, kur mēs skatāmies, kāpēc mēs esam tik akli un tuvredzīgi?! To man ir grūti izskaidrot.

Kremlis un tā “gebelsi” perfekti panāk to, lai visā pasaulē, izņemot Krieviju, viss ir kaut kādos konfliktos, būtu slikti, lai kovids un karš šķeltu sabiedrību, lai Eiropa nebūtu vienota, lai NATO irtu ārā. Tas taču ir viņu pamatuzdevums.

Tas pat ir ļoti labi, ka viņi izdarīja tādu absurdu un fatālu kļūdu ar iebrukumu Ukrainā. Tagad visi kaut kā sarosījās. Ne tikai Latvija, arī Rietumu pasaulē. Arī Rietumeiropa bijusi, varbūt drusku citādāk nekā mēs, bet salīdzināmā informatīvajā apstrādē no Krievijas puses. Viņi domāja: nu, visi krievi taču ir forši, nu un tad, ka viņi nozaguši jahtas no saviem cilvēkiem, tas taču nevienu neinteresē. Viņi taču ir jauki – atstāj pie mums naudu, pērk lielus īpašumus un futbola klubus!"

“Ukraiņi ir malači!”

“Tas, cik svarīgi ir strādāt ar medijiem un viņu auditoriju, šobrīd lielā mērā ir dažādu Latvijas PR speciālistu uzdevums un liels izaicinājums. Mēs skaidri redzam, ka viens notikums, parādīts no dažādām pozīcijām, var tikt pilnīgi pretēji atspoguļots. Un tas, kuram ir stiprāka propaganda, iestāstīs, ka burkāns ir kālis. Tas pats attiecas arī uz notikumiem kaujas laukā. Es varu pateikt, ka šāva no tās puses, bet otrs, ka no citas puses, un tā panākt pilnīgi pretēju vērtējumu vienam un tam pašam faktam. To arī redzam katru dienu no tā, ko rāda Krievijas, un ko Ukrainas propaganda.

Ukraiņi atraduši veidu, kā likvidēt ienaidnieku:

Zinām, ka ukraiņi visu būvē par labu sev, un viņiem šajā karā ir ļoti labi atstrādāts auditorijas apgūšanas mehānisms. Ukraiņi ir malači!

Zinām, kādus iepriekš ukraiņi veidoja tautā iecienītus gan seriālus, gan realitātes un sarunu šovus – pilnas “pakas” ir ar ukraiņu ražojumu. Nu, viņi ir talantīgi cilvēki! Un protams, ka viņu talants šobrīd palīdz kontrpropagandas karā pret to, ko ražo Kremlis.”