"Novaja Gazeta. Eiropa" redaktors Martinovs: "Viņi ne īpaši saprot, kā to visu uztvert"

Nepagāja ne mēnesis pēc Putina režīma iebrukuma Krievijā, kā no savas dzimtenes emigrēja tolaik jau kara cenzūras slēgtā Maskavas opozīcijas laikraksta “Novaja Gazeta” galvenā redaktora vietnieks Kirils Martinovs. Viņš ar savu komandu ieradās Rīgā un te veido mediju “Novaja Gazeta. Eiropa”. Sadarbībā ar izdevniecību “Rīgas Viļņi” iznācis viens laikraksta numurs gan latviešu, gan krievu valodā. Pašlaik Martinovs ar komandu veido interneta mediju krievu valodā - novayagazeta.eu.

Atšķirībā no gadu gadiem Rīgā iznākošajiem krievu laikrakstiem, kuri izliekas neredzam karu Ukrainā, “Novaja Gazeta. Eiropa” tieši otrādi – ne tikai raksta par karu, bet arī aprāda tur pastrādātās zvērības, sniedz analīzi, intervijas... Tajā izpaliek Latvijas lielāko krievu avīžu “aktualitāšu” – apraksti par padomjlaika estrādes zvaigznēm, veselīgas dzīves padomi, anekdošu un mīklu lappušu. Jauns.lv Martinovam jautāja, ko viņš izlasījis Rīgas kioskos nopirktajos vietējos krievu laikrakstos, un kā to vērtē. Viņš stāsta:

Ļoti dīvaina situācija

“Pirmais, kas jāsaka: Latvijā krievu prese ir, un ne tikai viens vien izdevums. Ir pat glancēts “MK Latvija (“Moskovskij Komsomoļec” – “Maskavas Komjaunietis”), kurš, tāpat kā MK Krievijas izdevumi, cenšas “noņemt” nost vārdu “Moskovskij”. Ja šie izdevumi pastāv, tad cilvēki tos lasa, un viņiem prese vajadzīga.

Otra uzkrītošā lieta ir tā, ka visi šie laikraksti savā ziņā ir mazliet vienādi. Tos var raksturot kā izdevumus normālai, ikdienas rutīnas dzīvei, kad viss ir kārtībā, kad katru nedēļu redzi pazīstamas sejas – padomju estrādes zvaigznes, aktierus…

Visumā par cilvēkiem, kuri lasa šos izdevumus, neko sliktu nevaru teikt - tie ir normāli cilvēki, kas dzīvo normālu, pierastu ikdienas dzīvi. Liekas, ka šie cilvēki nevēlas domāt par nākotni, negrib saskarties ar kādām sarežģītām problēmām. Tagad visus interesē un uztrauc Ukrainas karš, Putina karš pret Ukrainu, kas būs ar Ukrainu, Krievijas Federāciju, kā tas viss atsauksies uz šo valstu kaimiņiem. Bet liekas, ka cilvēki par to negrib lasīt, viņi no tā grib distancēties.

Manuprāt, tā ir ļoti dīvaina situācija. Saprotu, kāpēc Krievijas žurnālisti par to negrib rakstīt, jo tur ir cenzūra, tas ir bīstami, par to var nopelnīt krimināllietu.

Bet te Latvijas krievu prese par karu neraksta laikam tādēļ, ka cilvēki, pēc visa spriežot, par to negrib lasīt. Man liekas, tā ir ļoti raksturīga īpašība Latvijas krievvalodīgo lasītāju vidē - viņi grib normālu dzīvi, viņi negrib būt kaut kāda politiska projekta daļa, un viņi negrib domāt par to, kāda izskatīsies nākotne, pat tuvākā nākotne. Bet tās ir problēmas, kas tagad ir aktuālas gan Latvijā, gan visā Eiropā. Tas ir sākumpunkts diskusijai par to, kā mediji atspoguļo sabiedrības stāvokli, un vai te var ko mainīt un kaut ko ar to darīt.”

Ciest nedrīkst priecāties

“Šajos laikrakstos ir daudz virsrakstu, kuri tev neko “neuzspiež”, piemēram, - “Viss atkarīgs no dvēseles virziena”. Ir virsraksti ar “nodrāztām frāzēm”, piemēram, no sērijas “ciest nedrīkst priecāties” – nu, lieciet komatu, kur gribat!

Domāju, ka ir divi iemesli, kāpēc krievu avīzes par karu negrib rakstīt. Pirmais - lasītāji par to īpaši nevēlas lasīt. Viņi ne īpaši saprot, kā to visu uztvert – ko tur (Ukrainā) dara Krievija, vai tur notiek kādi kara noziegumi? Labāk par to nedomāt!

Kaut gan tas ir ļoti dīvaini, jo, kaut vai zinot ukraiņu bēgļu skaitu Rīgā, ir vairāk nekā skaidrs, ka tas ietekmē dzīvi šeit. Bet cilvēki no tā cenšas maksimāli distancēties. Tas ir līdzīgi tam, kas šobrīd notiek Krievijā – cilvēki pretendē uz to, lai vienkārši turpinātos normāla dzīve, un mūs tieši šīs kara šausmas nekādi neietekmētu, labāk lasīsim par zvaigznēm.

Ja kāda no šīm avīzēm liktu akcentu uz kara atspoguļojumu, tad tā vienkārši zaudētu auditoriju. Tā kā te ir arī kāda komercinterese.

Otrs iemesls: krievvalodīgajai presei, ņemot vērā lielu krieviski lasošās auditorijas daļas noskaņojumu, ir ļoti grūti atrast tonalitāti, kādā par šo karu runāt. Jo, ja jūs šaubāties un kaut kādā veidā translējat ideju, ka Putins iekš kaut kā var būt arī pareizs, tad tas ir likumīgs pamats ļoti lielai kritikai. Saprotams, ka tev par to neviens paldies neteiks – ne Latvijas iedzīvotāji, ne ukraiņu bēgļi, un arī es par tādām publikācijām paldies neteikšu.

Zinām, ka daudzi šo avīžu lasītāji pieturas neitrālam skatupunktam, ka varbūt Krievijas varai šajā karā kaut kur varētu būt taisnība.

Tāpēc, manuprāt, šīs avīzes ietur tādu neitrālu līniju. Mēs sēžam, un mums ir tāds “interešu pulciņš” – zvaigznes, korķi uz Rīgas ielām, problēmas ar nodokļiem, kaut kādas ekonomiskās krīzes perspektīvas. Kaut kur dibenplānā kaut kas sprāgst, bet mēs cenšamies uz to neskatīties, tas ir kaut kas līdzīgs slavenajam mīmam – sunītis sēž degošā mājā, dzer tēju un saka: “It’s fine!” (“Viss ir kārtībā!”). Man liekas, ka šo izdevumu žurnālistu un lasītāju noskaņojums ir tieši šāds: nepievērsīsim uzmanību svarīgākajam, lai saglabātu pretenziju uz normālu dzīvi.”

Eiropa nobriedusi nopietnai avīzei krievu valodā

“Mana atbilde uz to, vai Latvijā vajadzīga avīze krievu valodā, kas strādā pēc augstiem profesionālisma standartiem, kas raksta arī par kontekstu, kurā atrodamies – par starptautisko politiku, bēgļu problēmām, humanitārās krīzes problēmām, iespējamo pārtikas krīzi, vienvārdsakot – ne tādu, kas dzīvo ārpus pašreizējās realitātes - ir acīmredzama: tāda avīze vajadzīga! Neesmu gan līdz galam pārliecināts, vai tāda vajadzīga tiem cilvēkiem, kas to potenciāli varētu lasīt. Varbūt tā ir viņu vēlme izbēgt no kaut kādas līdzdalības, vēlme paslēpties no realitātes.

Viņi šādai avīzei ies garām, jo tur būs nepatīkamas tēmas. Tas, kas pašlaik notiek pasaulē, ir nepatīkami, tā ir nepatīkama informācija, un, iespējams, labāk no tās noslēpties aiz patīkamām un mīļam fotogrāfijām, kas runā par to, ka labestība izglābs pasauli. To ir patīkami lasīt, tur nebūs nekāda satraucoša informācija, kas kaut kādā veidā mums liktu pārvērtēt pasaules uzskatu.

Bet, ja Latvija un cilvēki, kas te lasa krieviski, grib domāt par savām reālajām problēmām, tai skaitā mūsu kopējām Eiropas problēmām un savu nākotni, tad agri vai vēlu iestāsies apjēgums, ka vajag jaunas avīzes, medijus jaunam laikam. Jaunais laiks ir tāds, ka tagad notikusi saišu saraušana ar Krievijas Federāciju. Un diez vai kādi ekonomiskie sakari tik ātri tiks atjaunoti. Latvija ir Eiropas daļa. Latvijas krievvalodīgie iedzīvotāji ir daļa no šīs politiskās kopības, pat ja viņi kaut kādā veidā rāda, ka eksistē kaut kā savrupi.

Ir ļoti svarīgi domāt par to, kas būs pēc mēneša, pusgada, pēc pieciem gadiem, un beigās jādomā, kā turpmāk dzīvos pašreizējo Latvijas krievvalodīgo bērni. Un, manuprāt, šo diskusiju vajag sākt jau tagad.

Uzskatu, ka Eiropa mūsdienu izpratnē ir gatava lielai, nopietnai krievvalodīgai avīzei, kas konsekventi ieņems proeiropeisku pozīciju, kas atbalstītu Eiropas Savienības vērtības, kas atbalstītu vārda brīvību, demokrātiju un tā tālāk… Pie tam tā būs to cilvēku balss, kas dzīvo Eiropā un runā krievu valodā, jo šiem cilvēkiem tāpat svarīgi apspriest savas problēmas, tāpat kā visiem pārējiem.”