Mūžībā devies rakstnieks un ārsts Jānis Liepiņš

Kā norādīts Latvijas un latviešu literatūras portālā "literatura.lv", Liepiņš dzimis 1930. gada 19. oktobrī Lubānā maiznieka ģimenē.

Skolas gaitas viņš sāka Lubānas pamatskolā, 1944. gada pavasarī rakstnieks iestājas Madonas ģimnāzijas humanitārajā klasē, bet rudenī, sākoties mācību gadam, tādas klases vairs nebija, jo padomju skolā specializācija nepastāvēja.

Padomju varas represijas skārušas arī Liepiņu ģimeni: 1946. gadā par atbalsta sniegšanu nacionālajiem partizāniem tika apcietināta, notiesāta un izsūtīta uz Magadanu viņa māte. Savukārt 1949. gada 25. martā izvešanas skārusi arī tēvu un mātes māti.

Pēcāk Liepiņš iestājies Medicīnas institūtā. No 1955. līdz 1961. gadam viņš strādājis par ārstu Rendā. Liepiņš strādājis arī Rīgas 2. slimnīcā par ārstu dietologu, pēc tam bijis zinātniskais līdzstrādnieks Latvijas Eksperimentālās un klīniskās medicīnas zinātniski pētnieciskajā institūtā, 1966. gadā ieguvis medicīnas zinātņu kandidāta grādu.

Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados viņš bijis skolotājs Rīgas Japāņu valodas un kultūras vidusskolā, no deviņdesmito gadu vidus - Kanādā iznākušajā laikrakstā "Latvija Amerikā" vai ik nedēļu publicēti viņa raksti par latviešu kultūru un Latvijas politiskās un sabiedriskās dzīves notikumiem.

Līdztekus medicīnai ne mazāk plašs darbalauks ir rakstniecība. Ienācis literatūrā 1956. gadā, kad laikrakstā "Padomju Jaunatne" publicēts dzejolis, viņš turpinājis rakstīt vairāk nekā 60 gadus.

Pirmās grāmatas ir stāstu un tēlojumu krājumi "Pareiza krāsa" (1966), "Nedariet pāri" (1971), "Vasarlaiks" (1977), "Zaļais mutulis" (1980). Savukārt astoņdesmito gadu krājumiem autors pievienojis precizējumus.

Krājumos "Vārddevības" (1983), "Mirgojošie apļi" (1985) autors meklē lietu, parādību, personību kopsakarības. Deviņdesmitajos gados top rakstnieka eseju un atmiņu grāmatas, kurās viņš stāsta par sev un Latvijas kultūras dzīvē nozīmīgām personībām.