“Satraukums bija diezgan liels.” Līgas ģimene mēnesi nodzīvoja kopā ar četrām ukrainietēm
Līga Lūse kopā ar ģimeni - vīru Renāru Lūsi un pieciem bērniem - ir viena no tām Latvijas saimēm, kas atvēra savas mājas Ukrainas kara bēgļiem. Pie viņiem aptuveni mēnesi dzīvoja četras ukrainietes. Līga intervijā portālam Jauns.lv pastāstīja, ka, braucot pēc ukrainietēm, ģimenei bija liels satraukums, bet visumā kopdzīve izvērtās brīnumaini jauka.
Par Līgas darbošanos, palīdzot kara bēgļiem un piedāvājot viņiem savu mājokli, uzzināju no pašiem ukraiņiem, kuri izteica atzinīgus vārdus par ģimenes sniegto atbalstu. Bet Līga pastāstīja, ka viņas vēlme palīdzēt ukraiņiem parādījās jau pašā kara sākumā.
“Pirmā kara nedēļa man bija diezgan sarežģīta un grūta. Ļoti līdzpārdzīvoju, raudāju, nemitīgi sekoju līdzi jaunākajām ziņām, droši vien tāpat, kā mēs visi. Es un man tuvākie cilvēki meklēja iespējas, kur pieslēgties, kur palīdzēt, kā būt lietderīgiem, jēdzīgiem šajā ārprātīgajā situācijā.
Izmisums, ka gribas palīdzēt, bet nav tādu iespēju
Patiesībā mani pirmie mēģinājumi palīdzības sniegšanā bija bezgala neveiksmīgi. Tas jau robežojās ar pilnīgu izmisumu: ļoti, ļoti gribēju palīdzēt, bet man nebija tādu iespēju.
Noklausoties pāris lekciju par situācijas pieņemšanu (īpaši mani uzrunāja un iedvesmoja Jura Rubeņa lekcija), sajutu, ka mana terapija un palīdzēšana pašai sev ir caur praksi - atrodot veidu, kā būt lietderīgai un vajadzīgai šajā situācijā.
Trešais mēģinājums: veiksmīgs
Pēc saviem pirmajiem diviem neveiksmīgajiem mēģinājumiem pieslēgties kādām palīdzības aktivitātēm trešais mēģinājums palīdzēt bija veiksmīgs un izdevies.
Es nokļuvu biedrībā “Tavi draugi”, kur cilvēki kā brīvprātīgo komanda bija jau kādu laiku darbojušies ļoti mērķtiecīgi, lai palīdzētu Ukrainas cilvēkiem gan nokļūt uz Latviju, gan atrast mājvietas Latvijā, gan ziedojumu pieņemšanā un izveidojot pirmās iestrādes “Brīvbodes” darbībā.”
Gatavi atvērt savu māju ukraiņiem
Līga biedrībā aktīvi darbojas jau kopš marta sākuma. Savukārt 18.martā viņas ģimene pie sevis mājās uzņēma vairākas ukraiņu sievietes: mammu un trīs pieaugušas meitas. Ģimene bija piedāvājusi savu mājvietu valsts programmā, bet tur ar viņiem neviens ilgi nesazinājās.
“Tā kā biju iesaistījusies biedrībā “Tavi draugi”, es pateicu kolēģiem, kas biedrībā brīvprātīgi nodarbojas ar cilvēku izmitināšanu, ka, starp citu, arī mēs esam pieteikušies un gatavi uzņemt ukraiņus.
Protams, mums nav atsevišķas mājvietas, un varbūt tas cilvēkus neinteresēs, bet mēs esam gatavi uzņemt pie sevis mājās. Domājām, ka varbūt īstermiņa vajadzībām tas noder, piemēram, ierodoties naktī, kad nevar uzreiz ātri atrast patstāvīgu mājvietu.
Vakarā piedāvāja, bet jau no rīta saņēma zvanu
Es iepriekšējā (ceturtdienas) vakarā vienkārši pateicu kolēģei, ka, starp citu, mēs šobrīd esam Iecavā un strādājam no mājām, un, ja nu kas, esam gatavi [uzņemt ukraiņus]. Nākamajā rītā (piektdienā) viņa man zvanīja un sacīja: “Ir mamma ar trīs pieaugušām meitām, kurām ir vajadzīgs atbalsts un izmitināšana. Vai jūs esat gatavi?”
Pirmajā mirklī domāju: “Wow! Tas notiek pa īstam! Es braukšu pēc četriem svešiem cilvēkiem un vedīšu viņus uz savām mājām. Sajūta bija diezgan savāda. No vienas puses, es biju pieteikusies, biju gatava, visa ģimene par to zināja, istaba bija iekārtota, bet, no otras puses, bija tāds kā diskomforts, vai viņām te patiks, vai mēs būsim gana labi šiem cilvēkiem, vai iejūtīgi spēsim viens otru pieņemt, jo, protams, būsim vienā mājā zem viena jumta. Par ko runāt, kā atbalstīt cilvēkus, kas bēguši no kara? Mums nevienam nav tādas pieredzes.
Tas izvērtās brīnumaini jauki
Satraukums bija diezgan liels gan man, braucot viņām pakaļ, gan ģimenei un bērniem gaidot, kas tad atbrauks. Bērni, protams, gribēja, lai būtu arī mazi bērni, ar ko spēlēties. Es skaidroju, ka mēs neizvēlamies cilvēkus: kuram vajadzīga palīdzība, to mēs pieņemam.
Bet tas izvērtās brīnumaini jauki. Sievietes bija priecīgas mani redzēt. Mēs atbraucām mājās, viņas atpūtās, mēs iepazināmies. Aptuveni mēnesi mēs daļēji kopā arī nodzīvojām. Bērni sadraudzējās ar jaunākajām meitām un mācījās runāt krievu valodā (beidzot bija iespēja dzīvē novērtēt, cik svarīgas ir valodu zināšanas), bet mēs, pieaugušie, vairāk komunicējām ar mammu un vecāko meitu.”
Iejūtīgi, smalkjūtīgi cilvēki
“Viņas bija domājušas, ka palikšana pie mums būs uz dažām dienām, bet nav tā, ka tik ātri var atrast patstāvīgu mājvietu,” Līga stāstīja un piebilda, ka ģimene pie viņiem jutās labi, taču vēlējās savu atsevišķu mitekli.
“Viņi bija ļoti iejūtīgi, smalkjūtīgi cilvēki.” Tomēr tāpat kā mums būtu atrasties pie svešiem cilvēkiem, arī ukrainietes nevēlējās “traucēt” Latvijas ģimenes ierasto ikdienu, “lai gan mēs to darījām labprātīgi un ļoti vēlējāmies palīdzēt”. Taču tas nemainīja ukraiņu ģimenes iekšējo sajūtu, ka viņi varbūt kādā brīdī ir kā apgrūtinājums latviešiem.
Kopīgas vērtības palīdzēja izveidot sirsnīgas attiecības
Darba dienās ukrainietes Iecavas mājā dzīvoja vienas pašas, jo Līgas ģimene bija Rīgā – bērni gāja uz skolu, bet vecāki strādāja.
“Mēs kopā pavadījām brīvdienas. Mums palaimējās ar viņām kopā nosvinēt dažus svētkus. Tā kā ģimene ir ticīgi cilvēki un mēs arī esam katoļi, tad mūsu vērtību skala ir līdzīga. Tas, protams, bija par lielu svētību un labas pamats, kāpēc mums izdevās izveidot ļoti sirsnīgas un jaukas attiecības.
Dzimšanas dienas un Lieldienu svinības
Mēs kopā kā liela ģimene nosvinējām manu dzimšanas dienu un Lieldienas. Arī draugiem, kas pie manis bija atbraukuši, bija ļoti patīkami iepazīties ar šo ģimeni. Tāpat mans tētis izveidoja ļoti siltas attiecības ar ģimeni un viņu tēti, kas bija palicis Zaporižjā.
Par tradīciju kļuva sazvanīšanās ar meiteņu tēti. Abi kungi iepazinās un video zvanā runāja par savu dzīves pieredzi kā vīrietis ar vīrieti. Tas bija ļoti sirsnīgi.”
Nevis bēgļi, bet draugi
Ģimenes tā sadraudzējās, ka Līgas tuvinieki uzskata šos cilvēkus par saviem ģimenes draugiem: “Mēs no Ukrainas atbraukušos saucam par ukraiņiem, par mūsu ģimenes draugiem. Kontaktu turpinām arī tagad. Sarakstāmies, sazvanāmies un sūtam informāciju, kur viņas var aiziet brīvdienās un kādi pasākumi notiek. Ceru, ka drīzumā atkal satiksimies.”
No ukraiņiem var daudz ko mācīties
Līgas tuviniekiem ar ukraiņu ģimeni neizveidojās formālas attiecības. Viņi uz ukraiņiem skatījās kā uz draugiem. Ukrainietes vienmēr teica: “Lai tikai karš beidzas, mēs jūs gaidīsim ciemos Ukrainā un parādīsim mūsu zemi.” Ģimenes ļoti cer, ka tāda diena pienāks.
“Ticu un ceru, ka tā notiks. Patiesībā no viņiem ļoti daudz ko var mācīties. Ja mēs te pagurstam no palīdzības sniegšanas, tad varam mēģināt kaut uz mirkli iedomāties, cik viņiem ir grūti pieņemt šo palīdzību ar visu viņu iekšējo lielo spēku un lepnumu, kādu viņi nes visai pasaulei, ar cīņassparu, ticību un cerību, ka viss būs kārtībā. Šai tautai un katram tās cilvēkam ir ļoti, ļoti liels spēks. Es teiktu, ka no viņiem ir ko mācīties šajā spēkā un ticībā, ka viss būs labi.”
Atgūšanās nenotiks vienā dienā
Līga piekrita, ka ukraiņi ar karā piedzīvoto un pieredzēto nevarēs tik ātri tikt galā. “Tas ir kaut kas tāds, kas noteikti pavadīs cilvēkus visu mūžu. Protams. Mēs varam viņiem dot siltumu, rūpes, atbalstu mājvietā, praktiskajā informācijā, sadzīves lietās, piemēram, kur doties, kā atrisināt kādu lietu.
Bet mēs nevaram viņiem iedot to, kas ir atņemts – mājas, mieru, savu zemi. Galvenokārt, protams, cilvēki ilgojas nokļūt drīzāk mājās. Viņu pārdzīvojums ir ļoti liels un smags - bēgšana, ceļš, sagurums, kādā viņas bija ierodoties. Atgūšanās notiek pamazām. Skaidrs, ka sekas ir ilgtermiņa un ceļš, kā katram atgūties, iegūt atkal mieru, ir ļoti tāls.
Protams, šobrīd iegūt mieru, kad tavā valstī ir karš, ir nereāli. Viņām tur īr tētis, vecvecāki, draugi, radi. Tā ir pastāvīga spriedze, stress, emocijas. Mēs varam atbalstīt tik, cik mēs varam. Mēs esam ierobežoti. Mēs izdarām visu labāko, ko varam, un tālāk notiks, kā būs lemts.”
Gatavi turpināt atbalstīt
Pēc šis ģimenes aizbraukšanas Līgas ģimene ir nolēmusi uzņemt vēl arī citus ukraiņus. Protams, ir neliels satraukums, vai turpmāk sastaptie ļaudis būs tik pat jauki, kādas ir šīs pirmās četras sievietes.
“Mēs esam gatavi turpināt atbalstīt. Vīrs ar draugu bija arī misijā uz Ukrainu, veda kravu turp un cilvēkus atpakaļ. Bērni arī ir bijuši biedrībā “Tavi draugi” Ventspils ielā, darbojušies un strādājuši noliktavā. Visa ģimene ir zinoša un iesaistīta, cik nu katrs var pēc vecuma, spējām un saprašanas. Tāpat arī draugi, radi un darba kolēģi. Visi iesaistās un atbalsta.
Vērtīga pieredze arī bērniem
Manuprāt, šis ir veids, kā ļaut bērniem ieraudzīt, kā mēs varam būt noderīgi, iejūtīgi, izpalīdzīgi, empātiski līdzcilvēki. Arī svešiniekiem. Tā ir mācība par savstarpējo komunikāciju un integrāciju, kas vairs nav tikai uz papīra. Tā tagad notiek dzīvē.
Mēs darbojamies kā pilsoņi, kā latvieši, kā līdzcilvēki, kā vecāki saviem bērniem. Cik ļoti mēs bērnus protam iesaistīt, kā mēs ļaujam viņiem pašiem to izdzīvot, kādu piemēru mēs rādām, tas ir atkarīgs no mums katra paša,” Līga aicināja līdzdarboties palīdzēšanā ikvienu.
