Vai Krievijas galvaspilsētas vārds jāatņem Rīgas otrai garākajai ielai un Sporta manēžas dārzam?

Reiz padomju okupācijas laikā, 1941. un no 1950. līdz 1993. gadam, Latvijas galvaspilsētā jau bija Kijevas iela – bijusī Lielā Mirušo, vēlāk Kurbada iela (tagad – Katoļu iela), kurai pēc valstiskās neatkarības atgūšanas atdeva atpakaļ nacistu laikā 1942. gadā piešķirto Katoļu vārdu.

Jauns.lv Rīgas domē interesējās, vai ir iespējams, ka no Rīgas kartes tiks izdzēsts Maskavas vārds un atkal ierakstīts Kijevas vārds.

Katrā ziņā desmitiem rīdzinieku iesaka šādu variantu sociālajā tīklā “Facebook”, tikmēr daudzi arī iebilst pret vēsturiskā Maskavas vārda nosaukuma atņemšanas otrai garākajai Rīgas ielas. Jāpiebilst, ka kamiņvalsts galvaspilsētas vārds arī liptin pielipis šai apkaimei, jo kas gan būtu “Maskačka” jeb Maskavas forštate bez Maskavas ielas?

Pašlaik vēl nelemj

Rīgas domes Komunikācijas pārvalde Jauns.lv pauda, ka “šobrīd pašvaldībā par minētajiem jautājumiem nav lemts”, tādēļ sīkākus komentārus par to sniegt nevar. “Tomēr nav izslēgts, ka tuvākajā laikā kāds no tiem varētu parādīties oficiālajā dienaskārtībā”. 

Rīgas mēra padomnieks komunikācijas jautājumos Aleksis Zoldners Jauns.lv norādīja, ka tuvākajā nākotnē varētu parādīties jautājums par Maskavas vārdā nosauktās ielas pārdēvēšanu vai Kijevas vārda iemūžināšanu:

“Pašlaik papildu praktiskajai palīdzībai pašvaldībā tiek diskutēts par turpmākajiem simboliskajiem soļiem Ukrainas atbalstam. Un viena no iecerēm ir arī saistīta ar kādas Rīgas ielas vai laukuma pārdēvēšanu, šādi izrādot solidaritāti un atbalstu Ukrainai. Domāju, ka drīzumā būs vairāk konkrētības saistībā ar šo jautājumu.”

“Krievijas fašistiskais režīms nav mūžīgs”

Jauns.lv jautāja vairākiem Rīgas domniekiem, kā viņi vērtē ierosinājumu pārdēvēt Maskavas ielu un “atrast” vietu Kijevas ielai.

Einārs Cilinskis (Nacionālā apvienība/Latvijas Reģionu apvienība): “Krievijas fašistiskais režīms nav mūžīgs - nevajadzētu sasteigt pārdēvēšanas. Kijevas iela gan varētu būt. Kā iespējamais risinājums – kādas ielas, kuru šķeļ dzelzceļa līnija, vienu no daļām pārdēvēt Kijevas vārdā. Es nosūtīšu šo ideju domes atbildīgajiem cilvēkiem.”

Valdis Gavars (Nacionālā apvienība/Latvijas Reģionu apvienība): “Par šo lietu domnieki nav runājuši, bet par pieminekli sarkanarmiešiem Uzvaras parkā gan. To tuvāko nedēļu laikā gan vajadzētu novākt. Tāpat kā jānovāc visi padomju laikā uzstādītie tanki un lidmašīnas, piemēram, kara lidmašīnai Skultē vieta būtu aviācijas muzejā.

Piekrītu, ka Maskavas ielas sākumposmam varētu piešķirt Latgales vārdu, bet par pārējo jāskatās. Bet tas jau nav galvenais – galvenais ir novākt padomju pieminekļus. 

Ja runājam par ielām, tad pirmāk būtu jāpārdēvē akadēmiķa Mstislava Keldiša iela, jo Rīgā dzimušais Keldišs (1911-1978) bija tas, kas izstrādāja ieročus/raķetes, ar kurām mums tagad draud. Mstislavs Keldišs, kādreizējais PSRS Zinātņu akadēmijas prezidents, bija tas, kurš panāca to, ka akadēmiķim Andrejam Saharovam atņēma visus nopelnus un apbalvojumus, ka viņu represēja. Tāpat no kanālmalas jānovāc Keldišam veltītais piemineklis, nav pieļaujams, ka šādu militāristu vārdā Rīgā kaut kas ir nosaukts. Šodien pat saņēmu priekšlikumu Keldiša ielu nodēvēt brāļu Kaudzīšu vārdā.

Piekrītu arī tam, ka Rīgā jābūt Kijevas ielai, bet diez vai tai atkal jābūt Katoļu ielai, jo vēsturiskos nosaukumus nevajadzētu mainīt.”

Laika jautājums

Edgars Ikstens (“Jaunā Vienotība”): “Ielu nosaukumu maiņa vienmēr ir bijis grūts un smagnējs process. Bet vai uzreiz mainīt ielu nosaukumus, kas tradicionāli veltīti kaimiņos esošo valstu pilsētām? Maskavas iela nosaukta par godu Krievijas galvaspilsētai, bet tas, ka tajā atrodas Kremlis un tā bunkurā psihiski nelīdzsvarotais saimnieks – kara noziedznieks, uzliek tai zināmu negatīvu slogu. Ja jautājums būtu par Putina ielas pārdēvēšanu – mana atbilde būtu nepārprotami atbalstoša. Tāpat, es atbalstu vēsturisko ielu nosaukumu atjaunošanu, protams, tas attiecas uz tiem nosaukumiem, kādās ielas dēvētas laika posmā no valsts dibināšanas līdz okupācijai. Tādos nosaukumos, kas nav kontraversāli. Piemēram, līdz šim nav izdevies atbrīvoties no Detlava Brantkalna (latviešu izcelsmes padomju virsnieks, 1898.-1979. – Red.) ielas nosaukuma, bet es domāju, ka tas ir tikai laika jautājums.

Atbildot par Kijevas ielu vai laukumu, absolūti atbalstāma ideja un iniciatīva, ņemot vērā to, ka arī Ukrainas galvaspilsētā atrodas Latvijas laukums. Tikai šobrīd neatbildēts paliek jautājums, kuru ielu vai prospektu pārdēvēt. Papildus vēlos norādīt, ka īsi pēc Borisa Ņemcova noslepkavošanas, sekojot Prāgas piemēram, aicināju Antonijas ielu, kur atrodas agresorvalsts vēstniecība, pārsaukt Borisa Ņemcova vārdā.”

Kijevas dārzam vieta jau atrasta

Oļegs Burovs (“Gods kalpot Rīgai”) Jauns.lv teica, ka neiebilst daļai Maskavas ielas piešķirt Latgales vārdu, jo tas atbilstu ne tikai kādreizējam nosaukumam, bet arī priekšpilsētas nosaukumam.  Kurzemes rajonā ir Kurzemes prospekts,  Vidzemes priekšpilsētā – Vidzemes aleja, un arī Latgales priekšpilsētā jābūt iemūžinātam šī Latvijas novada vārdam.

Savukārt jau tad, kad Burovs bija Rīgas mērs, esot panākta vienošanās par Kijevas vārda iemūžināšanu Latvijas galvaspilsētā - daļu Miera/Klusā dārza netālu no kādreizējās Kijevas (tagad – Katoļu) dēvēt par Kijevas dārzu.

Tomēr pašlaik, pēc Burova teiktā, nav īstais brīdis spriest par ielu un parku pārdēvēšanu – “lai paiet kovids un viss pārējais”. Pašlaik ir daudz svarīgāki uzdevumi, kā palīdzēt Ukrainai. Pats Burovs par to ir ļoti norūpējies. Viņa sieva ir no Rietumukrainas, kur pašlaik dzīvo sievas radi. Tagad viņa rūpju lokā ir tas, kā nokārtot to, lai viņa sievasmāte un citi radi varētu atbraukt uz Rīgu. Savukārt viņa meita kā īstena Ukrainas patriote domā, kā tīri praktiski palīdzēt Ukrainai. “Tagad galvenais ir domāt par humāno palīdzību,” saka Burovs un ir milzīgi pateicīgs visiem, kuri sniedz atbalstu Ukrainai un piedāvā palīdzību arī viņa radiem, kuri dzīvo Rietumukrainā, uzsverot: “Jāsaprot, ka mēs, krievvalodīgie, jau nerunājam Putina valodā. Krievu valoda nav Putina valoda!”

Juris Radzevičs (“Gods kalpot Rīgai”): “Šķiet, ka priekšvēlēšanu kampaņā daudzi, kam pietrūkst uzmanības, rosinās dažādus jautājumus, turklāt populistiskus. Ja ielu pārdēvēšana var glābt kaut viena cilvēka dzīvību, tad par to nekavējoties jābalso. Ja tas tiek darīts, lai piesaistītu uzmanību, tad vajadzētu saprast ierosinātāja motivāciju.

Gatavojoties Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska vizītei, Rīgas domes Pilsētas attīstības komiteja 2019. gada septembrī nolēma piešķirt Klusā dārza daļai paralēlnosaukumu - Ukrainas dārzs, lai atjaunotu Ukrainas galvaspilsētas vārdā vēsturiski lietoto nosaukumu - Kijevas dārzs (to izveidoja 1960. gadā un nosauca par Kijevas parku – Red.), atbilstoši Kijevas pilsētā ierīkotajam Latvijas skvēram. Šo lēmumu būtu nepieciešams īstenot. Par minēto lēmumu pozitīvu atzinumu sniedza Rīgas vietvārdu un pilsētvides objektu nosaukumu komisija.

Rīgā izveidota Pieminekļu padome, kuras viena no funkcijām ir izvērtēt iesniegtos priekšlikumus un sagatavot atzinumus par sabiedriski un kultūrvēsturiski nozīmīgu notikumu vai personu piemiņas iemūžināšanu publiskajā ārtelpā. Šajā situācijā paļaušos uz kompetentu profesionāļu vērtējumu. Man personīgi nav iebildumu pret Latgales nosaukuma izmantošanu ielu nosaukumā, un, ņemot vērā, ka ir arī Kurzemes prospekts un Vidzemes aleja, nepieciešams kādas ielas nosaukumā ietvert arī Zemgales vārdu, jo šādā gadījumā būtu vērojama līdzsvarota pieeja.”

Rīdzinieki nav vienoti

Rīdzinieku domas tikmēr par Maskavas nosaukuma piemērotību ielas nosaukumā ir atšķirīgas. Lūk, kā viņi to komentē “Facebook”:

Ansis Ataols Bērziņš: “Nosaukums “Maskavas iela” ir Rīgas kultūrvēsturiskā mantojuma sastāvdaļa kopš cara laikiem. Tam nav nekāda sakara ar Putinu un viņa režīmu!”

Rita Avotiņa: “Labprāt piekristu, bet grūti par vēsturisku dēvēt nosaukumu, kas pastāvējis tikai divus gadus.”

Kristaps Sietiņš: “Maskavas ielai vispār nebija jābūt Maskavas ielai. Tai jau 1991. gadā bija jākļūst par Latgales ielu.”

Dzintars Liepa: “Ideāls priekšlikums!”

Žanete Avotiņa: “Maskavas šoseju arī derētu pārsaukt par Latgales!”

Ināra Izande: “Cara laikā bija arī Pēterburgas priekšpilsēta. Bija mums arī Maskavas priekšpilsēta citos laikos. Protams, pašreizējā kontekstā Maskava asociējas pavisam ar ko citu.”

Ilze Akmentiņa: “Nedrīkst aizmirst vēsturi, īsto vēsturi. Tad var notikt tā kā tagad, kad viens diktators izklāsta savu vēstures versiju un uz tā pamata sāk darboties pilsētu ielu nosaukumi. (..) ir pilsētas dzīves un attīstības arheoloģija.”

Maskavas iela

Maskavas iela ir otra garākā Latvijas galvaspilsētas iela – 16,048 km, kura ir tikai par 129 metriem īsāka nekā visgarākā Rīgas iela – Jaunciema gatve. Trešā garākā ir Brīvības bulvāris/iela/gatve, kurai seko Kārļa Ulmaņa gatve un Biķernieku iela.

Iela, kā jau daudzas Rīgas ielas, līdz ar politiskajiem griežiem mainījusi savus nosaukumus, bet ne tik kardināli, kā, piemēram, Brīvības vai Bruņinieku iela. Tā vijas no Rīgas robežas cauri Dārziņiem, Rumbulai un Ķengaragam līdz pašam pilsētas centram – 13. janvāra ielai.

Maskavas iela ir senā Rīgas-Daugavpils-Polockas tirdzniecības un pasta ceļa daļa, un rīdzinieki līdz pat 19. gadsimtam to dēvēja par Polockas ceļu.

No 1810. gada pārsvarā jauno krievu ienācēju apdzīvoto priekšpilsētas ielu, kas sākās aiz Lielās Riepnieku ielas, tagadējo Maskavas ielas sākuma rajonu sāka dēvēt par Lielo Jaunkrievu ielu. Pēc 1812. gada kara un Rīgas priekšpilsētas nodedzināšanas, atjaunojot priekšpilsētu, Lielu Jaunkrievu ielu pakāpeniski pagarināja. Pēc Rīgas vaļņu nojaukšanas 19. gadsimta vidū ielai piešķīra Maskavas vārdu, un tas tai bija līdz 1938. gadam, kad Kārļa Ulmaņa valdība visa latviskošanas politikas gaisotnē tai piešķīra Latgales vārdu. Bet Latgales vārds tai bija tikai dažus gadu, jo pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā tai atdeva atpakaļ Maskavas vārdu.

Maskavas dārzs

Izveidojot tagadējo Maskavas dārzu pie Sporta manēžas, Maskavas un Balvu ielas stūrī, to nosauca par Latgales dārzu. Tomēr Otrā pasaules kara dēļ dārzu neizveidoja pēc iecerētā projekta, un tas palika tikai 6,2 hektāru plašs, iecerēto 9,5 hektāru vietā.

1937. gadā Rīgas pilsētas valde apstiprināja pilsētas galvenā dārznieka Andreja Zeidaka (1874-1964) projektu atklātā dārza izveidei kādreizējās dārzniecības teritorijā. Sākumā projektētā dārza platība bija 9,5 ha, bet kara dēļ to neizdevās realizēt. Projektā bija paredzēti plaši zālieni, kur sauļoties, bradājamais baseins un rotaļu laukums bērniem. 1965. gadā dārza teritorijā uzbūvēja Sporta manēžu.

Dārza apstādījumos dominē Holandes liepu stādījumi. No tām veidotas platas alejas un koku rindas. Dārzā aug 33 introducētās un astoņas vietējās koku un krūmu sugas. Šeit ir arī retāk sastopamās sugas - lielziedu kokveida hortenzija, Kanādas papele “Robusta”, Ķīnas papele, skarainā hortenzija, papīra bērzs un citas. No vietējām sugām dominē āra bērzi, oši, ozoli un gobas.