Madaras kaislība Lielbritānijā: viņa sēņo pat ziemā un ēd mušmires, piepes un citas ekstrēmas sēnes

Kāpēc Madara aizrāvusies ar sēņošanu? “Tāpēc, ka es kā bērns dievināju sēņošanu ar savu vectētiņu. Protams, mēs visa ģimene gājām sēņot, bet visforšāk bija iet ar opi, jo viņš bija traks uz piedzīvojumiem. Mēs bridām pakaļ visādām interesantām sēnēm, gāzām kokus, lai pie tām tiktu, un darījām daudz ko citu. Ar opi bija visforšāk!

Tā kā es esmu speciālā bērna mamma, mana ikdiena ir ļoti saspringta, nervoza, ar miega un psihes traucējumiem, tad mežs un būšana mežā man ir kā bezmaksas terapija. Es aizeju prom no visa. Tur ir putni, dzīvnieki, klusums, miers, un tad ieslēdzas primitīvais instinkts atrast sēni, pašam atnest mājās sev ēdienu.”

Vienai patīk vislabāk

Lielākoties Madara dodas sēņot viena, bet, ja iet uz nezināmākiem mežiem vai izpētīt kaut ko, viņai ir divas uzticamas sēņu partneres – latviešu draudzenes Kristīne un Iveta.

“Ja kāda no meitenēm tiek, tad mēs aizejam uz “fikso riksīti”, bet, ja netiek, es eju viena. Jā, es esmu droša, labi orientējos, vienmēr paziņoju, kur es eju, uz kuru mežu braucu. Jā, laikam vienai man patīk vislabāk.”

Sēņot dodas pat ziemā

Parasti Latvijā iedzīvotāji dodas sēņot vasarā un rudenī, bet Madara Lielbritānijā sēņo arī ziemā. “Tāpēc, ka mums šobrīd ir sezona tādām sēnēm kā Austrijas agrenes, kas ir sarkanās, mazās, smukās sēnītes. Ļoti garšīgas. Mums šobrīd ir sezona arī austersēnēm, latviski tās sauc par sānausēm.”

Citreiz Madara nevar pateikt sēņu latvisko nosaukumu, jo jau ļoti ilgi sēņo Lielbritānijā un zina tikai sēņu vietējos vai latīniskos nosaukumus. “Bet latviski es arī, protams, cenšos.”

Ar labu čemuriņu pusdienas ir garantētas

“Tad mums ir ziemas celmene. To var saukt par savvaļas enoki sēni. Vēl ir “Jūdas auss”. Visas šīs sēnes ir tieši tagad, decembrī, janvārī, februārī. Ja ir slapjš, mitrs klimats, liels mitrums, bet nav pārāk daudz salu, pliksalu, kā tas ir pie mums Anglijas vidienē, tad šīm sēnēm šobrīd ir vienkārši paradīze. Tās ir, ir un ir.

Protams, nav tā, ka aaizeju uz mežu un grābju ar grābekli, citreiz ir jāstaigā 2-3 stundas. Bet, kad uzeju labu čemuriņu ar, piemēram, sānausēm, austersēnēm, tad pusdienas ir garantētas visai ģimenei.”

Kaislība, kas maina garastāvokli

Madara sēņot nedodas tāpēc, ka viņai nebūtu, ko ēst, un nevarētu veikalā iegādāties pārtiku, tostarp sēnes. Viņa to dara relaksācijas un atpūtas nolūkā.

“Jā, tas ir tīri hobijs, aizraušanās! Es to nosauktu par kaislību. Es atnāku mājās dusmīga, ja neatrodu sēnes. Protams, es atnāku mājās atpūtusies, saelpojusies svaigu gaisu, bet ne tik priecīga, kā tad, ja es atrodu sēnes. Tad es atnāku mājās un esmu pilnīgi cits cilvēks. Man ir prieks tās fotografēt, gatavot.

Lakšus var pļaut ar kombainu

Sēņošanas sezona man ir visu gadu. Februāra beigās, pavasarī mums Lielbritānijā nāks lakši jeb savvaļas ķiploki, ko šeit drīkst lasīt visur un tik, cik grib, izņemot rezervātus, dabas parkus un līdzīgas vietas.

Bet parastajos staigājamajos mežos un takās, kur drīkst iet publika, droši var lasīt lakšus. Šeit tie ir vienkārši ar kombainu pļaujami. Savukārt Latvijā tie ir aizsargājami augi.”

Šoks par balto sarkstošo mušmiri

Vērojot Madaras sēņošanas bildes, daļa sēņu izskatās neēdamas un tādas, kam sēņu nepazinējs nemūžam neskartos klāt.

“Lielākais šoks visiem ir par balto sarkstošo mušmiri. Tā ir garda, ēdama, fantastiska sēne. Ar ķiplociņiem un dillītēm uz pannas sacep, un ņam, ņam, ņam, ņam! Ļoti gardi, bet cilvēkiem par to parasti ir vislielākais šoks.

Iesauca par Mušmirtanti

Mani ir iesaukuši par Mušmirtanti. Mums ir grupa “Latvieši gatavo UK”, un tur mēs padalāmies ar receptēm. Parasti tur vietējais kontingents, kas apgrozās, raksta: “Ahā, Mušmirtante klāt ir.” Tas ir pa jokam, bet joki arī ir vajadzīgi.

Es nekad neņemu neko, ko varētu sajaukt, piemēram, ar parasto indīgo mušmiri vai kaut ko tādu. Es tiešām ļoti labi zinu, uz ko ir jāskatās, lai sēni atšķirtu. Ja sēne ir šķībāka, greizāka un man ir šaubas par to, tad neņemu. Mazums tā ir sasūkusies blakus esošās sūnas vai kāds zars ir to deformējis, un es nevaru tai nolasīt visas pazīmes. Tad es to neņemu un arī citiem iesaku to nedarīt.”

Atklāj garšīgo “meža cāli” un Austrijas agreni

Ļoti daudz zināšanu par sēnēm Madarai ir no bērnības, bet vienlaikus viņa arī daudz mācās papildus, dzīvojot Lielbritānijā un vērojot, kādas sēnes tur lasa un ēd vietējie briti un kas Anglijā sēņotāju aprindās ir modē.

“Ir sēnes, ko es Latvijā nezināju, piemēram, sērpiepe, kas ir dzeltena, liela, milzīga piepveidīga sēne, bet garšo kā cālis, vistas gaļa. Šeit to sauc par “Chicken of the Woods” vai “meža cāli”. Cilvēki, kas tās atdod, ir vienkārši sajūsmā, jo taisa no tām cāļa nagetus, līdzīgus kā “Makdonaldā” gatavo. To es iemācījos tikai šeit. 

Tāpat šeit es iemācījos kārtīgi atpazīt un pirmo reizi dzīvē dabā redzēju Austrijas agrenes. Agrāk opītis bija stāstījis par tām, ka ir tādas sarkanas sēnītes, ko var ēst, bet nekad neatradām tās.”

Arī briti ir kāri sēņotāji

Madara pastāstīja, ka arī daļa vietējo iedzīvotāju labprāt dodas sēņot vēlā rudenī un pat ziemā. “Vietējie arī ir kāri sēņotāji. Protams, Lielbritānijā populācija ir ļoti, ļoti liela, cilvēku ir daudz vairāk nekā Latvijā, un ne visiem interesē sēnes. Bet ir tādas grupas, kāda ir “UK Mushroom Hunters”, kam ir 60 tūkstoši sekotāju.

Cilvēki katru dienu iet mežā un dalās ar saviem atradumiem. Ne tikai ar sēnēm, bet arī augiem, ko atrod. Trifeles šeit atrod dabā, kā arī taisa visādas interesantas tējas gan no piepēm, gan dažādiem ziediem.

Tie ir vietējie briti, kas dalās ar to. Ļoti bieži no viņiem arī var daudz ko pamācīties. Bet mūsējiem ir izveidojies iespaids, ka tikai latvieši ir mežā gājēji, dabas vācēji. Tā nav! Es ļoti daudz ko esmu tieši šeit iemācījusies, ko es vispār nezināju Latvijā. Vietējie ir kāri un traki sēņotāji.

Vai visas sēnes pieder karalienei?

Mums ir mīts, ka Lielbritānijā nedrīkst sēņot, jo viss pieder karalienei. Tā nav! Mēs par šo bieži diskutējam dažādās grupās. Sēņot drīkst iet, bet ir aizliegts sēņot rezervātos, dabas lieguma zonās. Ir tādas vietas Anglijā, kur faktiski viss novads (līdzīgi kā Kurzeme vai Latgale) ir lieguma zona, un tajā nedrīkst iet un no tā mājās nedrīkst neko nest.”

Piemēram, Londonā nedrīkst iet sēņot, un tur cilvēki saņem sodus, ja to dara. Londonas pilsētas robežās mežu ir maz, bet, ja ir, tad vairums no tiem ir parki. Vislielākie liegumi ir “New Forest” zonā. Pēc tā var rasties iespaids, ka Anglijā vispār nedrīkst sēņot. Drīkst, bet ļoti jāseko līdzi, kur to dara.

Aizvest viskiju vietējam fermerim

Ja tas ir privāts mežs, neviens tevi neaptur aizvest meža saimniekam pudeli viskija, iebraukt fermā un pateikt: “Klausies, es esmu traka sēņotāja, ņemt viskiju, vai drīkstu pa tavu mežu pastaigāt?” Tas ir darīts, un vietējais fermeris ir pasmējies par mani un teicis: “Droši, ej staigā, man nav žēl, ved vēl!”

Ja tu palūdz zemes īpašniekam atļauju pastaigāt pa viņa mežu, palasīt sēnes un viņam pašam šīs sēnes neinteresē, tad nav nekādu problēmu. Es ļoti bieži esmu ievandījusies kaut kur privātās saimniecībās vai citur, paskaidrojusi, ko es daru, atvainojusies, ja esmu negaidīti ne no tās puses atnākusi, un palūgusi, vai drīkstu staigāt, vai viņi atbalsta vai nē, ka eju.”

Pa Robina Huda takām

Tiesa, parasti Madara iepriekš paskatās, kur ir publisks mežs un takas, lai nav nekādu zīmju un norāžu, ka nedrīkst neko nest mājās. Visbiežāk viņa sēņo Šervudas mežā: “Pa Robina Huda mežu dzīvojos, pa vietējiem mežiņiem.

Bet mums ir jāzina, kurā posmā var un kurā nevar sēņot, jo Šervudas mežs ir ļoti bagāts ar dažādiem norobežojumiem, dabas rezervātu zonām.” Jāzina, ka sēnes nedrīkst lasīt pārdošanai un nest ārā no meža milzīgus daudzumus sēņu.

Jāuzmanās, lai nedabū “ātras kājas”

Madaras sēņu ēdienu bildēs maltītes izskatās ļoti kārdinošas, un viņa labi māk pagatavot sēnes. “Lielākā daļa sēņu, tostarp tās, kas citiem liekas ekstrēmas, ir vienkārši uz pannas cepamas sēnes, bet tām ir jābūt kārtīgi izceptām.

Tās satur dabīgo laksatīvu, kas mūs dzen sēdēt uz poda. Tas ir tas, ko meitenes dzer tievēšanas kapsulās, lai labāk vēders izietu. Ja sēnes kārtīgi neizcep, var dabūt mazliet “ātras kājas”. Ne visas sēnes, bet dažas. Ja ir jutīgs vēders, jāuzmanās, visādi var būt. Bet tās noteikti nav indīgas. Vispār cilvēkiem arī no bekām var būt tāda paša reakcija, jo sēnes ir dzenošas, vēderu tīrošas.  Arī tā pati beka un gailene. Tieši tas pats: tās ir jāizcep kārtīgi.”

Siekalas tek, skatoties bildes

Madara atzina, ka gatavošana ir svarīga sēņošanas procesa sastāvdaļa. Viņai būtiska ir sēņu lasīšana, meklēšana, mājās vešana, tīrīšana, fotografēšana un gatavošana. “Lielākais prieks ir tad, ka esmu nostaigājusies pa mežu, nogurusi un vēders jau burkšķ, bet pati esmu sagādājusi sev maltīti. Tā sēne nav audzēta siltumnīcā, bet manis atrasta.”

Lielbritānijā latviete ir iemācījusies ēst sēnes kopā ar dažādiem interesantiem makaroniem. “Sēnes ar makaroniem garšo brīnišķīgi. Ja mēs vēl pieliekam klāt japāņu mērcīti “Hoisin”, tad paveras pavisam jaunas garšas. Tādas riekstainas meža garšas.”

Ne vienmēr ar kartupeļiem  

Viņa secinājusi, ka sēnes ne vienmēr jāēd kopā ar kartupeļiem. “Protams, ja ir gailenes, bekas vai atrodu labu gājienu ar celmenēm (tās mums aug līdz novembrim), tad tās es pagatavoju mērcē ar kartupeļiem. Viss ir, kā nākas. Klāt ir latviešu biezpiens (no vietējā latviešu veikala) ar krējumu un gurķiem.”

Bet arī ar makaroniem, rīsiem un kuskusu var ļoti garšīgi paēst. Klāt var pielikt sīpolus, burkānus, brokoļus un dažādus citus dārzeņus.  

Eksperimentē virtuvē

“Es receptes neskatos nekur. Es vados pēc sajūtām. Paskatos, cik daudz sēņu man ir uz paplātes, kur tās esmu iztīrījusi un izlikusi. Skatos, cik daudz man sanāk. Ja man sanāk kārtīgi, mērce var būt bieza un ar daudz sēnēm, tad es uzvāru pāris kartupeļus, minimāli makaronus, bet lielākā daļa ir sēnes kā mērce pāri.

Ja es neesmu dabūjusi pietiekoši daudz, tad ņemu talkā kuskusu vai rīsus un gatavoju risoto tipa ēdienus, kur klāt ir dažādi dārzeņi. Kamēr viss cepās, es nekad līdz galam nezinu, ko tur pielikšu klāt.”

Vīrs nevar saņemties pagaršot Madaras sēnes

Interesanti, ka Madaras ģimenes locekļi vispār sēnes neēd. “Mans vīrs vispār domā, ka es esmu pilnīgi prātā sajukusi ar to visu. Tas ir tīri tikai mans prieks! Vīrs nespēj saprast to, ka es no meža nesu mājās sēnes un kā var būt, ka viņa ierastais šampinjons ir audzis laukā nevis siltumnīcā.

Viņš paskatās, pasmaržo un saka: “Smaržo brīnišķīgi, bet es nevaru saņemties to pagaršot. Es vienkārši nevaru.” Arī bērniem Madaras salasītās sēnes un to ēdieni pilnībā neinteresē. “Meita šad tad uzēd, ja ir garšīgi ar makaroniem un bišķiņ aso mērcīti. Tad jā. Bet, ja es eksperimentēju savādāk, tad nē.”

Stigma pret gandrīz visu, kas nav bekas

Noslēgumā Madara norādīja, ka daudziem cilvēkiem ir stigma pret sēnēm, kas nav ierastās bekas vai citas ļoti zināmas sēnes. Jūtama neliela nedrošība, skepse. “Bet saņemas! Kad redz, ka es apēdu un nekas ar mani nav noticis pēc 2-3 dienām, tad pagaršo.”

Sarunas laikā pie Madaras viesojās mamma. Viņa rudenī gāja līdzi meitai celmenēs un cūcenēs, kā arī pagaršoja baltās sarkstošās mušmires un citas ekstrēmās sēnes, ar ko Madara aizrāvusies pēdējā laikā. Mamma atzinusi, ka bija labi un interesanti, bet ierastās bekas tomēr esot mīļākas.