"Skats bija šausminošs..." Brīvdiena, ko NMPD ārsta palīgs Rustams atcerēsies mūžam
11. februāris izvērtās drēgnā un nemīlīgā dienā, apstākļi uz ceļiem prasīja šoferu modrību. Tās pašas dienas pievakarē notika smaga mikroautobusa avārija pie Bērzkroga. Negadījumā bija iesaistīti septiņi cilvēki, viens cietušais dzīvību zaudēja, četriem mediķi konstatēja politraumas. Rustams Junusovs, sertificēts ārsta palīgs NMPD, bija ceļā no laukiem Gulbenē uz mājām Rīgā. Ar viņu par piedzīvoto aprunājās NMPD sabiedrisko attiecību speciāliste Ilze Upīte-Zavjalova.
Ārā jau valdīja krēsla. Vienā ceļa pusē bija nostājušās trīs mašīnas, otrā divas. Pirmais, ko iedomājos – varbūt medības vai tusiņš? Neredzēju nevienu cietušo, nevienu sadauzītu mašīnu. Pabraucu vēl uz priekšu kādus 150 – 200 metrus un tomēr izlēmu apstāties, kaut kas nedeva mieru.
Pabraucu atpakaļ, apstājos un devos turp, kur pulcējās cilvēki. Uzreiz sajutu, ka man zem kājām ir kails ledus. Tobrīd pa ceļu brauca kravas automašīna, kas sāka bremzēt un saslīdēja, gandrīz ietriecoties ceļmalā stāvošajās mašīnās, cilvēki sabijās, skrēja kur kurais, lēca grāvī.
Pienākot tuvāk negadījuma vietai redzēju, ka cilvēki ir satraukti – viens kaut kur skrien, otrs vicinās ar rokām, trešais kādam zvana. Sastapu divas sievietes, kuras man pastāstīja, ka busiņš ieslīdējis grāvī, bet neesot nekas nopietns, cilvēki turpat blakus staigājot.
Tad es ieraudzīju lielu grāvi ar stāvām malām, un tajā grāvī gulēja busiņš ar pamatīgi ieliektu, samīcītu jumtu, norautām šasijām, izsistiem logiem. Skats šausminošs...
Sapratu, ka nebūs labi. Staigātāji izrādījās piestājušo mašīnu šoferi un pasažieri, savukārt sniegā blakus busiņam gulēja cietušie.
Sāku skaitīt, cik īsti ir cietušo, saskaitīju un uz pārdesmit sekundēm mani pārņēma tāds neliels baiļu šoks – ko es varu izdarīt šajā situācijā, ko es darīšu, kādas būs manas rīcības sekas?! Paņēmu telefonu un zvanīju uz NMPD Operatīvās vadības centru dežūrārstam.
Uzrunāju klātesošos, paskaidroju, ka strādāju NMPD, esmu sertificēts ārsta palīgs un vaicāju, vai viņi ir gatavi man palīdzēt. Daļa cilvēku sabijās vēl vairāk, sasēdās mašīnās un aizbrauca, tie, kuri nenobijās, mēģināja palīdzēt.
Jautāju, vai viņiem mašīnās ir folijas segas, aptieciņas, vārdu sakot, teicu, lai nes šurp visu, kas saistās ar pirmo palīdzību. Pēc tam paskaidroju, ka sāksim palīdzēt cietušajiem, apklājot viņus ar folijas segām, lai tiem neiestātos hipotermija.
Ja gūtas smagas traumas, ķermeņa atdzišana var iestāties ļoti strauji un būtiski pasliktināt cietušā stāvokli.
Katram cietušajam blakus “noliku” cilvēku, lai tas ar viņu runā, nodrošina verbālu kontaktu un vēro izmaiņas. Viens no viņiem man vaicāja, ko darīt, ja cietušais vairs nerunās.
Atbildēju, ka, ja nerunās, lai nekavējoties saka man.
Vēlreiz veicu avārijā cietušo apskati ar mērķi noskaidrot, kādā stāvoklī pacienti atrodas, vai tas nav pasliktinājies. Tad turpat pie busiņa satiku divus jaunus puišus, kuri ļoti gribēja palīdzēt, bet nezināja, ko īsti iesākt. Viņi norādīja uz cietušo, kuram esot vissliktāk.
Apskatot viņu, sapratu, ka labi tiešām nebūs. Vaicāju palīgiem, vai viņi zina kaut ko par pirmās palīdzības sniegšanu. Abi apliecināja, ka zina, esot gājuši kursos. Vienam no viņiem lūdzu, lai fiksē cietušā galvu, otram – lai uztur kontaktu.
Man vajadzēja aizskriet līdz mašīnai, lai tur atrastu vēl kādu palīglīdzekli. Skatījos, ko vēl varētu paņemt, līdz pamanīju atslēgas piekariņu, ko man kādreiz uzdāvināja sieva, viņa arī ir mediķe.
70 centu vērta, vienreiz lietojama ierīce ar pretvārstu, kas varētu palīdzēt veikt elpināšanu no mutes mutē. Paņēmu un skrēju atpakaļ pie cietušā. Viņš zaudēja samaņu, apstājās elpošana. Uz maiņām cietušo elpinājām, jo es turpināju uzraudzīt arī pārējos cietušos. Viņi turējās, bet dažu stāvoklis pasliktinājās.
Pagāja pāris minūtes – katra minūte šādās situācijās šķiet kā stunda – līdz izdzirdēju sirēnas skaņu. Notikuma vietā ieradās VUGD glābēji. Prasīju, kādi ir viņiem pieejamie resursi. Esot dēļi, kakla šinas, elpināšanai ambu maiss.
Kopīgiem spēkiem ar pieejamajiem resursiem cietušajam uz maiņām veicām sirds netiešo masāžu, elpināšanu, imobilizējām.
Pēc tam ieradās NMPD brigādes, pirmie kolēģi, kā sapratu, bija steigušies šurp no Cēsīm. Viņi paņēma somas, defibrilatoru un devās pie cietušajiem.
Vissmagākajā stāvoklī joprojām bija cietušais, kuram bija iestājusies klīniskā nāve un kuram turpinājām veikt kardiopulmonālās reanimācijas pasākumus. Līdz nākamo brigāžu ierašanās brīdim vēl veicu cietušo atkārtotu apskati.
Kopumā notikuma vietā strādāja sešas mediķu brigādes. Ieradās arī ārsta speciālista brigāde, kas tiek sūtīta palīgā vissmagākajos izsaukumos.Viņiem pastāstīju, cikos sākās reanimācijas pasākumi, cik ir potenciālo cietušo un kāds ir šo pacientu stāvoklis.
Negadījuma vietā strādāju kopā ar kolēģiem, līdz visi cietušie jau bija uznesti augšā un ievietoti operatīvajos medicīniskajos transportlīdzekļos.
Cik bieži ikdienā gadās līdzīgas situācijas, kad nav iespējams paiet garām nelaimei, kaut tobrīd neesi uzvilcis formu un tā ir viena no retajām brīvdienām?
Tik nopietns gadījums šādos ārpuskārtas apstākļos man bija pirmais. Pāris reižu, bet ne bieži, ir nācies sniegt padomu krietni vienkāršākās situācijās. Tomēr esmu jau pieradis mašīnā allaž turēt nedaudz lielāku aptieciņu, nekā to paredz standarts. Tas laikam kā labi zināmajā patiesībā – ja paņemsi līdzi lietussargu, visticamāk, lietus nebūs, bet ja aizmirsīsi mājās, izmirksi (Pasmaida).
Pilno interviju lasiet NMPD mājas lapā.
