Kā, riskējot ar dzīvību, bēga no PSRS

Skolotāja, kuras dēļ gandrīz sākās karš

1948. gada jūnijā PSRS vadība pieņēma lēmumu slēgt padomju diplomātu bērnu skolu Ņujorkā. 31. jūlijā pēkšņi kopā ar ģimeni pazuda skolas direktors Mihails Samarins un piecdesmit divus gadus vecā ķīmijas skolotāja Oksana Kasenkina. Samarins ātri vien atradās un palūdza viņam piešķirt politisko patvērumu, bet situācija ar Kasenkinu izraisīja pamatīgu diplomātisko skandālu.

Pēc vienas versijas, viņu palikt ASV ir pierunājuši vairāki krievu emigranti, kuri viņu ir noslēpuši Tolstoja fondam piederošā fermā. Pēc piecām dienām Krievijas konsuls Jakovs Lomakins it kā saņēmis no bēgles vēstuli, kurā viņa informē par savu atrašanās vietu un lūdz palīdzību, lai atgrieztos Krievijas konsulātā. Konsuls ieradies fermā un pēc gariem strīdiem ar tās iemītniekiem viņam tomēr izdevās Kasenkinu no fermas aizvest. Konsuls sarīkoja preses konferenci, kurā Kasenkina izstāsta tieši šādu versiju un presei tiek izsniegtas arī ar viņas ar roku rakstītās vēstules kopijas. Kaut arī no Krievijas puses viss it kā izskatās korekti, tomēr žurnālistiem ir aizdomas par viņas nolaupīšanu.

Piecas dienas pēc “atbrīvošanas” no fermas, Kasenkina konsulātā pēkšņi izleca vai izkrita pa trešā stāva logu un Ņujorkas policija viņu nogādāja slimnīcā. BBC slimnīcā nofilmēja ar viņu interviju, kurā tulks runā skaļāk par intervējamo, bet viss tika pasniegts, kā Kasankinas “lēciens brīvībā.”

Rezultātā konsulu Lomakinu apsūdzēja cilvēka nolaupīšanā un prezidents Harijs Trumens viņu izsludināja par “persona non grata" un izraidīja no ASV. Tas saniknoja Josifu Staļinu, kurš pavēlēja slēgt PSRS konsulātus Ņujorkā un Sanfrancisko, un pieprasīja aizvērt ASV konsulātus Ļeņingradā un Vladivostokā – konsulārās attiecības starp abām valstīm tika atjaunotas tikai 1972. gadā. Vēl vairāk, Staļins arī pārtrauca sarunas par Rietumberlīnes statusu, un rezultātā 2,5 miljonu tās iedzīvotāju apgādāšana ar pārtiku turpmāk bija jānodrošina, izmantojot lidmašīnas, bet tas ASV izmaksāja miljardiem dolāru.

Tā arī nekļuva līdz galam skaidrs, kāpēc Kasenkina 11 dienu laikā trīs reizes mainīja savu viedokli, bet visi ar notikušo saistītie dokumenti gan PSRS, gan ASV tika noslepenoti. Pati diplomātiskās krīzes vaininiece tomēr palika uz dzīvi ASV un 1956. gadā pat ieguva šīs valsts pilsonību. Arī turpmākajās intervijās par to runājot, Kasankina bija izvairīga un pretrunīga, taču itin bieži tika manīta dažādos pretpadomju mītiņos. Viņa no sirdskaites nomira 1960. gadā Maiami, noslēpumu par savas rīcības motīviem paņemot līdzi kapā.

Saindējās, lai aizbēgtu

1970. gada 10. aprīlī no padomju zvejas kuģa, kurš tobrīd atradās Atlantijas okeāna neitrālajos ūdeņos, aptuveni 150 kilometrus no Ņujorkas, tika uztverts sauciens pēc palīdzības.

Kuģa kapteinis ir informējis, ka virtuves darbiniece Daina Pālena ir saindējusies un bez kvalificētas medicīniskās palīdzības saņemšanas sieviete var nomirt. Amerikas Savienoto Valstu krasta patruļa izsūtīja kuteri un sieviete tika nogādāta slimnīcā, kur ārsti ātri konstatēja saindēšanās iemeslu – cietusī bija izdzērusi lielu daudzumu miegazāļu, taču arī pēc pašnāvības situācija neizskatījās.

Tikko Pālena bija atguvusies, viņa ārstiem paziņoja, ka ir speciāli saindējusies ar miega zālēm, lai nokļūtu ASV un lūgtu politisko patvērumu. Kā iemeslu viņa minēja patstāvīgo cilvēku izsekošanu Latvijas PSR, kur arī neesot nekādas politiskās un pilsoniskās brīvības.

Kaut arī specdienestu darbiniekiem visai ātri bija skaidrs, ka šī stāsta daļa ir visai sadomāta, tomēr veids, ko Pālena izvēlējās izmantot, lai riskējot ar dzīvību, izkļūtu no PSRS, uz viņiem zināmu iespaidu atstāja.

18 dienas pēc viņas ierašanās ASV, neraugoties uz PSRS protestiem, Pālenai piešķīra politisko patvērumu. Tiesa gan, nekāda “amerikāņu sapņa” piepildīšanās viņai nesanāca.

Prese pēc pāris nedēļām par viņu aizmirsa un Pālena sākotnēji iekārtojās darbā kādā Ņjudžersijas supermārketā par pārdevēju. Diemžēl par viņas turpmākajām gaitām nekas vairāk nav zināms.

100 kilometri peldus haizivju pilnos ūdeņos

1974. gadā pasažieru kruīza kuģis “Padomju Savienība” devās braucienā no Vladivostokas uz ekvatoru – tā laikā nebija paredzēta piestāšana nevienā ostā – tikai brauciens pa jūrām un okeānu. Uz šī kuģa atradās arī Staņislavs Kurilovs – tolaik 38 gadus vecs okeanogrāfs un niršanas instruktors. Viņš jau sen plānoja bēgšanu no PSRS un centīgi mēģināja panākt nosūtīšanu kādā ārzemju komandējumā, taču viņam vienmēr atteica. Viņa māsa savulaik bija apprecējusies ar Indijas pilsoni un dzīvoja Kanādā, un ar šo vienu iemeslu pietika, lai cilvēks kļūtu neuzticams.

Uzzinājis par šādu kruīza braucienu, viņš mērķtiecīgi uzlaboja savas peldēšanas iemaņas un jau iepriekš pēc kartes aprēķināja laiku un vietu, kad pasažieru kuģis būs maksimāli tuvākajā attālumā no krasta – pēc izdarītajiem aprēķiniem, viņam okeānā būtu jānopeld 18 kilometri.

13. decembra naktī, paņemot niršanas masku un pleznas, viņš nolēca no 12 metrus augstā kuģa borta un gandrīz pakļuva zem dzenskrūves. Tomēr peldējums izvērsās daudz ekstremālāks, nekā bija plānots, un spēcīgās straumes dēļ viņš ūdeni pavadīja trīs diennaktis, nopeldot aptuveni 100 kilometrus.

Kurilovs tika krastā Filipīnu salā Mindanao un pieprasīja politisko patvērumu – pēc vairāku mēnešu garas izmeklēšanas, viņu deportēja uz Kanādu, kur viņš beidzot satika savu māsu. Tikmēr PSRS, uzzinot, ka Kurilovas ir izdzīvojis, tiesa aizmuguriski piesprieda 10 gadus cietumā.

Sākotnēji viņš Kanādā strādāja picērijā, bet tad atrada darbu uzņēmumā, kas nodarbojās ar dažādiem zemūdens darbiem. Pēc kāda paziņas uzaicinājuma aizbraucis ciemos uz Izraēlu, viņš iepazinās ar Jeļenu Gendeļevu, apprecējās un palika tur uz patstāvīgu dzīvi.

1986. gadā kādā vietējā žurnālā tika nopublicēts viņa autobiogrāfiskais stāsts “Bēgšana”, kuru 1991. gadā pārpublicēja arī Krievijas žurnāls “Ogoņok”. Kurilovs gāja bojā 1998. gadā, cenšoties atbrīvot no zvejas tīkliem zemūdens aparatūru Tiveriādas ezerā – viņš pats sapinās tīklos. Daudzi gan šajā nelaimes gadījumā toreiz saskatīja Maskavas “garo roku”.

Meitene sarkanajā peldkostīmā

Piecus gadus vēlāk līdzīgā veidā PSRS pameta Liliana Gasinska, kura par bēgšanu no nemīlētās dzimtenes sapņoja jau no 14 gadu vecuma. Speciāli šim nolūkam, viņa 18 gadu vecumā iestājās Odesas profesionāli tehniskajā skolā, kur sagatavoja kuģu oficiantus.

Pēc beigšanas viņa tika nozīmēta darbā uz kuģa “Leonīds Sobinovs” un bēgšanai izmantoja jau savu pirmo reisu, kad laineris atradās Sidnejas ostā Austrālijā. Ģērbusies tikai vienā pašā sarkanā peldkostīmā, viņa izlīda pa savas kajītes iluminatoru un pēc 40 minūšu peldējuma izkāpa krastā, kur pirmajam pretimnācējam lūdza palīdzību.

Interesanti, ka PSRS vēstniecības darbinieki viņu gandrīz noķēra un atgrieza uz kuģa, taču pirmie viņu atrada un noslēpa vietējie žurnālisti, pretī saņemot ekskluzīvu interviju no “meitenes sarkanajā peldkostīmā”, kā viņu arī turpmāk Austrālijā sauca.

Intervijā meitene paziņoja, ka jau no mazotnes ienīdusi komunistisko režīmu, vēlas kļūt par aktrisi un iestāties modeļu skolā. Kaut arī PSRS vēstniecība visai ultimatīvā tonī pieprasīja viņas izdošanu, Austrālijas valdība viņai piešķīra politisko patvērumu. Šis lēmums pat izraisīja skaļas diskusijas sabiedrībā, jo tā laika valdība nelabprāt piešķīra patvērumu pat Vjetnamas kara bēgļiem, kuri līdzīgā veidā ieradās Austrālijā.

Turpmākajā dzīvē Gasinska patiešām kādu laiku fotografējās dažādiem žurnāliem un pat saņēma 15 tūkstošus dolāru lielu honorāru par erotisku foto sesiju žurnālā “Penthouse”. Viņa arī uzsāka arī romantiskas attiecības ar kādu žurnāla fotogrāfu, kurš viņas dēļ pameta savu sievu un trīs bērnus. Fotogrāfs arī palīdzēja viņai uzsākt disko dejotājas un dīdžeja karjeru, kā arī nofilmēties vairākos Austrālijas seriālos.

1981. gadā Austrālijas imigrācijas lietu ministrs Jans Makfi, publiski piedraudēja, ka atņems Gasinskai politiskā patvēruma statusu, jo viņa it kā esot PSRS vēstniecībai lūgusi atdot viņai atpakaļ padomju pilsonību. Pati bēgle gan to kategoriski noliedza un 1984. gadā apprecējās ar bagātu uzņēmēju Janu Haisonu. Deviņdesmito gadu sākuma gan pāris izšķīrās, Gasinska ar diviem bērniem pārcēlās uz dzīvi Londonā un no tā laika dzeltenās preses izdevumu lapās vairs netika manīta.