120 uz vienu vietu. Latvietis Aigars izcīnīja īpašu darbu Lielbritānijā

"Man Latvijā darbs kā maizniekam pietika. Es biju ļoti apmierināts. Man Latvijā nebija ne kredītu, ne kādas parādsaistības, ko es nevarēju atmaksāt. Es visu to varēju izdarīt, bet es biju cilvēks, kas gribēja kaut ko vairāk, radošāk, jaunus maizes izstrādājumus,"  Aigars stāstīja par laiku, kad dzīvoja Latvijā un piebilda, ka nesen iznākusi viņa grāmata "Maizes tēva stāsti un receptes".

Neviens negaidīja atplestām rokām

Aigara māsa dzīvoja Lielbritānijā, un arī viņš 2005. gadā devās uz Angliju, "lai iekarotu Angliju tieši kā maiznieks". "Protams, neviens mani tur negaidīja atplestām rokām." Latvijā viņš bija iecerējis, ka Lielbritānijā varēs aktīvi darboties kā maiznieks.  Taču, apstaigājis 4-5 maizes ceptuves, viņš sākumā secināja, ka nekur viņu uzreiz darbā neņēma, jo visur darbinieku vietas jau bija pilnas.

"Ar māsu dzīvojām mazā istabiņā. Vienu nakti māsa gulēja gultā, bet otru nakti - uz grīdas. Tā mēs mainījāmies." Sākumā vienu nakti gultā gulēja  Aigars, bet otru nakti - māsa.

Skrūvēja skrūves un kāra vistas uz āķiem

"Iestājos darba aģentūrā. Tad mani sūtīja uz dažādām rūpnīcām, kur tajā laikā vajadzēja strādniekus. Es savā dzīvē nebiju tik daudz skrūvju saskrūvējis, kā laikā, kad mani aizsūtīja uz galdnieku darbnīcu, kur vajadzēja skapjiem skrūves skrūvēt."

Angļu meistars pienāca klāt un vaicāja: "Vai jūs tiešām nekad neesat skrūvējis skrūves?" Aigars atbildēja: "Nē, es pirmo reizi dzīvē tik daudz skrūvju skrūvēju." Iepriekš latvietis bija skrūvējis tikai dažas skrūves mājas apstākļos.

Tad viņš strādāja vistu fabrikā, kur visu darba laiku vajadzēja vistas kārt uz āķiem. Nākamā darba vieta bija puķu fabrika, kur visu darba dienu vajadzēja likt uz lentēm puķes.

Beidzot atpakaļ maiznieka darbā

Vēl pēc šādiem tādiem darbiņiem Aigars izlasīja, ka kāds liels Northamptonas veikals meklē maiznieku. "Es uzrakstīju savu piedāvājumu, aizmirsu par to, bet pēc kāda mēneša man zvanīja." Veikala saimnieks bija krievu tautības, bet viņa sieva - igauniete. Ģimene bija nolēmusi, ka vēlas veikalā uz vietas cept arī maizīti, piemēram, baltmaizi, rupjmaizes ķieģelīti, saldskābmaizi, smalkmaizītes. Viņi bija ļoti priecīgi, ka Aigars pats māk ieplaucēt mīklu un izcept labu maizi, pīrādziņus un smalkmaizītes.

No sākuma viņiem nebija maizei piemērotas krāsns. Aigars maizi cepa parastā grila krāsnī, mokoties ar to. Beigās pieprasījums pēc viņa ceptās maizes bija ļoti liels. "Bija pat pieraksts pēc maizes. Stāvēja gara rinda un gaidīja, kad es karstos klaipiņus ņemšu ārā no krāsns." Tur Aigars nostrādāja 2 gadus.

Maiznieka slava nonāk līdz viņa sapņu pilsētai Londonai

Maiznieka labā slava jau bija izplatījusies pa Angliju un viņš nonāca Bostonā, kur dzīvo ļoti daudz latviešu. Kāda konditoreja, kurā varēja iegādāties kūkas un smalkmaizītes, gribēja cept arī maizi. Aigars kā radošs cilvēks labprāt sāka kaut ko jaunu. Arī tur viņš nostrādāja divus gadus un palīdzēja attīstīt konditoreju.

Aigara slava jau bija aizgājusi līdz Londonai, kas bija viņa sapņu pilsēta. Lielbritānijas galvaspilsētā viņš sāka strādāt ukraiņu ceptuvē, kur cepa parastas baltmaizes, ko cilvēki varēja pārgriezt uz pusē, sasmērēt ar sviestu un piepildīt ar desu, lai ņemtu līdzi uz darbu laukā un rūpnīcā. Viņš cepa arī parasto rupjmaizes ķieģelīti, kurš bija lēts.

Ceptuves klientiem nevajadzēja dārgas un glaunas maizes un smalkmaizītes. Aigars atminas, ka biezpienmaizes ar rozīnēm tapa šķīvja lielumā, lai strādnieki  tās var ērti paņemt līdzi uz darbu, paēdot lēti un labi. "Man tur ļoti patika, 3 gadus strādāju tajā maizes ceptuvē un cepu."

Visās trijās maiznīcās, kur Aigars Lielbritānijā strādāja, joprojām turpina cept maizīti. Viņš regulāri sazvanās ar maiznīcu vadītājiem un mēdz snieg arī pa kādai konsultācijai.

120 uz vienu vietu

"Pēc tam tīri nejauši, nemākot ne labi angļu valodu, izlasīju avīzē sludinājumu, ka Karaliskās Anglijas Pārtikas tehnoloģijas institūta izmēģinājumu laboratorija meklē maizes cepēju, kurš izstrādās jaunus maizes veidus pa visu pasauli: gan Anglijā, gan Amerikā, Francijā, Dānijā. Tur bija 120 cilvēki uz vienu vietu."

Nezinot labi angļu valodu, Aigars tomēr uzrakstīja savu pieteikumu. Pēc aptuveni 3 mēnešiem, kuru laikā viņš jau bija aizmirsis par pieteikšanos, viņam piezvanīja un aicināja ierasties uz atlasi. Ierodoties tur, viņš ieraudzīja ļoti daudz gudru, jaunu, zinošu un ar labu angļu valodu apveltītu pretendentu.

"Bet tā laime man bija tāda, ka šeit, Anglijā, ir ļoti šaura profila cilvēki." Tā kā konkursā bija meklēts maizes cepējs, tad pieteicās daudz maizes cepēju vārda tiešajā nozīmē. Viņi bija stāvējuši pie krāsns, likuši klaipus krāsnī un ņēmuši ārā no tās, bet neko daudz vairāk par maizi viņi nezināja. Bija pat tādi, kas neatšķīra dažādus miltu veidus. Labi, ja viņi zināja, ka ir gaišie un tumšie milti.

Izglāba tā saucamā krievu skola

Viņi nemācēja arī iemīcīt mīklu. "Bet man bija tā saucamā krievu skola. Es visu mācēju no nulles: grīdas izmazgāt, iemīcīt mīklu, sapakot maizīti un aiznest uz veikalu. Kad Rīgā strādāju, esmu ar kastēm nesis maizīti pāri ielai uz veikalu."

Aigars komisijai ļoti godīgi teica, ka labi nemāk angļu valodu. Izrādījās, ka viens no komisijas locekļiem bija krievu tautības cilvēks (tagad viņš ir viens no Aigars priekšniekiem), un komisija atļāva runāt krieviski.

Savukārt otrajā kārtā pretendentiem vajadzēja pašiem iemīcīt maizi. Tajā brīdī puse atbira, jo viņi nemācēja iemīcīt labu mīklu. Vienam sanāca par šķidru, otram - par cietu. Aigars dažiem piepalīdzēja, neskatoties uz to, ka viņi bija savstarpēji konkurenti. Dažs pārraudzēja, bet citam mīkla iznāca kā pankūka; bija visādas problēmas. Bet Aigars lepojas, ka viņš bija izgājis tā saucamo krievu skolu un tāpēc mācēja gan mīklu iemīcīt, gan labu maizi izcept.

Nākamajā kārtā palika 20 pretendentu. Bija testi par raugiem, cukuriem. Lai gan konkursā bija pieteikušies daudz gudru maizes cepēju, tomēr viņi nevarēja atšķirt presēto raugu no sausā rauga un viņiem radās arī citas problēmas.

Pa dienu darbojās institūtā, bet pa naktīm vāca atkritumus Londonas ielās

Saistībā ar to noslēgumā atsijājās trīs pretendenti: latvietis, anglis un francūzis. Angļu puisis izstājās, jo viņiem piedāvāja trijiem strādāt uz vienu slodzi, atalgojumu. Bija paredzēts, ka nedēļas atalgojums bija 150 mārciņas, bet vajadzēja sadalīt ar francūzi, un tādējādi katram palika tikai 75 mārciņas.

Protams, tā bija diezgan maza alga, tāpēc Aigars naktīs strādāja par "klīneri" un vāca atkritumus pa lielajām Londonas ielām. Sētnieka darbs beidzās pulksten 5 no rīta. Pēc tam viņš aizbrauca līdz institūtam, atslēdza to un stundiņu uz plikas grīdas (dažreiz pameta mēteli apakšā vai ko citu) pasnauda. Tad pulksten 7 cēlās augšā, iemīcīja mīklu un visu dienu darbojās institūtā.

Taču vakarā atkal vajadzēja doties tīrīt ielas, jo gribējās labāku iztikšanu un īrēt atsevišķu istabiņu Londonā. Tāpat bija vēlme kļūt neatkarīgākam.

Pamazām nonāca līdz turībai

Tā sākās Aigara darba gaitas institūtā. Viņš piedalījās puscepto bagešu ar ķiplokiem izstrādē. Pirms pandēmijas viņš bija arī Japānā un izstrādāja pārtikas kliju traukus. Tie bija šķīvji un krūzes, kuros varēja likt ēdienu un liet dzērienu, bet kas pēc pusstundas sadalījās. Tos pēc lietošanas varēja apēst vai arī izmest turpat zālītē, jo trauki labi sadalījās un neatstāja sliktu ietekmi uz vidi.

Pamazām  latvietis Lielbritānijā nonāca līdz turībai. Sarunas brīdī viņš joprojām strādāja institūtā.

Ilgas pēc Latvijas

Viņš nenoliedza, ka dažkārt grūtību brīžos ir gribējies pamest Angliju un doties atpakaļ uz Latviju, kur viņam viss bija. Kad bija izdzīvošanas grūtības, nebija laika domāt par tādu iespēju, jo dzīve pagāja ritmā darbs-mājas. Ja svētdiena gadījās brīva, varēja izmazgāt drēbes un kaut ko padarīt.

Taču, kad palika vairāk brīva laika un parādījās turība, tad gan parādījās vēlme pēc Latvijas. Aigars ir aktīvi iesaistījies sabiedriskajā darbā, piemēram, darbojas "Daugavas vanagos", rīkoja konkursu "Kūka 100", uzaicināja koklētāju ansambli "Teiksma", darbojas arī Londonas luterāņu draudzē, vada Barikāžu dalībnieku grupu Anglijā, nodibinājis organizāciju "Evolūcija".

"Man ir ļoti daudz saistību ar Latviju," Aigars teica un piebilda, ka ir arī Latviešu biedrības biedrs, un, esot Latvijā, labprāt apmeklē biedrības pasākumus. Viņš piedalās arī dažādos starptautiskos pasākumos, piemēram, pēc sarunas plānoja doties uz Poliju, lai piedalītos žūrijā televīzijas šovam, kur ceps maizīti.

Negrib strādāt ne Latvijā, ne Anglijā

Aigars akcentēja: tie, kas negrib strādāt Latvijā, negrib strādāt arī Anglijā. Viņam bija problēmas ar strādniekiem un tāpēc uzaicināja pazīstamus darbiniekus no Latvijas. "Viņi domā, ka šeit lielā zelta vista sēž un zelta olas dēj. Tāpat ir jāstrādā. Varbūt naudiņa ir lielāka, bet nav tā, ka nāk viss par velti. Tāpat ir jāstrādā."

Viņš Lielbritānijā pazīst daudz inteliģentu un skolotu latviešu cilvēku, piemēram, ārstus, arhitektus, skolotājus. Viņi ir ļoti zinoši un būtu noderīgi Latvijā, bet diemžēl jau ir iesakņojušies Anglijā. Daudziem Lielbritānijā ir jau mazbērni un viņi vairs tik bieži nebrauc uz Latviju.

Viņš pauda sapratni par tiem cilvēkiem, kuri pirms padsmit gadiem naudas trūkuma dēļ atstāja Latviju, bet tagad Lielbritānijā dzīvo daudz arī tādu tautiešu, kas tur neuzturas finansiālu apsvēru dēļ, bet gan tādēļ, ka ir iesakņojušies un dzīvo starp divām valstīm.

Pirms pandēmijas Aigars Latviju apciemoja 3-4 reizes gadā, bet tagad saistībā ar vīrusu tas notiek retāk.

Starp divām valstīm

Runājot par nākotni, Aigars norādīja, ka patlaban jau ir pensijā. Viņam ir doma attīstīt īpašumu Dobelē un, iespējams, izveidot savu Maizes muzeju, bet vienlaikus saglabāt īpašumu arī Londonā. Visticamāk, viņa turpmākā dzīve ritēs starp abām valstīm un viņš būs kā daudzi citi mūsdienu cilvēki, kuriem ir divas dzīvesvietas.

Aigars norādīja, ka decembra sākumā Latvijā valdīja pamatīgs sniegs un sals, bet Londonā bija daudz siltāks, tāpēc viņš lielāko ziemas daļu labprāt pavada Anglijā. Bet Latvijā viņam ir daudz jauku draugu. Lielbritānijā vairs nav tik viegli iegūt draugus. Daudz tuvākas attiecības ir ar bērnības, skolas, maiznieka laika draugiem.

13 gadus vergu darbā

"Var teikt, ka es tikai tagad pēc 16 gadiem sāku baudīt dzīvi. 13 gadus es esmu smagi vergojis un strādājis, bet 2 gadus sāku baudīt dzīvi. Cerēsim, ka tālāk arī varēšu baudīt," viņš noslēgumā izteica cerību un atzina, ka visticamāk, turpmāko dzīvi pavadīs gan Latvijā, gan Lielbritānijā.