Baudījums no Durbes: Ziemassvētku dāvanas, kas šoziem ir daudzās mājās

SIA "EVI&JO" ražojumu klāsts ir ļoti plašs – kompoti, ievārījumi, salāti, mērces, marinējumi, arī vīni, liķieri un degvīns. “Uzņēmums  tapa pirms desmit gadiem. Tādi aši Rīgas zēni izdomāja preču zīmi, bet diemžēl šis nosaukums mums dārgi izmaksāja – tāds ir labu ideju novērtējums. Tomēr joprojām dzīvojam un darbojamies, jau 11. gads rit,” optimistiski teic Evija, uzņēmuma dibinātāja un vadītāja vienā personā.

Iziet ārpus savas virtuves

Sākums bijis ar zemeņu ievārījumu. Evijas dzīvesbiedram turpat netālu pieder zemnieku saimniecība Avenes, un vislielāko ražu dod tieši zemenes, bet ir arī citas ogas, augļi, tomāti, gurķi, dārzs ierīkots sešu hektāru platībā.

“2010. gadā manā dzīvē bija pavērsiens, sapratu, ka tā turpināt dzīvot īsti vairs nevaru, kaut kas krasi jāmaina. Līdz tam 15 gadus strādāju pašvaldībā par projektu vadītāju, un pēc 2009. gada reformas bija pārdomas, ko darīt tālāk. Īstas sajēgas, ko mainīt, man sākumā nebija,” atzīst Evija.

Tomēr izglītība viņai bija pašā laikā – pārtikas tehnoloģe inženiere, šajā specialitātē arī mazliet pastrādājusi. Konservēšana, vārīšana, vīnu darīšana tiek piekopta daudzās mājās, un izpratne, kā šis process notiek, jau bijusi sākotnēji, tikai no savas virtuves bija jāiznes plašākā mērogā.

Vieta arī Durbes gurķiem

“Sākumā likās – kur mēs vēl ar saviem marinētajiem gurķiem iesprauksimies jau tā pārpildītajā tirgū?  Taču izrādījās, ka arī mums tur ir sava vieta,” pasmaida Evija.

Pirmsākums gan bija smags, notika taustīšanās – kas ies, kas neies. Daudz naudas arī pazaudēts, bija negodīgi pircēji, kuri paņēma preci un pazuda – tādu bijis ļoti daudz. “Tagad pa Vecrīgu klaiņo pat vairāki tūkstoši. Paņēma mūsu produkciju tirgošanai, bet bizness izrādījās neveiksmīgs – kaut ko nebija sarēķinājuši vai bija pārāk augstas īres maksas. Tādēļ mēs vienubrīd bijām pat soli no maksātnespējas, tomēr kaut kā izķepurojāmies,” saka Evija.

Durbes veltēm ir iekārtots omulīgs veikaliņš pašā mazpilsētas centrā, Raiņa ielā, bet daudzveidīgo  produkciju var iegādāties arī Rīgā, Rimi nodaļās Klēts un Rudzupuķe. Sadarbība ilgst jau desmit gadus, un Evija uzteic veikalniekus, jo viņi mazpilsētas uzņēmumam ļāvuši arī drusciņ pacelties. 

Durbenieku pateicība arī Rāmkalniem un Liepkalniem, Lāču veikalos šo to var iegādāties, ap galvaspilsētu uzņēmums esot kārtīgi noklājies, arī mazajos veikalos Cēsīs, Valmierā, Ogrē, Ādažos, Siguldā, Ķekavā un citviet  var nopirkt Durbes gardumus.

80% no pašu dārza

Ražotnē ikdienā strādā piecas darbinieces, visas vietējās. Vasarās vēl divi cilvēki ir klāt pie marinēšanas pienākumiem, tās ir meitenes, kuras šajā pusē uzaugušas, tagad studē augstskolās, bet vasarās vēl piestrādā.

“Astoņdesmit procenti izejvielu izaug Avenēs, bet visu vienalga nav iespējams izaudzēt. Nākamgad būs pirmā nopietnākā ērkšķogu raža.  Durbē bija arī pīlādži ar bagātīgu ražu. Janvārī rakstīšu projekta pieteikumu, jo jāpērk ogu kombains, vākšana ar rokām ir ļoti grūta un pat sarežģīta, cilvēks nevar ar tehniku sacensties. Ogu kombains vidēji maksā 15 000 eiro, un  tas atnāks atpakaļ piecos gados,” parēķinājusi Evija. Saimniecība nav ļoti liela, bet visu laiku tiek domāts, lai roku darba ir pēc iespējas mazāk un visu var mehanizēt.

Pērn bija pirmā ķiršu raža, aug pat savas vīnogas. “Ar pēdējām gan bija traki. Simt kilogramu es nolasīju septembra sākumā. Tad ir vēl vēlās rudens vīnogas, kurām gatavām vajadzēja būt oktobra sākumā, bet putni pasteidzās divas dienas pirms manis un visu pa tīro noēda,” pasmaida Evija.

Svēta lieta katram absolventam

Uzņēmums nodarbojas arī ar labdarību, saimniece uzsver, ka viņa allaž cienījusi cilvēkus, kuri kaut ko dara idejas vārdā, jo galvenais nav nauda.

“Vienmēr esmu atbalstījusi savu bijušo augstskolu – Latvijas Lauksaimniecības universitātes Pārtikas tehnoloģijas fakultāti ar dāvanām. Man tā šķiet svēta lieta, ka katram absolventam kāds devums jādod arī savai bijušajai augstskolai,” pārliecināta ir Evija.

90. gados, kad pati studēja, arī atbalstu sniedza uzņēmēji, piešķirot pasākumiem dažādas dāvanas tiem, kas absolvēja putras, kā tautas valodā dēvēja pārtikas tehnologus. “Reizēm gan kaitina, ka man metas virsū visu Latvijas augstskolu studentu pašpārvaldes – es vienkārši to fiziski nespēju.”

Dvēseles baudai un atklātām sarunām

Gaidot Ziemassvētkus, Evijas meitenes darinājušas burvīgas, veselīgas un gardas dāvanas no Durbes velšu plašā klāsta – viņas ne tikai marinē, vāra ievārījumus, bet arī ar radošu izdomu un gaumīgi uzbur svētku pārsteigumus. Speciāli šai reizei tapis upeņu karstvīns.

Krējuma liķieris ir pildīts īpašā eglītes formas pudelē, lētas nav, bet iekšā labas mantas – lauku piens, olas, krējums, pašu darināts destilāts un nekādu stabilizētāju, aromatizatoru un citu e-vielu. 

“Mēs alkohola ražošanu sākām ar vīnu darīšanu, pats pirmais tapa no āboliem un aronijām. Ābolu Durbē izaug daudz, un šis brūvējums arī ir visvienkāršākais. Tad tapa aveņu vīns, jo dārzā bija ļoti plašs šo ogu stādījums – vīnā ogām uzreiz bija labs izmantojums. Ja divu stundu laikā svaigas ogas nepārdod, tās var izmantot tikai vīnam,” pamāca zinātāja.

Liķierus sākuši brūvēt vēlāk, jo legāli to sākumā nemaz nevarēja darīt –likumdošana mazos uzņēmējus šajā jomā bija aizmirsusi. Evija uzsver, ka liķieri domāti jaukai baudai, dvēseles  priekam, sarunai, ne lai piedzertos. Arī vīns – baudai un atklātām sarunām. Durbē top 16 dažādu veidu liķieri, gadā vidēji ap 13 000 pudeļu, tikpat daudz arī vīna, kam pieejams ap 15 dažādu veidu. Pavisam nedaudz ir degvīns, gadā pat ne 50 litru,  pie tā ķērušies 2017. gadā, atjaucot liķieros neizmantoto destilātu. Viens no veidiem ir uzlējums uz mārrutku saknēm.

“Man šķiet, ka visiem dzērieniem ir jābūt baudāmiem – katrai reizei kaut kas savs. Gatavojam arī nedaudz ābolu sidru, šis dzēriens ir patīkams, vasarā pļāpājot ar draudzenēm. Ziemā sarunas var risināties pie glāzes aveņu vīna. Mums ir šogad jaunums – pīlādžu liķieris, un top arī vīns, bet tam vēl jāpastāv līdz pavasarim, šobrīd garšā vēl izteikts rūgtums,” uzskaita uzņēmēja.

Bez grāvī braukšanas

“Mani gan kaitina divas lietas – pilnīgi alkohola noliedzēji un zvērināti dzērāji,” neslēpj Evija. “Pamēģiniet kādam francūzim pateikt, ka viņš pārstāv nodzērušos nāciju. Taču Francija uz vīna patēriņu uz vienu cilvēku ir pirmajā vietā pasaulē. Man gribas teikt, ka tas viss ir drusciņ pārspīlēts. Cilvēks vēlas darba nedēļas nogalē nedaudz atslābināties, ģimenes lokā nobaudīt dažas glāzes laba vīna. No tā taču nesāp galva, nav otrā dienā paģiru. Protams, pie narkologiem ārstēties iet alkoholiķi, un ārstiem šķiet, ka visa pasaule ir dzērāji. Mēs diemžēl katrs to redzam caur savu prizmu – gribu aicināt uz šo lietu paskatīties no nedaudz citas puses.”

Evija atceras gadījumu, kad uz vīna degustāciju ieradās jauneklīga kompānija no Austrijas. “Viņiem pret vīnu ir pilnīgi cita attieksme, kultūra. Turienieši ar vīnu ir izauguši un labi zina, kā to lietot. Visa viņu izturēšanās, spēja nobaudīt, novērtēt bija diametrāli pretēja dažam labam mūsu tautietim,” salīdzina stāstītāja.

Vīna baudīšana nepārprotami ir vesela skola. Latvietis nereti saviebjas, ja ir skābs vīns, taču, piemēram, baudot cepeti, nedzersi saldu dziru. Arī tāpēc Evija aktīvi darbojas Latvijas Vīndaru biedrībā, kur tiek organizēti dažādi pasākumi, lai iepazīstinātu ar mūsu valstī ražotiem vīniem. Katru gadu notiek vīnu konkurss Baltijas kauss, un Durbes veltes pagājušajā gadā ieguva divas trešās vietas. Vienu izcīnīja dzērveņu vīns, otru – rabarberu vīns ar zemenēm. Dzērveņu vīns piederas pie medījuma gaļas, rabarberu – pie zivs.

Kur sākas patriotisms

Šajā biznesā Ziemassvētku laiks ir arī sava veida miera periods, kad jauki var pasēdēt kopā ar draugiem, darbabiedriem, doties nobaudīt gardas pusdienas. Grēks esot par šo gadu kopumā sūdzēties, kaut, protams, vienmēr var būt sliktāk. No valsts varas negriboties neko, tikai lai netraucē strādāt ar nepārdomātiem ierobežojumiem.

“Mūsu Vīndaru biedrība diezgan aktīvi uztur dialogu ar valdību, arī Saeimas deputātus aicinām uz dažādiem pasākumiem. Man šķiet, ka lielākā problēma Latvijā ir, ka tie, kuri veido likumdošanu, īstenībā līdz galam nesaprot, kā tas strādā uz zemes. Mēs viņus vedam, rādām, stāstām, jo, piemēram, ir diezgan muļķīgi piemērot mazai vīna darītavai, kuras apjoms ir viena tonna gadā, lielus nodokļus. Kaut ko mums izdevies arī panākt. Piedalījāmies arī, lai notiktu Ziemassvētku tirdziņi, kurus vēl novembrī aizliedza,” Evijai gribas, lai valdības lēmumi būtu izsvērti.

“Es aicinu pirkt Latvijas preci, atbalstīt mazos ražotājus, kuri cīnās un strādā. Valstī ir nepilni divi miljoni iedzīvotāju, bet puse ir snobi, kuri saka, ka tas nav baudāms, un dzer, piemēram, tikai itāļu vai franču vīnus. Franči un itāļi gan pārsvarā lieto tikai savējos,” Evija aicina gan svētkos, gan ikdienā uz elementāru patriotismu. Ne tikai vārdos, bet arī pie veikala plaukta.

Evijas padoms: karstvīna recepte

Vajag labu sarkanvīnu, cenā vismaz virs pieciem eiro. Labāk lietot sauso, bet būtībā tam nav nozīmes, tikai lai nav ļoti sauss.

Katrs pēc savas garšas izjūtas var pievienot uz pudeli vīna vienu kanēļa standziņu, četrus līdz piecus graudiņus smaržīgo piparu, divas krustnagliņas, puszvaigznīti anīsa, mazu gabaliņu ingvera, ripiņu apelsīna, graudiņu kardamona.

Vispirms vīnam pievieno garšvielas, uzsilda katliņā līdz 60 grādu temperatūrai, bet ne augstāk – tad sāk nākt aromāti laukā. Vārīt noteikti nevajag.

Stundas laikā visas garšvielas ievelkas, tad pievieno cukuru vai medu. Vēl kādu stundu var paturēt, un – ir gatavs baudīšanai. Var vēl variēt, piemēram, pievienot citronu, ja kādam netīk krustnagliņas vai anīss, lai beigu garša un aromāts nav ļoti uzbāzīgs. Starp citu, krustnagliņas un anīss ļoti ātri atdod garšu, un kardamons dzērienu padara pikantāku.