Afganistānā bez pases dzīvojošai latvietei nespēja nokārtot formalitātes liedz atgriezties mājās

Iepriekš dzīvojuši vēl tālāk uz ziemeļiem - Šebergānā, ko pameta, kad ienāca talibi, un tagad ir Mazarišarifā. Sandra Afganistānā ir nodzīvojusi trīsdesmit gadus. Jau agrāk pieredzējusi bēgšanu no talibiem un divus trimdas gadus Pakistānā, tad sabiedroto ienākšanu, pārmaiņas, bet tagad bailēs par dzīvību vēlas atgriezties dzimtenē. 

"Ļoti apdraudēti. Četri mēneši pagāja, es ārā neizgāju. Ļoti grūti dzīvot," saziņā "Whatsapp" video zvanā raidījumam atzina Sandra. "Dēls četrus mēnešus skolā nebija, jo baidos."

Uz Afganistānu Sandra devās līdzi vīram Sabīram 1991. gadā, ar kuru iepazinās Rīgā, kad viņš te mācījās milicijas skolā. Pirms trim gadiem vīrs nomira.

"Daudzreiz [vīrs] gribēja nosūtīt atpakaļ, bet nebija tādas iespējas," sacīja Sandra. "Tad teica: "Saņemšu savu pensiju un kopā brauksim. Pensiju nesaņēma. Nomira.""

"Ārlietu ministrija gribēja palīdzēt. Līdz 27. augustam bija izlidošana no Afganistānas," pastāstīja Sandra. "Kamēr es sataisīju savus bērnus, pagāja 30. augusts un mūs neizveda no šejienes."

Ārlietu ministrijas Konsulārā departamenta direktore Agnese Saliņa atzina, ka par Sandras Muhamedas situāciju zina.

"Jā, protams, par Sandru mēs zinām, un pirmo informāciju par šo kundzi mēs saņēmām šā gada augusta beigās, tas bija 23.augusta vēls vakars, kad uzzinājām, ka šāda kundze ir Afganistānā," paskaidroja Saliņa.

Sandra patlaban ir Ārlietu ministrijas redzeslokā un saziņā par iespējamu atgriešanos mājās.

"Šobrīd šo sakaru ar kundzi uzturam diezgan regulāru. Esam viņai un viņas ģimenei palīdzējuši skaidrot viņas tiesisko statusu Latvijā," teica Saliņa. "Esam arī palīdzējuši sazināties ar tuviniekiem Latvijā un esam arī meklējuši veidus, kā viņai atgriezties Latvijā. Diemžēl viņas iespējas izceļot no Afganistānas ir diezgan ierobežotas dēļ tā, ka viņai un viņas ģimenei nav ceļošanai derīgu dokumentu - pases."

No Latvijas Sandra savulaik aizbrauca ar PSRS pasi un tā, kā viņa teic, ir sadegusi ugunsgrēkā, bet neatkarīgās Latvijas dokumentu viņai nav. Vienīgais dokuments, kas ir viņas rīcībā, ir Latvijā reģistrētā dzimšanas apliecība. Savukārt Afganistānā dokumenti ir kārtoti uz cita vārda, jo tā ieteicis vīrs. Tagad kārtot jaunu pasi "Taliban" režīmā Sandra baidās.

"Man nedos pasi. Tāpēc, ka es neesmu no Afganistānas," uzsvēra Sandra. "Sapratīs, ka esmu ārzemniece, mājās arī laikam nevarēšu atnākt."

Ārlietu ministrijā paskaidro, ka tās rīcībā ir informācija, ka pasu iestādes Afganistānā darbojas, arī provincēs, un mudina Sandru vērsties pēc pases un mēģināt to noformēt, jo citu dokumentu izbraukšanai vietējā valdība neatzīst.

Savukārt nokārtot Latvijas pilsonības dokumentus attālināti nevar, līdz ar to Sandrai vispirms būtu jānokļūst Latvijā.

"Būs jāiesniedz arī dokumenti – dzimšanas apliecība, personu apliecinošs dokuments," sacīja Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) pārstāve Madara Puķe. "Gadījumā, ja persona ir pazaudējusi šos dokumentus, tad tomēr būs jāspēj atrast dokumentus, kas apliecinātu piederību Latvijai."

Ja gadījumā Sandra iegūtu Afganistānas pilsonību, no tās, ierodoties Latvijā, varētu atteikties.

"Ja personai ir citas valsts pilsonība piešķirta un ir kāds no šiem faktoriem, vai nu ir Latvijas pilsoņu pēctecis, vai trimdinieks, tad ir iespējams atteikties no citas valsts pilsonības un pieteikties Latvijas pilsonībai," paskaidroja Puķe.