Nenokavē visaizraujošāko piedzīvojumu Rīgas Zooloģiskajā dārzā un dodies vērot, kā aug dzīvnieku mazuļi
Katrs zoodārza apmeklējums ir jauns piedzīvojums, jo, kur dzīvnieki, tur nav divu vienādu dienu, vai pat stundu. Par to var pārliecināties arī tagad, kad pēc mēnesi gara pārtraukuma Rīgas zoodārzs atkal katru dienu atvērts apmeklētājiem.
Protams, visbiežāk apmeklētāji pulcējas pie mītnēm, kurās uzradušies pēcnācēji un nereti nedēļu veci nebēdņi kazlēni vai jēri “Lauku sētā” popularitātes ziņā var “izkonkurēt” pat laiskos milžus nīlzirgus vai apdomīgos kamieļus. Un, tā kā Rīgas zoodārzā gada laikā mazuļus sagaida vismaz 120 sugu dzīvnieki, katrā gadalaikā un katrā mēnesī noteikti atradīsies kāds jaundzimušais vai jaunulis, kuru cilvēku mātes un tēvi var salīdzināt ar pašu jauno paaudzi. Un šāda salīdzināšana var rosināt nopietnas pārdomas... Nu tā, piemēram, gribētos, lai Jānīti vai Anniņu varētu uzreiz no dzemdību nama vest uz skolu... Kā lamas, brieži vai kamieļi, kuru atvases jau pāris dienu vecumā stalti drasē pa aploku... Bet kurš gan gribētu būt ķengurmātes lomā? Viņa savu Rū piecus mēnešus nēsā sev līdzi dienā un naktī! Pat vecmāmiņai, vai kaimiņienei uzticēt nevar.
Rau, putnus pēc mazuļu audzināšanas veida zinātnieki iedala ligzdguļos un ligzdbēgļos. Tie pirmie apmeklētājiem var būt pat diezgan neinteresanti, jo mazuļi ilgu laiku nepamet ligzdu un slēpjas zem vecāku spārna. Tikko izšķīlušies, daudzu sugu ligzdguļi ir aplam bezspēcīgi un klāti ar mīkstu pūku vai pilnīgi bez apspalvojuma. Ja uz zemes ligzdojošās baltās pūces vai ūpja mazuļus apmeklētāji vēl var cerēt ieraudzīt pabāžam galvu no mātes spārnapakšas, tad sārtā kakadu mazuļi izšķiļas dziļi koka dobumā, kuru pamet vien 7 nedēļu vecumā. Līdz tam pat zoodārza darbiniekiem atliek vien minēt, cik jaunpienācējus ierakstīt dzīvnieku uzskaites tabulās... Retumis gan arī dzīvnieku kopējiem nākas izbaudīt to, cik pūļu un nervu prasa kuslo “ligzdgulēnu” izbarošana un aprūpe. Kad savulaik sārtie kakadu savus četrus papagailēnus pameta, to negantā brēkšana, tuvojoties barošanas laikam, un izmisīgā rīstīšanās, ēdot no šļirces dienišķo putru, varēja samulsināt katru, kurš pietuvojās dzīvnieku kopēju istabai.
Dzīvnieku mazuļi Rīgas Zooloģiskajā dārzā
Ligzdbēgļu vecākiem dzīve šķietami ir teju vai “rožudārzs”. Mazuļi, kā no olas šķīlušies, tūdaļ gatavi sekot un mācīties atrast barību. Aizkustinošs skats, kad slaikās vainagdzērves, nesteidzīgi un uzmanīgi garās kājas pārlikdamas, ved pastaigā pārīti ņipru kastaņkrāsas mazuļu. Ik brīdi pieliecas, atrod ēdamu sēkliņu vai kukainīti un nomet to mazulim pamanāmā attālumā, lai mācās. Līdzīga taktika ir ne tikai dzērvēm, bet arī pīlēm un zosīm, kurām gan saganīt savu mazuļu saimi ir krietni grūtāk, jo perējumā mēdz būt pat vairāk kā 10 olas.
Tomēr dabā vienlīdz veiksmīga vai grūta var būt gan viena, gan arī otra mazuļu aprūpes taktika. Mazie pīlēni viegli var kļūt par laupījumu plēsējiem un līdz mēneša vecumam izdzīvo labi, ja puse mazuļu. Savukārt ligzdguļu vecāki var palikt pavisam bez mazuļiem, ja nepalaimējas ligzdu paslēpt, vai nepietiek spēka to aizstāvēt.
Diemžēl nav dzirdēts, ka zvērus arī kā iedalītu pēc mazuļu aprūpes veida. Bet mēģināt var. Nu, piemēram, kāpēc lai briežus, lamas, zebras un citus nagaiņus, kuru mazuļi uzreiz pēc dzemdībām jau seko mātei līdzi ikdienas gaitās, nesaukt par “bēguļiem”? Bet vilkus, lauvas, tīģerus un citus zvērus, kuru mazuļi pat mēnešiem nepamet migu, par “miguļiem”? Bet kā saukt lemurus, mazos pērtiķīšus kalitriksus un huzārpērtiķus, kuriem mazuļi vienmēr līdzi pie krūtīm, vai uz muguras? Varbūt par “nesuļiem”? Šajā kompānijā labi iederētos arī ķenguri.
Lai nu kā, bet zoodārza apmeklētāji vislabāk var izsekot “bēguļu” augšanai. Nereti pat no pirmajām dzīvnieka dzīves minūtēm. Tā pagājušajā vasarā apmeklētāji bija nejauši liecinieki divu lamu alpaku mazuļu un baltpurna briedēna nākšanai pasaulē. Pārsteigums! Bet mazie “miguļi” lauvēni uz mirkli izrāpoja no migas tikai mēneša vecumā! Arī mēnesi vecus lūsēnus pamanīt ārpus migas ir teju vai brīnums, bet ziemeļbriedēns šādā vecumā jau skrējienā neatpaliek no mātes! Īsti pārsteigumu meistari ir ķenguri. Mazulītis piedzimstot sver nepilnu gramu un ir tikai pāris centimetrus garš. Puslīdz droši nojaust, ka dzemdības notikušas un somā kāds slēpjas, var tikai pēc pāris mēnešiem. Vēl pēc pāris mēnešiem mazulis no somas sāk izbāzt galvu. Nu sakiet, kad ķengurēnam svinēt dzimšanas dienu!
Tomēr ne visiem vecākiem nākas mēnešiem rūpēties par bērnu drošību un barību. “Paraugbērns” ir pelēkais ronēns. Kad 10 kilogramus smagais, baltā, pūkainā kažociņā tērptais mazulis februārī parādās līdzās mātei Kristai, steigšus jādodās uz zoodārzu, jo trīs nedēļu vecumā ronēns sver jau 40 – 50 kilogramus un mēneša vecumā, pēc apmatojuma nomaiņas, jau tik tikko atšķirams no mātes un dabā jau uzsāk patstāvīgu dzīvi.
Tā kā zoodārza kolekcijā ir dzīvnieki gan no Austrālijas, gan Eiropas, gan no Dienvidamerikas, gan Āzijas, mazuļi aplokos un mītnēs var uzrasties jebkurā gadalaikā. Arī šodien, vai rīt... Nenokavē visaizraujošāko piedzīvojumu – vērot, kā viņi aug!
