Agresīva uzbāzība varētu kļūt par administratīvi sodāmu pārkāpumu
Latvijas Televīzijas raidījums “de facto” vēsta, ka drīzumā Saeimā varētu nonākt likuma grozījumi, kas tomēr ļautu pret Jāņa Sondara tipa agresoriem vērsties administratīvā kārtā. Šādu ideju atbalsta arī policijā un prokuratūrā.
Ne visas agresijas izpausmes ir sodāmas krimināli un arī administratīvi sodīt par to ne vienmēr esot iespējams. Pie šādiem secinājumiem šonedēļ nonāca Saeimā pēc diskusijas par to, kā cīnīties ar agresiju, draudiem un vajāšanu, kas vērstas, piemēram, pret mediķiem un policistiem. Tur tika apspriesti arī gadījumi, kad pret skandalozu slavu guvušo protestu aktīvistu Jāni Sondaru policijā tika izbeigti vai netika uzsākti kriminālprocesi par agresīvu rīcību, ko cietušie traktēja kā vajāšanu vai draudu izteikšanu.
Lamas, draudi, apvainojumi gan virtuālajā telpā, gan uz ielas vai darbavietā – ar šādām agresijas izpausmēm pēdējā gada laikā visai bieži nākas sastapties mediķiem, policistiem, skolotājiem, žurnālistiem, arī politiķiem.
Skaļākais no šādiem gadījumiem ir aktīvista Jāņa Sondara rupjībām pilnā saruna ar Saeimas deputātu Juri Pūci, par ko ir sākts kriminālprocess par huligānismu.
Taču ir vairāki gadījumi, kad krimināllietas par līdzīga rakstura saziņu, arī atkārtotu, policija vai nu atsakās uzsākt vai arī pēc laika kriminālprocesus izbeidz.
Krimināllikumā ir vairāki panti, kas paredz atbildību par agresīvu rīcību – piemēram, par draudiem izdarīt slepkavību vai smagus miesas bojājumus, par vajāšanu, par huligānismu. Taču ne par katru verbālu uzbrukumu vai izaicinošu uzmācību tiek sāktas vai līdz tiesai nonāk krimināllietas, “de facto” atzīst Valsts policijas Koordinācijas un kontroles pārvaldes priekšnieks Ansis Pumpurs: “Ir tāda lieta, ka, izbeidzot kriminālprocesu, ir jāvērtē tas, vai persona nav saucama pie atbildības administratīvā kārtā. Un šeit mēs secinām to, ka pretī šai virknei Krimināllikuma pantu stāv praktiski tikai viens vienīgs sīkais huligānisms, zem kura tad jāmēģina aprakstīt katrs tas nodarījums, lai tas kvalificētos sīkam huligānismam. Tas nav vienkārši.”
Administratīvo sodu likumā sīkais huligānisms definēts kā sabiedriskās kārtības traucēšana, pārkāpjot vispārpieņemtās uzvedības normas un traucējot personu mieru, iestāžu, komersantu vai citu institūciju darbu vai apdraudot savu vai citu personu drošību.
Pēc Saeimas Krimināltiesību politikas apakškomisijā notikušās diskusijas par grūtībām efektīvi sodīt agresorus, tās vadītājs Andrejs Judins (JV) apņēmies iesniegt likuma grozījumus.
Tie par agresīvām izpausmēm, kuras nav klasisks huligānisms, paredzētu arī administratīvo atbildību, tādējādi atvieglojot policijas darbu, savu ideju skaidro deputāts: “Iekļaut likumā jaunu normu, kas tieši skaidri pateiktu: par agresiju pret cilvēku – tāds un tāds sods. Nu, varbūt norma būs plašāka, es tagad domāju, kā labāk to formulēt, bet vispār doma ir iesniegt tādu ierosinājumu un virzīt likumprojektu. Bet vēlreiz uzsveru – tas nav tā, ka būs pilnīgi jauns kaut kas, par ko patlaban nav regulējuma. Ir regulējums, vienkārši – ja praktiķi grib redzēt skaidrus vārdus, es domāju, ka mēs varam skaidrā valodā arī ierakstīt, ka par agresiju pret cilvēkiem ir paredzēts administratīvais sods. Bet gadījumos, kad ir draudi kādam atņemt dzīvību vai nodarīt miesas bojājumus, mums ir Krimināllikuma 132.pants [par draudiem], un vienkārši šis pants ir jāpiemēro.”
Judins uzsver, ka gadījumos, kad ar agresiju nodarītais ļaunums ir liels, joprojām būtu piemērojama kriminālatbildība, bet administratīvais sods būtu adekvāta valsts reakcija pret agresīvu rīcību, kurā netiek draudēts ar nāvi vai piekaušanu.
Arī ģenerālprokurors Juris Stukāns piekrīt, ka ar huligānisma pantiem šobrīd vērsties pret visiem agresijas gadījumiem nevar, jo Augstākā tiesa vairākos spriedumos ir skaidrojusi, kā huligānisms var izpausties: “Huligānisma pārkāpumam tomēr ir ielikta būtība, ka tas aizskar vairākas personas – kā minimumu arī sabiedrību kā tādu. Nevis divu cilvēku savstarpēju apvainošanos kaut kur, kur tas neaizskar citu personu intereses. Tas ir būtiski ļoti šodienai diemžēl, tāpēc to vajag vienkāršot.”
Tāpēc likumā būtu pietiekami skaidri jānosaka tas, ko darīt nedrīkst, uzskata ģenerālprokurors: “Mums nav patīkami, ja jums pēkšņi, tuvu pieejot, uzbāžas cilvēki, vēl jo vairāk – apsaukājas. Nu ja mēs redzam, ka diemžēl sabiedrība aizgāja šajā virzienā, mums ir jāieraksta likumā, ka tas ir slikti, to darīt nevar. Punkts! Un par to piemērojama administratīvā atbildība, jo administratīvā atbildība neprasa augstu līmeni bīstamības. (..) Tāpēc viennozīmīgi jebkuram cilvēkam saprotamā veidā ir jāuzraksta, kas šodien sabiedrībai nav pieņemams, un par šādu uzvedību paredzēt atbildību. Punkts! Un tad nebūs strīdu.”
Iespēja sodīt administratīvi varētu arī mazināt ar agresiju saistītu kriminālprocesu skaitu, uzskata policijas pārstāvis Pumpurs: “Šī nesodāmības sajūta stingri mazināsies, es par to esmu pārliecināts. Jo tomēr lielākajai sabiedrības daļai, arī pārkāpējiem, šis audzinošā rakstura līdzeklis, tā soda nauda, tomēr viņu ved pie prāta un attur no citu pārkāpumu izdarīšanas. Savlaicīgi attur, un tad mēs varbūt nonākam pie situācijas, ka, piemērojot vienu vai divas reizes pret viņu bargu administratīvu sodu, tas atturēs viņu no Krimināllikuma pārkāpšanas un daudz smagākām sekām.”
“de facto” norāda, ka Administratīvo sodu likumā jau ir paredzēta atbildība par amatpersonas likumīgo prasību nepildīšanu vai amatpersonas darbības traucēšanu. Līdz ar to jau tagad likums teorētiski ļautu vērsties, piemēram, pret Sondaru par dienesta pienākumus pildošo policistu apsaukāšanu. Visticamāk, līdzīgos gadījumos tas parasti nav noticis, jo aktīvistu bravūra policijas darbiniekiem liek apjukt, secina “de facto”. Tāpēc svarīga būtu ne vien jaunu pārkāpumu ierakstīšana likumos, bet arī policijas spēja par tiem sodīt.
