Cik var izdarīt viens cilvēks? Santa stāsta, kā viena atjauno Varakļānu muižas pili. REPORTĀŽA

Gadsimtu laikā pils bijusi daudzu iemītnieku varā – gan armijas štāba, gan skolas un kopmītņu. Kopš 1997. gada pilī iekārtots Varakļānu Novada muzejs. Pateicoties pastāvīgai apdzīvotībai, pils nav katastrofāli cietusi, tomēr laika zobs to nav saudzējis. Interjerā daļēji saglabājušies 18. gs. griestu un sienu gleznojumi un kokgriezuma kāpņu margas. Pils palēnām un iespēju robežās tiek atjaunota. Un pašlaik Santa ir galvenā remonta meistare jeb restauratore. Šobrīd viņa atjauno pils galveno zāli, kas, ko tur slēpt, būs arī pils iztikas avots – šeit notiks ne tikai izstādes, bet arī konferences un kāzu svinības. Pils tiek atjaunota lēni un pamatīgi, jo Santa ir trīs vienā – visu dara viena pati: nes, ceļ, jauc un krāso. Lai gan saukti par remontdarbiem, tā patiesībā ir restaurācija, jo atjaunots tiek iespējami autentiski. To, kas tieši un kā tiks atjaunots, nosaka pils saimniece, muzeja direktore Teresa Korsaka un finansiālās iespējas. Piemēram, lielajā zālē netika atsegti un atrasti sienu un griestu gleznojumi, izņemot nelielu paneli tagadējās skatuves daļā, tāpēc direktore nolēma, ka zāle būs vienkārši izremontēta – balti krāsotām sienām un pieaicinātas mākslinieces oriģināli veidotu gleznojumu sienas arkā.

Strādājot pie sienu un griestu atjaunošanas, Santa kārtu pa kārtai noņem vecos slāņus. “Pirms daudziem gadiem te balsināju griestus, uzliekot pamatīgu krīta kārtu, tagad tas viss pašai jāskrāpē nost ar maigu drāšu birstīti,” smejas Santa. “Ar to apstrādāju griestus pat vairākas reizes, lai visu kārtīgi dabūtu nost. Tad gruntēju vairākās kārtās, špaktelēju un tikai tad var ķerties pie krāsošanas ar kaļķa krāsām. Lai gan zāle ir vairāk nekā 100 kvadrātmetrus plaša, strādāju ar mazām špakteļlāpstiņām un skalpeļiem. Kad zāle būs nošpaktelēta un nokrāsota, ķeršos pie grīdas, arī tas būs jādara pašai. Pluss ir tas, ka nevajag materiālus līdzināt līdz perfektumam, jo te netiek veikts eiroremonts, arī pēc savas būtības šī ēka nekad nav bijusi perfekta.”

Santa veic visus remontdarbus. Lai gan nest maisus, cilāt milzīgās bundžas, ciklēt un eļļot koka grīdas ir fiziski smags darbs, nekas cits viņai neatliek, kā vien maksimāli akurāti pildīt savu darbu. Un tas viņai patīk. Kad izbrīnīta jautāju, vai tiešām viņa visu dara viena, Santa ironiski vaicā, vai redzu te vēl kādu.

Pilī viņa strādā jau trīs gadus un arī pirms tam ilgu laiku darbojusies ēku remontu jomā. Patiesībā Santa ir valstī pazīstama sportiste – diska metēja un lodes grūdēja, diplomēta sporta skolotāja, taču dzīvē sanācis tā, ka šajā profesijā nav nostrādājusi ne dienas. Apprecējās jauna, laidusi pasaulē trīs bērnus, turklāt vecākā meita piedzima ar smagiem veselības traucējumiem, tāpēc viss tika pakārtots bērna veselības stiprināšanai. Taču pēc gadiem, kad bērni jau bija paaugušies, Santa nolēma mainīt profesiju un nejaušības dēļ kļuva par remontu veicēju. Burtiski uz ielas viņu uzrunāja kāda sieviete, kura nodarbojās ar remontiem un aicināja garo meiteni viņai palīdzēt. Sākumā Santa daudz ko apguva pašmācības ceļā, vēlāk pabeidza remontdarbu kursus. Pēc kāda laika viņa sāka strādāt viena – izremontēja Varakļānu katoļu baznīcu, kas ir viena no Borhu ansambļa ēkām. Santai būtu bijis bail ķerties klāt tik lielam objektam – sākumā pārpratusi, domājusi, ka jāremontē tikai viena neliela telpa, bet izrādījies, ka visa baznīca!... Pēc tam bijusi kārta Stirnienes baznīcai. Atjaunot Varakļānu muižas pili čaklo remontstrādnieci uzaicināja Terese Korsaka. Kad iestājusies krīze, visi darbi pēkšņi pazuduši, Santu atstājot bez darba. Tāpēc direktores minējums, ka viņai vajadzīgi remontstrādnieki, bijis īsti laikā. Arī par 45 latu algu viņa bija priecīga.

Griestu krāsošana kā meditācija

Redzot, cik plašas ir pils zāles un cik trausla meistare viena pati te darbojas, pārņem patiess izbrīns – kā var strādāt pie griestiem? Taču Santa rāda savā rīcībā esošās milzīgās mobilās stalažas, kuras pārvietojot pa zāli viņa var strādāt gan ar griestiem, gan sienām. Tā viņa rosās, kāpelēdama augšā un lejā pa stalažām. Lai gan uzparikte šķiet masīva un neizkustināma, izrādās, ka ar ritentiņiem aprīkotās stalažas ir samērā viegli pārvietojamas pa telpu. Un Santas pacietība, veicot remontdarbus, šķiet apbrīnojama, ņemot vērā, cik filigrāns darbs reizēm jāpaveic: “Pie lielās zāles remonta strādāju jau pusgadu, un nemaz tie darbi tik ātri uz priekšu neiet, kā gribētos,” stāsta meistare. “Katrai materiāla kārtai ir savs žūšanas un sacietēšanas laiks, kurš strikti jāievēro, ja vēlas, lai darbs tiktu paveikts uz goda. Vienu brīdi eļļas kārtas uz sienas dauzīju ar āmuriņu – +tikai tā varēja dabūt nost krāsu, izmēģināju visu, ko vien var, – fēnu, špakteļlāpstinu, bet nekas labāks par āmuriņu nebija, tā nu sēdēju un dauzīju kārtiņu pa kārtiņai... Ir lietas, kurām nevari pārkāpt pāri. Piemēram, zāles grīdai noņemšu veco lakas kārtu un pēc tam dēļus piesūcināšu ar eļļu, kas ir sarežģīts un laikietilpīgs process, jo jāeļļo vairākas reizes, tad koks neuzņem vairs mitrumu, jo ir pilns ar eļļu – un tik ciets, ka kāp kaut ar špiļku virsū!”

Pilī Santa jau izremontējusi vairākas zāles, atstājot atsegtas vietas, kuras bija iespējams autentiski atjaunot, un prasmīgi pietonējot tās, kas restaurācijai vairs nepadevās. Arī daudzo pils durvju atjaunošana ir Santas ziņā. Savukārt muzeja direktore piedalās restaurācijas procesos ar padomiem, cik tālu atjaunot un ko aizklāt.

Santai ļoti patīk remonta process un strādāt vienai viņai nav nekādu problēmu. Pilī viņa jūtas kā baznīcā – uzkāpjot uz stalažas, ieiet tādā kā meditācijā. Reiz pat uzdevusi jautājumu mācītājam, kāpēc pilī jūtas kā baznīcā, uz ko tas atbildējis, ka tolaik, kad pili būvēja, cilvēki dzīvoja tuvāk Dievam...

Ar ko slavena ir Varakļānu pils?

Varakļānu muižas pili cēlis Romas Svētās impērijas grāfs Mihaels Jans Borhs, Baltijas reģionam nozīmīga persona 18.–19. gadsimta mijā: Polijas Seima loceklis un ģenerālkvartīmeistars, izcils dabaszinātnieks. Borhu pili projektējis un būvējis no Itālijas ataicinātais arhitekts Vinčenco Macotti, būvniecība ilgusi septiņus gadus un noslēgusies 1789. gadā. Simts metrus garā, taisnstūra formas pils ir izcils agrīnā klasicisma stila paraugs Latvijas būvmākslā. Muižas apbūves komplekss ir milzīgs – tajā ietilpst arī Sv. Viktora kapela ar Borhu dzimtas kapenēm un Romas katoļu draudzes baznīca (pašlaik tā ir viena no lielākajām Latvijas draudzēm). Pili ieskāva Macotti projektētais 20 ha plašais romantiskais ainavu parks, viens no pirmajiem dokumentāli datētajiem romantisma ainavu parkiem Latvijā un vienīgais, kuru simetriski no visām pusēm ietver trīskāršo aleju rindas. Parka skaistuma iedvesmots, grāfs Borhs pat uzrakstījis poēmu franču valodā Varakļānu sentimentālais dārzs. Parkā, Kažavas upītes krastā, atrodas milzīgs akmens, tautā dēvēts par Mīlestības akmeni – ar to un Borhu pili saistās daudzas teikas un nostāsti par grāfa meitas un dārznieka nelaimīgo mīlestību.

Anita Pīra, žurnāls „100 Labi Padomi”/ Foto: Rojs Maizītis