Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
no privātā arhīva

Skolotāja Dana pamēģināja darbu Anglijā, bet drīz vien atgriezās Latvijā un pieņēma jaunu izaicinājumu

Sabiedrība
24. oktobrī 05:05 2021. gada 24. oktobrī 05:05
  Santa Kvaste | Jauns.lv
Daudzbērnu ģimeņu atvases mēdz saskarties ar nepatīkamiem mītiem. Piemēram, to, ka kuplās saimes ir nabadzīgas, nelabvēlīgas un dzīvo alkohola varā. Taču ventspilniece Dana Ķempele, kura uzauga 14 bērnu ģimenē, uzskata, ka daudzbērnu ģimenē augušajiem ir arī daudz priekšrocību. Dana intervijā portālam Jauns.lv stāsta arī par savu pieredzi, aizbraucot strādāt uz Lielbritāniju.

"Ar pedagoģiju biju saistīta 25 gadus, kad strādāju par skolotāju. No šī laika 23 gadus es strādāju ar romu tautības bērniem atsevišķās klasēs, kas bija pie Ventspils vakara vidusskolas. 

Tad, kas šī skola tika likvidēta (Tiesībsargs uzskatīja, ka atsevišķas klases ir diskriminācija pret romu tautību), tad man tika piedāvāts darbs Ventspils tehnikumā. Es pieņēmu šo izaicinājumu.

Pamēģināja darbu Anglijā, bet atgriezās Latvijā

Tehnikumā nostrādāju divus gadus, bet pienāca dzīves posms, kad mans vīrs aizbrauca strādāt uz Angliju. Viņš teica, ka gribētu, lai es arī braucu, tā man būtu laba atslodze. Tad es pieņēmu lēmumu aizbraukt uz turieni. Es biju prom nepilnu gadu, vīrs - vairāk."

Anglijā Dana strādāja uzņēmumā, kas fasēja medicīnā nepieciešamās pudelītes, analīžu trauciņus, mēģenes. Savukārt vīrs Sandis darbojās uzņēmumā, kas komplektēja pasūtījumus. 

"Bet, tā kā šeit palika mājas, radinieki, suns un visas pārējās lietas, tad tas nebija tik viegli. Mēs sapratām, ka tas nav mums. Mēs veiksmīgi atgriezāmies Latvijā." Ģimene Latvijā atgriezās pirms diviem gadiem - 2019.gada septembrī.

Foto: no privātā arhīva

Dzīve Anglijā bija vieglāka, bet gribējās mājās

Par atgriešanos dzimtenē viņi izšķīrās, neraugoties uz to, ka Anglijā bija daudz labākas finansiālās iespējas un ikdienas dzīve bija vieglāka.

"Jā, es apgalvoju, ka tur viss bija vieglāk. Mums sanāca veikt ikdienas maksājumus gan Latvijā, gan ar esošajiem līdzekļiem ļoti labi dzīvot tur. Jā, tur bija daudz vieglāk! Neskatoties uz to, mājas ir mājas. Mēs esam māju cilvēki. Lai cik ērti svešā vietā justos, tu vienmēr tur esi svešinieks."

Viņa pieļauj: iespējams, ja aizbrauc uz ārzemēm jaunībā, tad ir vieglāk iedzīvoties nekā pusmūža gados: "Tas ir daudz no svara. Meita ar znotu arī bija aizbraukuši, viņi to uztvēra kaut kā vieglāk un savādāk. Bet mūsu gados (tiem, kam pāri 40 gadiem), tas nav tik viegli."

Drosmīgi pieņēma pilnīgi jaunu izaicinājumu probācijas jomā

Jau Anglijā Dana skatījās iespējamās vakances Latvijā, kur varētu strādāt pēc atbraukšanas. "Es pieņēmu izaicinājumu, kas bija pilnīgi nesaistīts ar skolu, kaut gan es vēl nebiju atgriezusies, kad man jau zvanīja un piedāvāja darbu izglītības sistēmā."

Taču Dana izlēma izmēģināt spēkus pilnīgi citā jomā - probācijā. Oktobra beigās aprit divi gadi, kopš viņa strādā Valsts probācijas dienesta Ventspils nodaļā.

Nogurusi no nemitīgajām pārmaiņām

Kāpēc tik krasas pārmaiņas no izglītības uz probācijas jomu? "Pirmkārt, tāpēc, ka man pēdējos gadus bija ļoti grūti pieņemt tā saucamo jauno kompetenču izglītību. Bija daudz lietu, kas man nebija pieņemamas. Uzskatīju, ka tās nedarbosies, neiedzīvināsies, un pienāks laiks, kad tiks saprasts, ka tas atkal neder. Es laikam biju no tā nogurusi."

Piemēram, Dana saskatīja ļoti lielu plaisu starp pirmskolu un sākumskolu, piemēram, pirmskolas beigās ir vienas prasības, bet sākumskolas sākumā prasības ir citas. "Lielā pārspīlētā demokrātija, izvēles došana, nekā neliegšana man īsti nebija pie sirds."

Darba augļi bija jāgaida ļoti ilgi

"Otrkārt, es biju nogurusi no tā, ka, 23 gadus strādājot ar romu tautības bērniem, nebija uzreiz rezultāta. Tie bija ļoti interesanti un radoši gadi, bet vienlaikus tie nogurdināja tādā ziņā, ka, strādājot ar romu tautības bērniem, nebija uzreiz rezultāta. Rezultāts nāca lēnām, brīžiem tas neatnāca vispār. Bija arī tādi gadījumi, kad rezultāts atnāca pēc 8-9 gadiem. Nav noslēpums, ka šie bērni bieži vien vienā klasē pavadīja vairākus gadus."

Šo iemeslu dēļ Dana pēc Lielbritānijā pavadītā nepilnā gada īsti negribēja atgriezties izglītības nozarē. Taču viņa neapgalvoja, ka nekad nākotnē atkal neatsāks darbu tajā: "Nekad nesaki nekad, bet tobrīd laikam nevēlējos."

Foto: no privātā arhīva

Uzauga kā 14. bērns ģimenē

Dana piekrita pastāstīt arī par savu bērnību, kas pavadīta ļoti kuplā saimē - 14 bērnu ģimenē. "Es nāku no daudzbērnu ģimenes, un savai mammai un tētim biju 14. bērns. Pavisam kopā mēs bijām 14 bērni, es biju pati jaunākā. Diemžēl šobrīd mēs esam palikuši tikai desmit. Arī mammas un tēta vairs nav."

Mūsdienās 14 bērnu liela ģimene ir ļoti neparasta, un arī Danas bērnībā tā skaitījās ļoti kupla saime. "Mēs mācējām dalīties. Tā kā es biju jaunākā, par mani bija lielākas rūpes.

Kad es biju apzinīgā 4-5 gadu vecumā, vecākās māsas un brāļi jau bija savā dzīvē un nodibinājuši savas ģimenes. Es jau spēlējos un pieskatīju viņu bērnus. Man visu laiku ir patikusi bērnu pieskatīšana un būšana ar viņiem, varbūt tāpēc mana izvēle bija skolotājas darbs.

Mīts, ka daudzbērnu ģimenes ir nabadzīgas un nelabvēlīgas

Ir iziets cauri visam. Arī tam, ka tiek uzskatīts, ka daudzbērnu ģimenes ir nabadzīgas un nelabvēlīgas. Es domāju, ka patiesībā robeža starp labvēlīgu un nelabvēlīgu ģimeni ir tik trausla, ka no malas to nevar saskatīt. To var noteikt, tikai esot iekšā."

Runājot par uzskatu, ka daudzbērnu ģimenes ir nabadzīgas, Dana teica: "Jā, mēs varbūt nedzīvojām ļoti, ļoti labi, bet mēs bijām iztikuši. Mamma šuva ļoti daudz apģērbu. Bet tas bija laiks, kad patiesībā nebija tādu iespēju apģērbu nopirkt. Audumus varēja dabūt vieglāk, bet gatavu apģērbu bija grūtāk dabūt. Tāpēc mamma pašmācības ceļā apguva šūšanu un mums daudz šuva. Piemēram, pāršuva no lielāka apģērba uz mazāku, pielaboja padilušās vietas un, kā šodien moderni saka, "apgreidoja" apģērbu.

Bet mamma mums vienmēr mācīja: lai kāds apģērbs būtu mugurā (pavalkāts vai jauns), tam vienmēr ir jābūt tīram. Tas palicis atmiņā."

Bagātajam vajag vēl un vēl

Dana arī dalījās pārdomās, ko tad īsti nozīmē nabadzība. "Ja mēs paskatāmies uz Latvijas bagātākajiem cilvēkiem, miljonāriem, redzam, ka viņiem nepietiek un vajag vēl un vēl.

Kāds ir secinājums? Jo cilvēkam vairāk dod un viņam vairāk ir, jo viņam vairāk ir par maz.  Bet ir cilvēki, kuru novērtē to, kas viņiem ir dots, un dzīvo savu dzīvi."

Dažreiz iedzēra, bet ar mēru

Daudzās mājās galvenais problēmu cēlonis ir alkoholisms, bet Danas bērnības ģimenē tas nebija klātesošs. "Nemānīšos, sakot, ka svētku reizēs, Jaunajā gadā, dzimšanas dienās un vārda dienās neiedzēra. Tā kā mēs bijām ļoti daudz, tad arī vārda dienas un dzimšanas dienas bija katru mēnesi. Bet tas nenozīmēja, ka katru reizi tika lietots alkohols vai tas būtu radījis problēmas ikdienā vai darbā.

Pārnākot no Saldus puses uz Ventspili, mamma visu mūžu nostrādājusi zivju kombinātā. Tur kādu laiku strādāja arī vecākie brāļi un māsas. Pēc tam pārējos gadus līdz mūža beigām mamma strādāja pastā, bet tēvs visu mūžu nostrādāja tirdzniecības pārvaldē par galdnieku."

Iemācās sadarboties un rūpēties par citiem

Dana saskata vairākus daudzbērnu ģimenes plusus: "Daudz lietu tu novērtē citādi. Tu ar savu problēmu, bēdu nekad neesi viens. Daudzbērnu ģimenē bērnos tiek ieaudzināta spēja domāt par citiem, sadarboties, rūpēties vienam par otru.

Protams, es negribu teikt: tas, ka bērns izaug par egoistu, ir saistīts ar bērnu skaitu ģimenē. Bet tās ir lietas, ko savā ģimenē saņēmu. Man šķiet, ka rūpes par citiem, draudzēšanās un sadarbošanās ir vairāk un kvalitatīvāk apgūstama tieši daudzbērnu ģimenē. Protams, ja tas nāk no vecākiem un viņi ir mīlestības pilni pret bērniem."

Vienlaikus augšanai daudzbērnu ģimenē bija arī mīnusi: "Skolā bija jūtams priekšstats: ja reiz tu nāc no daudzbērnu ģimenes, tad kaut kas tur nav kārtībā, un tiek meklēti zemūdens akmeņi, kas tur varētu būt. Piemēram, bērni ir netīri, vecāki ir dzērāji vai visi dzīvo badā." No apkārtējiem saņemta negatīva attieksme, kaut gan tai īsti nebija pamata.

Apstājas pie trīs bērniem

Danas un Sanda ģimenē uzauguši trīs bērni: Kitija, Viktorija un Kārlis, un Dana atklāj, kāpēc nesekoja vecāku piemēram par ļoti kuplu saimi: "Mana mamma bija vienīgais bērns savā ģimenē, un viņai ļoti agri nomira mamma, tāpēc viņu audzināja vecaistēvs un vecāmāte. Mamma kādreiz sev bija teikusi, ka viņai bērnībā bijis tik garlaicīgi (viņa dzīvoja laukos un apkārtnē nebija citu bērnu), ka viņai viens bērns nebūs nekad."

Tāpēc Danas mamma priecājās par savu kuplo 14 bērnu ģimeni. Kad viņas vīrs, Danas tētis, aizgāja mūžībā, mamma pārcēlās dzīvot pie jaunākās meitas. Tobrīd Latvija piedzīvoja ļoti straujas laiku un naudas maiņas. Tolaik ļoti maz domāja par daudzbērnu ģimenēm, bija dažādas krīzes, algu kritumi.

Saistībā ar to Danas mamma mudināja domāt, vai viņa grib vēl lielāku ģimeni, vai varēs to uzturēt un aprūpēt. "Varbūt mammas iespaidā es apstājos pie tā, ka man ir trīs bērni." Dana un Sandis ir pārrunājuši, kāpēc toreiz pieņēma tādus lēmumus. Viņa neslēpa, ka ir neliela nožēla par šo jautājumu.

Godīgi runājot, viņiem būtu gribējies mazliet kuplāku saimi: "Bet nekas! Mums ir meitas, kuras ir apprecējušās. Viena pagājušajā gadā, otra - šogad. Gaidīšu mazbērnus!"

Daudzbērnu mammai nav jābūt pārgurušai un nelaimīgai!

Dana novērojusi, ka sabiedrībā valda vēl kāds stereotips par daudzbērnu mammām - ka viņas ir ļoti nelaimīgas un nogurušas. "Es nekad nedzirdēju savu mammu sakām, ka viņa ir pārgurusi, nogurusi. Es apbrīnoju viņas spēju līdz 80 gadiem vienmēr būt pozitīvai, vienmēr atrast visā risinājumu, vienmēr mums kaut ko iemācīt un vienmēr dot padomu! Pirmie sirmie mati mammai parādījās tikai ap 80 gadu vecumu."

Viņa pilnībā nepiekrīt stereotipam, ka daudzbērnu mammas vienmēr ir nelaimīgas un pārgurušas: "Nē, es domāju, ka tā nav! Mana mamma nezaudēja savu enerģiju līdz mūža beigām."

Sirdsgudriem vecākiem pietiek uzmanības visiem bērniem

Arī viedoklis, ka daudzbērnu ģimenē nespēj nodrošināt labu audzināšanu un pietiekamu vecāku uzmanību, viņasprāt, ir nepareizs. "Parasti šie uzskati tiek argumentēti, ka vecākiem nav laika un spēka visiem bērniem. Es domāju, ka tā nav. Mums veltīja pietiekami daudz laika un spēka. Mūsu vecākiem, man šķiet, tas bija ļoti svarīgi."

Dana uzskata, ka viņai bija sirdsgudri vecāki. "Neskatoties uz to, ka mamma kara laikā pārtrauca mācības un pabeidza tikai četras klases, viņai bija tik daudz zināšanu un gudrības (daudz esmu paņēmusi līdzi savā dzīvē), kādas šodien nav dažam labam, kas beidzis vidusskolu."

Līdz ar to viņai ir viedoklis, ka izglītība nav galvenais rādītājs cilvēku labklājībai un gudrībai.

Nedzīvo tikai no pabalstiem un apkārtējo palīdzības

Viņa piekrita, ka mūsdienās priekšstats par daudzbērnu ģimeni ir mainījies un kļuvis pozitīvāks, jo pašas ģimenes vairāk par sevi runā un stāsta labos ieguvumus, augot kuplā saimē.

Tiesa, joprojām pastāv uzskats, ka visas daudzbērnu ģimenes prasa dažādus pabalstus un palīdzību no apkārtējiem. Taču tā nav patiesība!

Piemēram, viņas mamma bija saņēmusi īpašu apbalvojumu no Maskavas. Kā mātei varonei viņai bija iespēja nestāvēt garajās rindās, kas tolaik bija īpaši izplatītas. "Bet mana mamma nekad, nekad šo neizmantoja! Mēs vienmēr stāvējām rindās. Man no tā laika ir nepatika pret garajām rindām."

Kāpēc viņas mamma neizmantoja šo savu likumīgi iegūto priekšrocību? "Es pat nemāku pateikt, kāpēc viņa to nedarīja. Pieļauju, ka tā bija sabiedrības attieksme, ko viņa varbūt nevēlējās saņemt." Varbūt rindā stāvošie cilvēki nosodītu, ja viņa kā daudzbērnu mamma aizietu visiem priekšā bez rindas, jo tolaik preču bija ļoti maz. 

Saistītās ziņas

Sešu bērnu māmiņa Aurēlija Anužīte: sabiedrība vēl nav gatava daudzbērnu ģimenēm
"Normālā daudzbērnu ģimenē par egoistu izaugt nav iespējams!" Par ģimenes ikdienu stāsta Santa Pīlēna un Ansis Bogustovs
Daudzbērnu māmiņa Liene, kas no VID darbinieces kļuva par šuvēju: "Jo vairāk bērnu, jo vieglāk!"

 

Citi šobrīd lasa

"Pagājušajā gadā esmu septiņiem trīsdesmitgadniekiem izglābis dzīvību." Atklāta intervija ar sirds ārstu Robertu Federu
Olga Kambala iepriecina fanus, parādot vēl vairāk kailfoto
Barbadosa atsakās no karalienes Elizabetes II un kļūst par jaunāko republiku pasaulē

Друг журналист о смерти Градского: "Это был один из самых страшных уходов на моих глазах" 1

Аль Бано и Ромина Пауэр: история любви и трагедия самого красивого дуэта