No Doņeckas kaujām uz Latvijas kluso dabu – Ādažos viesojas Pavlo no Ukrainas

„Palīdzību piedāvāju pati”

Laila, kura patlaban dzīvo lielā privātmājā, Ādažos, atklāj, ka jau ilgu laiku ir meklējusi veidu kā tieši palīdzēt Ukrainas kara nelaimē nonākušajiem bērniem un pašai pieejamās iespējas likušas izšķirties par pajumtes piešķiršanu ģimenēm, kurām nācies atstāt savus mājokļus nāves briesmu dēļ: „Es pati meklēju iespēju kā varētu iesaistīties palīdzības sniegšanā ukraiņu bērniem. Vēlējos sniegt konkrētu palīdzību kādam bērnam, nevis vienkārši ziedot naudu.” Laila internetā uzzinājusi, ka Latvijā,  aliansei  „Latvija bez bāreņiem” ir projekts „No ģimenes ģimenei”, kas piedāvā uz mēnesi uzņemt savā ģimenē audžubērnu no Ukrainas kara skartajiem reģioniem. „Iesniedzu pieteikuma anketu un citus prasītos dokumentus, un neilgi pēc tam mūsu ģimene tika atzīta par piemērotu audžubērna uzņemšanai. Anketā varēja norādīt kāda  vecuma un dzimuma bērnu mēs vēlētos uzņemt un, tā kā mums jaunākajam dēlam ir 17 gadi, uzrakstīju, ka būtu labi, ja mēs varētu pieņemt līdzīga vecuma puisi – tā arī iepazināmies ar Pavlo Šnorenko no Doņeckas,” stāsta Laila.

Ukraiņu bērniem Latvijā bijis auksti

„Mēs, ģimenes, sagaidījām bērnus Rīgas starptautiskajā autoostā, 4. jūnija rītā. Visi pēc diennakts brauciena izskatījās pamatīgi noguruši, neizgulējušies un, godīgi sakot, man šķita, ka viņi jau ir nosaluši mūsu klimatā – Ukrainā vasaras jau tāpat ir siltākas kā Latvijā, turklāt, šī vasara mums ir salīdzinoši auksta,” atklāj Laila. Pati satikšanās gan visiem esot bijusi ļoti sirsnīga un emocionāla – katra ģimene jau iepriekš, pēc bildes un apraksta zinājusi kāds būs viņu audžubērns un savējos visi esot atpazinuši: „Pēc intervijām un sarunām ar medijiem devāmies katrs uz savām mājām, lai bērni varētu paēst un izgulēties. Pa ceļam nedaudz parunājām... mēģinājām apjaust kā sadzīvosim.”

Laila atklāj, ka galvenais, ko viņa vēlējās panākt bija novirzīt nepilngadīgā puiša domas no dzimtajā valstī redzētā, no dzīves realitātes, kurā jebkad un bez jebkādām iespējām kaut ko darīt lietas labā, mājai blakus, vai tieši virsū var ietriekties teroristu izšauts lādiņš.  „Sniegt rehabilitāciju un pilnvērtīgu atpūtu Latvijā – tāds ir programmas uzstādītais mērķis un es atdevu teju visu savu brīvo laiku, lai Pavlo justos labi. Mēs gandrīz katru dienu pavadījām, dodoties braucienos un pasākumos, – izjādes ar zirgiem, ekskursijas pa Latviju un Lietuvu, boulings, observatorija, akvaparks, botāniskais dārzs, zooloģiskais dārzs, muzeji, Vecrīga, kartingi un daudz kas cits,” par saviem centieniem atgriezt puisi no kara zonā piedzīvotā stāsta Laila. Izpalīdzīgajām latviešu ģimenēm turklāt palīdz arī pati biedrība „Latvija bez bāreņiem” ar sponsoru palīdzību nodrošinot dažādus izklaides pasākumus bērniem un ģimenēm kopā.

„Pavlo ir inteliģents – lasa grāmatas un spēlē ģitāru”

„Mums ar Pavlo sadzīvot bija viegli,” apgalvo zēna audžumāte, „Viņam mūsu mājā bija sava istaba, līdz ar ko, ja viņš izvēlējās atpūsties vienatnē, uzspēlēt datoru vai vienkārši pagulēt, neviens viņam netraucēja.” Neilgajā laikā, ko Laila ar zēnu ir pavadīja, viņai radies tikai tas labākais iespaids – Pavlo ir gudrs, inteliģents un ļoti mierīgs. Viņš daudz lasa, spēlē ģitāru un ļoti labprāt  piedalās visās ekskursijās, un ir priecīgs iepazīt visu jauno. Pavlo ģimene gan joprojām ir bēgļu gaitās. Viņš, kopā ar vecākiem, pirms atceļošanas uz Latviju, jau vairākas reizes nomainīja dzīvesvietu un, kamēr Pavlo bija šeit, viņa vecāki apmetās Kijevā. „Mamma nestrādā, pieskata mazbērnu mājās, kamēr Pavlo vecākā māsa palīdz ģimenei ar iztiku. Pavlo ar ģimeni sazinājās „Skype” vai pa telefonu. Arī es pāris reižu runāju ar viņa mammu,” atklāj Laila.

Pats Pavlo uz jautājumiem par kara ainām un apziņu, ka ģimenei, pavisam neapbruņotai un vāji aizsargātai ir jāizdzīvo „kaut kur pa vidu” atbild īsi un nosvērti – sākumā notiekošais pat intriģējis:  „No sākuma tas likās pat interesanti... likās, ka kas tāds iespējams vienīgi kino. Taču vēlāk jau kļuva ļoti bail – mājā, kurā dzīvojām trāpīja šāviņi un dzīvoklim izbira visas logu rūtis. Neticamā kārtā, bet par laimi, neviens no manas ģimenes necieta.” Puisis pastāstīja, ka ļoti smagais lēmums par dzīves vietas pamešanu pieņemts laikā, kad vienam no Ukrainas pretošanās simboliem – Doņeckas lidostai sākuši veikt uzlidojumus: „Kad Doņeckā sākās militārās aviācijas uzbrukumi lidostai, kurai dzīvoju blakus, mēs sapratām, ka ir jādodas projām vai arī viss var beigties bēdīgi. Tas bija 2014. gada maijā. No sākuma mēs devāmies pie paziņām uz Čerkasiem, tad uz Berdjanskiem un tad – uz Ivanofrankovsku. Pašlaik mani vecāki dzīvo Kijevā, kur šobrīd ir droši.”

Latvija Pavlo ir par mazu

Par Latviju Pavlo saka tikai tos labākos vārdus, taču nav gatavs apgalvot, ka šajā valstī varētu apmesties uz ilgu laiku – Latvija esot pārāk maza: „Mēs paši, projekta ietvaros uzzinājām, ka var pieteikties doties uz Latviju. Rudenī Latvijā, pie audžuģimenes ciemojās mana jaunākā māsa, viņai ļoti patika. Arī es priecājos, uzzinot, ka ir iespēja nokļūt Latvijā un mamma uzreiz  iesniedza dokumentus. Latvijā ir laipni, mīļi cilvēki un Rīga ir  ļoti skaista pilsēta, taču apmesties šeit uz pastāvīgu dzīvi es laikam tomēr nevarētu... Man Latvija šķiet par mazu, esmu pieradis pie lielām pilsētām un daudz cilvēkiem.” Pavlo stāsta, ka no mazajā Latvijā pieredzētā, viņam visvairāk paticis zoodārzs – tas esot izveidots skaistā vietā un ir liels. Arī Līgo svētki puisi patīkami pārsteiguši. Ukrainā tādu neesot.

Lai arī patlaban Pavlo vēlas labi un mierīgi atpūsties, nedomājot par karu, nākotnē puisis plāno kļūt par video operatoru: „Pabeigšu 11. klasi un stāšos augstskolā, Kijevā. Domāju, ka vēl ilgu laiku dzīvošu Ukrainā. Uzskatu, ka gan es, gan mana valsts tiksim pāri netaisnībām un šķēršļiem! Tālākā nākotnē savu interešu dēļ, neizslēdzu iespēju doties uz Ameriku, ja vien man būs tāda iespēja.”

Šobrīd Pavlo jau ir atpakaļ pie ģimenes Kijevā. „Joprojām uzturam nelielu kontaktu. Sazvanāmies un sarakstāmies „Skype” un, cik saprotu, Pavlo pašlaik iet labi. Ģimene cenšas atrast darbu Ukrainas galvaspilsētā,” atklāj Laila.

Šī konkrētā Ukrainas bērnu grupa Latvijā uzturējās no 4. jūnija līdz 29. jūnijam un ir jau ceturtā, kuras pārstāvjus, pēc savas iniciatīvas, uzņēmušas vairākas Latvijas ģimenes. Nākamā grupa Latvijā ieradīsies augustā un Laila aicina visas spējīgās ģimenes nevilcināties un teikt „jā” šai iespējai sniegt tik tiešām palīdzīgu roku tiem, kuriem tas nepieciešams.

Ģimenes projektam  var pieteikties, vēršoties „Latvija bez bāreņiem” mājas lapā:

Vai zvanot pa tālruni: +371 26473487

Edvīns Rakickis / Foto: Lailas Lāces personīgais arhīvs