Sirdi plosoša audzinātājas pēdējā vēstule Skultē noslepkavotajai Alīnai. FOTO
Mīļu, līdz sirds dziļumiem aizkustinošu pēdējo vēstuli 12. jūlijā Skultē brutāli noslepkavotajai 15 gadu vecajai Alīnai sociālajos tīklos publiskojusi atkarīgo pusaudžu rehabilitācijas centra „Saulrīti” audzinātāja Niluta Bahmane.
Alīnas mirstīgās atliekas viņas draudzene 12. jūlija vakarā atrada vecā pamestā garāžas bedrē pie paša lidostas „Rīga” žoga. Līķis bija apbērts ar ķieģeļiem un drazām.
Meitene bija pazudusi no piektdienas uz sestdienu, kad kopā ar paziņām lietojusi alkoholiskos dzērienus. Tad pusaudze kopā ar paziņu - 1998. gadā dzimušu pusi - devusies uz pamestu teritoriju, lai it kā vērotu lidmašīnas. Ņemot vērā, ka viņa jau iepriekš bija nonākusi policijas redzeslokā par klaiņošanu, par viņas pazušanu uzreiz netika ziņots.
Policijas darbinieki konstatējuši, ka meitenei ir vardarbīgas nāves pazīmes. Jaunietis savu upuri ir žņaudzis, sitis, kā arī izdarījis bojājumus dzimumorgāniem. Izskanējusi neoficiāla informācija, ka meitenes dzimumorgānos puisis bija ievietojis lietussargu.
Slepkava ticis aizturēts pirmdienas vakarā Rēzeknes novadā. Patlaban ir ierosināts kriminālprocess par slepkavību pastiprinošos apstākļos, par ko draud cietumsods no 10 līdz 20 gadiem vai mūža ieslodzījums.
Vainīgais jaunietis izmeklētājiem minējis vairākus iemeslus, kāpēc uzbrucis meitenei, tomēr policija tos pagaidām nepublisko.
Alīna nākusi no nelabvēlīgas ģimenes un kopā ar māti, kas mīl lietot alkoholu, mitinājusies armijas vecajās barakās, ko vietējie dēvē par “Šanhaju”.
Pēc Skultes iedzīvotāju novērojumiem, Alīna bijusi atkarīga no alkohola un cigaretēm, un tas minēts kā viens no iemesliem, kāpēc viņa nonākusi sliktās kompānijās.
„Mana mazā meitene! Kādēļ, kādēļ tā bija jānotiek?! Kādēļ tik bezjēdzīgi?!
Vēl pagājušonedēļ tu man rakstīji draugos – Kā iet, Nilutiņ? Kas jauns "Saulrītos"? Jā, es varēju tev pastāstīt, kā tur iet, jo esmu taču viena no audzinātājām, un tu biji viens no maniem/mūsu bērniem. Koša, traka, nesavaldīga, reizēm arī nevaldāma, bet - dzīva. Tevi varēja dzirdēt pat ārā,- tik skaļi bija smiekli. Tev patika smieties, tev allaž gribējās jautrību. Reizēm šķita, ka tas ir tādēļ, lai nedomātu, lai nebūtu jādomā. Bet pēc brīža jau noskumi, jo gribējās mammu, gribējās draugus, gribējās mājas. Tu atceries mūsu sarunas? Bija smiekli, bija asaras un ...jā, tu biji dzīva. Tev negribējās palikt te - "Saulrītu" varbūt palaikam apnicīgajā, bet sargājošajā vidē,- tev šķita, ka dzīve aizplūst garām, ka tā - īstā dzīve ir tur - ārā. Tu aizgāji, lai aizietu pavisam...
Ir ļoti grūti to saprast, pieņemt, noticēt, jo tikai nupat, vēl pirms pāris dienām... vēstulīte, jaunas bildes.
Un pēkšņi - tevis nav.
Mēs vakar bijām visi kopā, Straupes baznīcā. Kopā ar tevi. Domās un aizlūgumā. Rita raudāja, mazie puikas viņu mierināja kā prazdami. Mums visiem, kas tevi pazina šo neilgo laika sprīdi, ir grūti saprast, grūti pieņemt. Tik bezjēdzīgi, tik nepareizi tas ir.
Un neatgriezeniski.
Es tos ierakstīšu te. Zini, kāpēc? Lai varbūt kādai mazai meitenei iet secen tavs liktenis, lai kāds puisis nenonāk tur, kur nāksies nokļūt tam puisim. Lai kāds tētis un kāda mamma šovakar padomātu – Vai mans mazais bērns ir mājās? Vai viņš ir laimīgs? PATIESI laimīgs? Un rīt...nu labi, parīt, noliktu darbus pie malas un aizietu pastaigāties. Divatā. Vai trijatā. Staigātu, varbūt ēstu saldējumu, runātos, smietos un skatītos sienāžus. Vai vaboles. Nē, uz veikalu, nē, - tur mīlestība nemīt. Un laime arī ne. Tās mīt tepat - šajā saulē...
Ardievu, Alīna! Lai tev viegli tur...! Un lai spēks tiem, kuri paliek šeit. Gan jau vēl tiksimies. Parunāsimies. Pasmiesimies.”
Kasjauns.lv / Foto: Facebook.com, Draugiem.lv
