Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv

 

Latviešu karavīrs Gatis Indrēvics par piedzīvoto Afganistānā: "Tur pat kalniem ir acis"

Lielie stāsti
15. septembrī 05:55 2021. gada 15. septembrī 05:55
  Juris Vaidakovs | Žurnāls "Kas Jauns"
Kāpēc Afganistāna krita talibu rokās? Kas vispār ir Afganistāna? Savu versiju par šiem notikumiem izsaka Gatis Indrēvics, kas Afganistānā pabija vairāk nekā gadu un ir lieliski iepazinis šo zemi un tās kultūru.

Grupas "Auļi" dūdinieks, virsseržants Gatis Indrēvics jau 20 gadu ir Latvijas Nacionālo bruņoto spēku karavīrs un uz Afganistānu kā karavīrs devās divās misijās – 2009.–2010. gadā un 2011. gada pavasarī. “Es tiešām dabūju Afganistānu redzēt visā tās krāšņumā, jo pārsvarā uzturējāmies ārpus bāzes – ciematiņos pie vietējiem, ierakumos kalnos. Mēs bijām maza vienība, kas regulāri devās nedēļu vai pat ilgākos izbraukumos. Tāpēc man bija iespēja šo zemi iepazīt, būt starp vietējiem, komunicēt ar viņiem,” uzsver Indrēvics, kas tagad ir viens no labākajiem militārajiem fotogrāfiem Eiropā.

Pirmais iespaids

Pirmā militārā misija Gatim bija Irākā 2005. gadā, un, ja tā viņam vairāk asociējās ar romantikas sajūtu, kur viss apkārt notiek kā filmā, tad Afganistānā jau no pirmajām dienām viņš saprata, ka patiešām nonācis reālā karadarbības zonā.

“Vienā no pirmajiem izbraukumiem mums bija “satikšanās” ar “uguņošanu”, un tad uzreiz sapratu, ka esmu realitātē, ka šeit patiešām ir īsta kara zona, ka te joku nebūs. Ja Irākā varēja justies drošībā, kādā situācijā novilkt ķiveri, tad Afganistānā gluži pretēji – bez ķiveres galvā negribējās nekur doties. Jo Afganistānā kalniem ir acis. Lai kur tu būtu, tevi novēro, kalni visu redz, un tu nekad nezini, vai tevi tikai novēro vai arī esi jau mērķis. Tur tik tiešām ir sajūta, ka tevi vienmēr novēro, ka par tavu atrašanās vietu pados ziņu citiem,” par saviem pirmajiem iespaidiem Afganistānā teic Indrēvics.

Gatis arī izstāsta vairākus piemērus: “Reiz stāvējām augstu kalnos, no kurienes bija pārskatāma visa ieleja, kuras garumā ik pēc vairākiem kilometriem atradās pa ciematiņam. Mēs zinājām, ka ielejā ienāks norvēģu kolonna, un bija interesanti redzēt, kā vispirms vienā ciematiņā parādījās dūmi, tad nākamajā, aiznākamajā. Tā viņi padeva šo ziņu, brīdinot, ka tuvojas koalīcijas spēku kolonna. Vai arī kā Fārjābas provinces galvaspilsētā Meimanā, kuras bāzē uzturējās Latvijas karavīri. Tur pilsētā uz ielas jau kopš PSRS iebrukuma Afganistānā stāv sašauts krievu tanks. Ievērojām, kad mūsu patruļa izbrauca ārā no bāzes, tankam stobrs bija pagriezts uz vienu pusi. Kad atgriezāmies, atkal uz citu. Tā, lūk, viltīgi tiek padotas ziņas!”

Daba kā pasakā

Vērojot dažas Gata Indrēvica uzņemtās fotogrāfijas, nepamet sajūta, ka Afganistāna ir drūma, kalnaina, tuksnešaina zeme, taču viņš teic, ka tā nebūt nav. “Afganistāna ir ļoti liela valsts, un tās daba ir dažāda. Ir gan tuksnešaini kalni, gan zaļojošas ielejas un skaisti kalni. Un tā dabas varenība, tik mežonīga, tik nepieradināta... Uzkāp kalnā, paveries apkārt, un elpa aizraujas no skata! Afganistāna ir ļoti, ļoti skaista zeme, kas visiem līdzekļiem sevi aizsargā, lai šis skaistums nekad nepazustu,” iespaidos dalās latviešu karavīrs.

Esot Afganistānā, Gati nepameta sajūta, ka ir nokļuvis bērnībā lasītās pasakās. “Tur ir sajūta, ka esi ārpus laika. Jo nekas jau nav mainījies no tās vides, kas aprakstīta afgāņu pasakās – kleķa būdiņas, svētceļnieks uz ēzelīša. Brīžiem bija pat sev teju vai jāiekniebj, lai saprastu, ka redzētais ir realitāte, nevis pasaku valstība. Afganistāna ar savu pirmatnējo mežonību un dabiskumu atgādina fantastikas grāmatās aprakstītu noslēgtu, no pārējās pasaules noslēptu vietu, kuru pētnieki atklāj un kur nokļūst pavisam citā laikā – apkārt staigā dinozauri, dzīvo pirmatnējās ciltis. Arī ar Afganistānu tā ir – tur esi nonācis citos laikos, tur savām acīm var redzēt pasauli, kāda tā bija viduslaikos. Tur visa vēsture ir vienkopus, reāli saskatāma un aptaustāma.”

Gatis uzsver, ka ar Afganistānu ir tā, ka tā ir zeme, ko mīli un ienīsti vienlaikus, un abas šīs izjūtas cīnās viena ar otru: “Vai man gribētos tur atgriezties? Protams! Tur ir daudzas vietas, kas kā magnēts velk atpakaļ, bet tajā pašā laikā ir vietas, par kurām noskurinies – nekad vairs! Piemēram, tu redzi fantastiski skaistas klintis, taču tajās ir alas, kurās noslēpušies talibu kaujinieki, kas gatavi tevi nogalināt. Tā, lūk – mīlestība un naids vienkopus!”

Vietējo viesmīlība

“Vienkāršais afgānis dzīvo savā būdiņā ar savu sievu vai vairākām sievām, apstrādā savus laukus, gana lopus. Viņš grib vienkārši un mierīgi šādi dzīvot. Un viņam apkārt notiek visdažādākie notikumi, kurus viņš nevar ietekmēt, – te ir talibi, te koalīcijas spēki, kuri ņemas savā starpā, bet viņš ir pa vidu. Reiz mums viens vīrs tā arī pateica: “Vispirms atnākat jūs, prasāt, kur Taliban spēki, bet vakarā ieradīsies talibi un prasīs, ko es jums stāstīju. Un ko man viņiem atbildēt? Jūs jau mani visu laiku pie manām mājām nesēdēsiet un mani nesargāsiet!” Un viņam ir taisnība,” atceras Gatis Indrēvics un izstāsta arī, cik savdabīga ir afgāņu viesmīlība: “Ja afgānis tevi aicina uz tēju, tad nedrīksti tā vienkārši doties pie viņa mājā iekšā. Vajag atteikt! Ja arī otro reizi aicina, arī pieklājīgi jāatsaka! Bet, ja aicina trešo reizi, tad gan vajadzētu atsaukties. Jo uzaicinājums uz tēju parasti viņiem ir kā pateikt “labdien!”, un ne vienmēr tas nozīmē, ka viņš tevi patiešām aicina uz tēju. Jo pavisam iespējams, ka viņam pat nav tējas, ka viņš ir tik nabadzīgs, ka viņam nav ko tev dot, un ar savu ierašanos pēc pirmā aicinājuma tikai viņu pazemosi. Jo šis aicinājums uz tēju ir vairāk kā pieklājības forma, nevis reāls piedāvājums.

Gatis stāsta, ka bija ciemati, kur koalīcijas spēki tika sagaidīti draudzīgi, bet bija arī tādi, kur bērni metuši karavīriem ar akmeņiem. “Pats esmu dabūjis ar akmeni pa ķiveri. Bet tas jau atkarīgs no vecākiem, nevis pašiem bērniem,” uzsver Gatis, sakot, ka nav labākas dāvanas afgāņu bērniem kā futbola bumba. “Sākotnēji pat nevarēju saprast, ko viņi mums saka, rāda ar žestiem uz galvu un sauc “bāl, bāl”. Domājām, ka varbūt brīdina par spridzekļiem, taču nē – bērni grib futbola bumbu. Un tad mēs, nākamreiz braucot uz ciematu, aizvedām viņiem futbola bumbu,” atceras latviešu karavīrs.

Gata Indrēvica vienība ikdienā visu laiku uzturējās kopā ar afgāņu tulku, vīru no vietējās pilsētas. Šis tulks kopā ar karavīriem bija ne tikai bāzē, bet arī ārpus tās, dzīvoja kopā ierakumos, gatavoja vietējos ēdienus. Reiz viņš pārsteidzis, ierodoties ar maisiņu, kurā bijis hašišs. “Biju izbrīnīts, vaicāju, kāpēc viņš mums atnesis hašišu, zinot, ka karavīriem narkotikas ir pilnībā aizliegta viela! Viņš teica, ka tas nav hašišs pīpēšanai, bet gan hašišs, kas ir kā garšviela, ko pievieno plovam. Piekritām, lai pievieno, tikai bez jokiem! Taču plovs patiešām bija garšīgs,” atceras Gatis, piebilstot: “Vai varu ko sliktu pateikt par vietējiem iedzīvotājiem? Nē! Protams, vairums viņu ir analfabēti, taču tajā pašā laikā dzīves gudri cilvēki. Viņi nemāk lasīt, taču māk izdzīvot, radīt ģimeni, iekopt saimniecību tādos apstākļos, kuros vairums no mums nenoturētos pat gadu.”

Nebija gatavi karot

Bet kāpēc tad afgāņi nenoturējās talibu priekšā? Kāpēc Afganistānas armija, tiklīdz prom bija devušies koalīcijas spēki, paši vairs neizrādīja pretošanos?

Saistītās ziņas

EKSKLUZĪVI: „Latviešu afgāne” Ieva Hertela par evakuāciju, Afganistānas ikdienu un Latvijas šprotēm Kabulas veikalā. FOTO 9
ASV ministrs brīdina, ka "Al Qaeda" var mēģināt atkal nostiprināties Afganistānā
No valsts aizbēgušais Afganistānas eksprezidents atvainojas par "dzīves sarežģītāko lēmumu" 1

“Vai es redzēju afgāņu armijā lielu vēlmi cīnīties? Nē! Protams, bija dažas vienības, kas bija augstu motivētas, kuras kopā ar mums cīnījās, bet pārsvarā bija tādas, kurām nebija ne mazākās vēlmes karot. Viņi tikai imitēja dienestu armijā. Arī komandieri bieži vien nebija tie spējīgākie, un šajos amatos tika visādos citos ceļos. Turklāt man šķiet, ka vietējie iedzīvotāji nemaz pat nesaskatīja Afganistānas armiju kā daļu no viņiem. Tur nebija sasaistes ar tautu, ka armija un tauta būtu viens veselums. Turklāt daļai vietējo ir pilnīgi vienalga, kas ir pie varas, jo viņu dzīve tik un tā nemainās un nav mainījusies gadsimtiem. Protams, tā panika, kas bija novērojama Kabulā, ir saprotama, jo Kabula ir valsts valstī, tā nepavisam nav tā Afganistāna, kāda tā ir ārpus lielajām pilsētām. Kabulā cilvēki lieliski saprata, ka pie talibu režīma viņu dzīve beigsies, taču lauku ciematiņā patiešām nekas īpaši nemainīsies,” spriež Gatis Indrēvics, piebilstot: “Varēja Afganistānas armiju apmācīt, cik grib, ielikt viņu armijā miljoniem līdzekļu, apgādāt ar modernāko bruņojumu, taču... Jāņem vērā, ka katrs no mums iziet savu attīstības ceļu. Nu nevar no zemākā līmeņa uzreiz pārlēkt uz augstāko, jāiziet visi posmi. Afgāņi vēl nebija izauguši līdz tādai armijai, kādu to iedomājamies Rietumos. Viņu armija viena pati, bez koalīcijas spēkiem nespēja funkcionēt. Iespējams, viņi daudz efektīvāk karotu, ja karotu tāpat kā talibi – vienkārši.”

Bet ko tālāk? “Afganistāna un karš – tā ir vienādības zīme. Reiz tā arī paprasīju tulkam, kas notiks ar Afganistānu, ja tur pēkšņi nebūs ne talibu, ne amerikāņu? Un viņš lakoniski atbildēja: “Karš!” Jo karos savā starpā afgāņu tautas, karos klani, karos par ietekmi un varu, karos vienkārši tikai tāpēc, ka kaut kas vienam otrā nepatiks. Jo Afganistāna un karš ir kā viņu kultūras sastāvdaļa.”

Vai Indrēvicam nav sāpīgi, uzzinot, ka Afganistāna ir kritusi talibu rokās? “Protams, ir skumjas. Jo darījām darbu, kas diemžēl nenesa augļus!” atbild viņš, pie reizes atspēkojot skeptiķu pārmetumus, ka Latvijas karavīriem nebija vajadzības doties misijās uz Afganistānu: “Armija, kura nekad nav bijusi ārpus saviem mācību poligoniem, nekad nebūs tik spēcīga, kā tā, kas pabijusi reālos kaujas apstākļos. Tie karavīri, kas izgājuši īstus kaujas uzdevumus, ieguva milzīgu, nenovērtējamu pieredzi, kas vienmēr noderēs Latvijas aizsardzībai.”

Citi šobrīd lasa

Māja, kura izdzīvoja. Un simtiem, kuras Kanāriju Palmas salā tagad gulst zem lavas 1
Vācu kurpnieks specializējas apavu radīšanā milžiem
Neredzēja izeju no situācijas: Somijā māte nogalina savus bērnus un sevi 2

Впервые услышала голос отца только по телефону: какая была жизнь новой девушки Харламова до их встречи

Неидеальная мать: Муцениеце призналась, что "забила" на развитие своих детей