Vili Krištopanu uzdod par vakcīnu ekspertu: skaidrojam, kāpēc ekspremjera viedoklim trūkst patiesības

“Es ļoti pētu šo jautājumu, man daļa nepiekritīs… es to par vakcīnu joprojām spītīgi nesaucu, tas ir jauna tipa gēnu inženierijas preparāts, kam nav nekāda sakara ar klasisko vakcīnu,” viszinīgi paziņojis Krištopans. Viņam un citiem līdzīgiem “pētniekiem” ir ļoti viegli bārstīt šādas frāzes, kamēr nopietna izskaidrošana prasa daudz vairāk laika un lielāku iedziļināšanos. Kā tad ir patiesībā?

Ko sauc par vakcīnām?

Līdz šim Eiropas Savienībā, tajā skaitā Latvijā, ir apstiprinātas četras vakcīnas pret Covid-19. Visas ir veiksmīgi izgājušas visas trīs klīnisko pētījumu fāzes un nav uzskatāmas par eksperimentālām.

“Pfizer/BioNTech” izstrādātās vakcīnas “Comirnaty” klīniskajos pētījumos piedalījās ap 44 000 cilvēku, “Moderna” vakcīnas “Spikevax” – ap 30 000, “AstraZeneca” vakcīnas “Vaxzevria” – ap 24 000, “Johnson&Johnson” piedāvātās vienas devas “Vaccine Janssen” – ap 21 900 dalībnieku.

Šīs vakcīnas pilnībā atbilst savai definīcijai, jo tajās esošā aktīvā viela ierosina imūnsistēmas atbildes reakciju, organismā sākot veidot antivielas un dažos gadījumos arī specifisko šūnu imunitāti.

Dzīvās un nedzīvās vakcīnas

Kopš 1796. gada, kad angļu ārsts Edvards Dženners (1749–1823) radīja pirmo poti – pret bakām –, ir izstrādātas ļoti dažādas vakcīnas. Tās visas var iedalīt divās lielās grupās – dzīvās un nedzīvās.

Dzīvajās vakcīnās ir nekaitīgi novājināti mikrobi, kas izraisa ļoti vieglu, bieži vien lokālu slimību un rosina imunitātes izstrādi pret šo ierosinātāju. Šīm vakcīnām ir savi plusi un mīnusi.
Nepatīkamā blakne – var gadīties, ka cilvēki inficējas no vakcīnas un saslimst smagi. Pozitīvā puse – vīrusi iekļūst šūnās, tur vairojas, un imunitāte uztrenējas nogalināt šūnas, no kurām nāk ārā konkrētai slimībai raksturīgas olbaltumvielas. Ļoti daudzus gadus zinātnieki meklēja iespējas, kā šo šūnu imunitātes ierosināšanu varētu panākt bez riska cilvēku inficēt, un mūsdienās tas ir izdevies.

Otra lielā grupa ir nedzīvās vakcīnas, kuru sastāvā ir nogalināti mikrobi vai ķīmiski izdalīti antigēni, vai mikroorganismu izdalītas vielas. Šo diezgan plašo grupu pēdējās desmitgadēs papildinājušas vakcīnas, kurām ir dzīvo vakcīnu pozitīvā spēja izsaukt ne tikai antivielu, bet arī šūnu imunitātes veidošanos.
Piedevām šie jaunie tipi ietver sevī visu vislabāko no nedzīvo vakcīnu īpašībām un ir novērsti to trūkumi. Tās ir nukleīnskābju vakcīnas, kas ievada šūnās informāciju par vienas atsevišķas vīrusam raksturīgas olbaltumvielas sintēzi.

Kad šūna sāk izdalīt šo olbaltumvielu, vispirms notiek divu veidu imunitātes veidošanās – tiek iedarbināta antivielu veidošanās, kā tas raksturīgs līdz šim izmantotajām nedzīvajām vakcīnām.
Otrkārt, organismam svešu vielu izdalīšanās no vakcīnas skartajām šūnām pāris centimetru diametrā ap dūruma vietu liek T limfocītiem iznīcināt šīs šūnas un uztrenē šūnu imunitāti, līdzīgi kā to dara dzīvās vakcīnas. Šajā gadījumā – bez riska, ka varētu ar vakcīnu izplatīties slimība.

Komanda šūnai

Nedaudz senākas ir vīrusa vektora vakcīnas, kur dzīvot un vairoties nespējīga vīrusa (biežāk adenovīrusu, kas izraisa iesnas) čauliņā kā karietē iesēdina nukleīnskābi – instrukciju, kas šūnai liek veidot vienu vīrusam raksturīgu olbaltumvielu. Covid-19 gadījumā – S jeb pīķa proteīnu. Izmantojot vektoru tehnoloģiju, bija izveidotas divas Ebolas vakcīnas, kuras izmantotas šīs infekcijas uzliesmojumos Rietumāfrikā (2013–2016) un Kongo Demokrātiskajā Republikā (2018–2020).
Mazliet jaunāka ir mRNS vakcīnu tehnoloģija, kur nukleīnskābi, kas var palaist atbilstošās olbaltumvielas sintēzi, iepako taukvielu mētelītī, kas ļoti līdzinās šūnu membrānai, tāpēc ielaiž šūnā šo informāciju ziņneša jeb mesendžera ribokukleīnskābes mRNS veidā. Pirmos pētījumus par mRNS vakcīnu efektivitāti veica amerikāņu zinātnieks Džons Volfs 1990. gadā, eksperimentējot ar pelēm.

Vai tiešām gēnu terapija?

Nē. Ar šīm vakcīnām nav iespējams veikt organismā ģenētiskas izmaiņas. Pirmkārt, nukleīnskābēs iekodētā informācija par vienu proteīnu jeb olbaltumvielu nevienā mirklī nepievienojas cilvēka genomam.

Otrkārt – šūnas, kurās pote palaidusi organismam nepiederoša proteīna izstrādi, tiek iznīcinātas tūlīt, kā no tām sāk izdalīties svešas vielas. Tas ir dažu stundu jautājums. Dabīgi inficējoties ar vīrusu, tas tāpat iekļūst šūnās, ielaiž tajās savu informāciju par pilnu vīrusa sintēzi, saražo ap 1000 daļiņām, kuras saplēš šūnu, un katrs jaunizveidotais vīruss iekļūst nākamajā šūnā.

Kur radies mīts?

To savā interneta video popularizējis amerikāņu sazvērestību teorētiķis, aktīvs cīnītājs pret gejiem un lesbietēm un Republikāņu partijas aktīvists Stīvens Hotce (Steven Hotze) no Teksasas. Viņš gan ir ieguvis ārsta diplomu, taču jau sen izceļas ar nemedicīniskiem vēstījumiem.

Hotce ir pavēstījis: “Tā sauktā Covid-19 vakcīna patiesībā nav vakcīna. Tā ir bīstama, eksperimentāla gēnu terapija.” Jau savas karjeras sākumā viņš izplatīja zinātnē nebalstītus apgalvojumus, ka sievietes, kas lieto pretapaugļošanās tabletes, kļūst mazāk pievilcīgas vīriešiem, bet ja vīrieši kāda iemesla dēļ zaudē sēkliniekus, viņiem strauji pazeminās kognitīvās jeb prāta spējas. ASV endokrinologi norobežojās no Hotces paziņojumiem.

Hotce ir veicinājis dažādas sazvērestības teorijas, tostarp bēdīgi slaveno “QAnon” kustību, klāstījis, ka Covid-19 pandēmija ir “globāls rituāls”, lai “ievadītu mūsu ķermenī eksperimentālus nanorobotus un ķīmiskos slepkavas, lai mainītu mūsu DNS, izmantojot mākslīgo intelektu tehnoloģijas, kas mūs pārvērstu par zombijiem līdzīgām, kontrolētām masām un kara ieročiem”.

Vietā piebilst, ka naudu Hotce pelna ne jau ar šiem murgiem, bet gan, tos izplatot, vervē pircējus paša tirgotām vitamīnu pakām pret to pašu kovidu. Pagājušajā gadā ASV Pārtikas un zāļu pārvalde pat nāca klajā ar paziņojumu, ka ne Hotces prece, ne citi līdzīgi brīnumlīdzekļi nepalīdz pret Covid-19.

Politiskas intereses

Hotce pārstāv ASV politikas konservatīvo spārnu, un arī viņa melu atkārtotājs Latvijā Vilis Krištopans nepavisam nav tikai apolitisks TV šovu dalībnieks, kuram rūp vienīgi Latvijas liktenis. Kad jūnija sākumā iznāca Aināra Šlesera reklāmas avīze, tās slejās viens no Buldozera slavinātājiem bija Krištopans.
Tomēr tas netraucēja “Rīga TV24” dot ētera laiku arī Krištopanam, tādējādi parādot sevi potenciālajiem atbalstītājiem. Kas paradoksāli – par nodokļu maksātāju naudu, jo aprīlī Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome konkursa rezultātā nolēma piešķirt “Preses klubam” 39 580,46 eiro.

Nule notikušajā Šlesera partijas “Latvija pirmajā vietā” dibināšanas kongresā Krištopans izvirzīts par finanšu ministra kandidātu. Līdz oficiālajai Saeimas vēlēšanu kampaņai gaidāmi vēl vairāki mēneši, taču ir pamats domāt, ka kādam tā sākusies jau tagad.