Arhibīskapa krustdēla nodevība un skatuves zvaigžņu vilšanās: Aglonas Dievmātes nomelnošanas kampaņa Latvijas PSR

Tomēr iecerētais bezdievju karagājiens pret kristiešiem nenesa cerētos augļus un tas izgāzās. Bet, ja pie varas Padomju Savienībā būtu palicis niknais ateists Ņikita Hruščovs, varbūt arī ar laiku katoļu liktenis būtu daudz skarbāks. Bet pēc trim gadiem Kremļa intrigu rezultātā Hruščovs tika gāzts un pie varas nonāca pret ticīgajiem daudz iecietīgākais Leonīds Brežņevs, kas, iespējams, arī paglāba Aglonas Dievmāti no pilnīgas iznīcības.

Bet 1961. gada augustā kaislības ap Aglonas Dievmāti sita augstu vilni. Nevarētu teikt, ka padomju gados vara pret Latvijas katoļiem izturējās ar pietāti, bet tieši pirms 60 gadiem antireliģiskajai cīņai bija īpašs izrāviens, kurā īpašu vietu ieņem Krievijas latvietes Adas Neretnieces režisēta mākslas filma „Pieviltie” un 1958. gadā mirušā pirmā Latvijas katoļu arhibīskapa Antonija Springoviča brāļadēla Zigmunda Springoviča apjomīgais 184 lappušu biezā ateistiskā grāmata „Latgale un katoļu baznīca”.

Latviešu teātra zvaigznes un pieviltās cerības

1961. gadā uz ekrāniem iznākusī Rīgas kinostudijas mākslas filma „Pieviltie” (sākotnējais darba nosaukums – „Norieta ēnas”) ir vienīgais mūsu kinematogrāfistu darbs, kas no sākuma līdz beigām veltītas tikai un vienīgi baznīcas nomelnošanai. Pagājušā gadsimta piecdesmito gadu beigās/sešdesmito gadu sākumā Hruščova antireliģiskās kampaņas laikā kopumā tika uzņemtas 13 vērienīgas antikristīgās mākslas filmas, no kurām tikai četras ārpus Krievijas – divas Ukrainā, un pa vienai Moldovā un Latvijā.

Visas šīs filmas pēc sava sižeta ir vienveidīgas, banāli kariķē kristietību, bez nekāda dziļāka reliģiskā vai filozofiskā diskursa, kam būtu jābūt mākslas darbā, kas veltīts mistiskajai cilvēka gara pasaulei. Ar to šīs filmas arī iegājušas padomju kinematogrāfa vēsturē. Un praktiski visas tās saņēmušas iznīcinošu kritiku. Arī “Pieviltie”, pie tam vēl priekšlaikus, pirms tā piedzīvoja savu “lielo pirmizrādi”. Šī filma bija vienkārši ķeksītis padomju industrijas plānā – ja partija liek, tad būs! Galvenais jau nebija kvalitāte, bet gan iztapīga pavēles pildīšana. Šajā Hruščova antireliģiskajā plānā zīmīgi ir tas, ka neviens no “izcilajiem” kinodarbiem nebija veltīts nekristīgajām reliģijām – budismam, islāmam, jūdaismam, kaut arī šo ticību piekritēji toreizējā PSRS bija rēķināmi miljonos, bet tas jau ir cits stāsts. Visas filmas bija veltīts dažādu nokrāsu un konfesiju kristiešu nogānīšanai – katoļu, pareizticīgo, vasarsvētku, jehovistu.

“Pievilto” lente tā arī šobrīd, neviena nepieprasīta put Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvā. Tiesa gan, pēc valsts neatkarības atjaunošanas to gan vienreiz izrādīja Latvijas Televīzija. Bet ne jau tās “aktuālās tēmas” dēļ, bet gan kā vēsturisku liecību, jo tajā galvenās lomas spēlē mūsu skatuves mākslas metri - Eduards Pāvuls, Valdemārs Zandbergs, Astrīda Kairiša, Velta Līne, Alfrēds Videnieks, Gunārs Placēns un citi. Daži gan tolaik tikai spēra savus pirmos soļus uz atzinību, piemēram, Astrīdai Kairišai māsas Annas lomas šai filmā bija debija kino.

Ja citas Hruščova laika antireliģiskos kinošedervus var atrast interneta resursos, tad “Pieviltos” gan nē. Vienīgais ar ko šī filma ir ievērojama ir tas, ka mēs uz ekrāna varam redzēt mūsu teātra zvaigznes viņu jaunībā. Aktieri centās, cik spēja, bet viņu meistarība nespēj glābt vājo scenāriju, kaut gan pie tā piestrādājusi izcilā latviešu dzejniece Vizma Belševica. Te gan jāpiebilst, ka filmēšanas laikā pēc padomju ideologu pieprasījuma scenārijs tika mainīts.

“Pieviltie” bija padomju varas viens no galvenajiem trumpjiem pirms 60 gadiem, lai Latvijas “tumsoņas” pārvilinātu no baznīcas velvēm uz padomju kinoteātriem. Piemēram, 1961. gada 15. augusts bija vienīgā diena, kad Preiļos (Aglona tolaik ietilpa Preiļu rajonā) kinoteātrī izrādīja jauno latviešu mākslas filmu “Pieviltie”. Arī citos Latvijas kinoteātros filmas izrādes notika ap augusta vidu. Tomēr tā skatītājus nepievilināja un bija viens no vārgākajām latviešu kinematogrāfistu veikumiem, kas iznīcinošu kritiku piedzīvoja gan Rīgas, gan Maskavas presē.

Filmas, kas tika uzņemta pirms gada luterāņiem atņemtajā Jaunpils baznīcā, sižets tieši sasaucās ar Aglonas Dievmātes gleznas tēlu. Tas vijās ap mistisku svētgleznas spīdēšanu, kura it kā nes dziedināšanu, bet viltīgie baznīckungi, lai apmānītu ticīgos, mākslas darbu bija novietojuši tā, lai tas “spēlētos” no loga krītošajos saules staros. Sastapās divi klases biedri – viens reliģisku māņu apvīts ksendzs, bet otrs – izglītots komunisma ideoloģijas spīdeklis – un viņu savstarpējā ideju cīņā, protams, ka uzvar dialektiskais materiālisms.  

Īss filmas sižeta atstāsts: “Izmācījies par skolotāju, Jānis Lazdāns (Eduards Pāvuls) atgriežas dzimtajā Latgales ciemā. Šeit viņš visur redz melnas sutanas: mūķenes sēž pie viņa slimās mātes, par mūķeni kļuvusi Lienīte (Astrīda Kairiša), meitene, kuru viņš mīl, par mācītāju kļuvis bērnības draugs Antons (Valdemārs Zandbergs). Starp Jāni un Antonu sākas ideju cīņa”.

Pietiek vien minēt pāris citātu no tālaika kinokritikas, lai saprastu, ka “Pieviltie” ir pilnīga izgāšanās. Latviešu presē filmu līdz ar zemi nolīdzināja ievērojamais latviešu kinokritiķis Mihails Savisko 1961. gada žurnāla “Māksla” 2. numurā. Viņa četru lappušu garā apcere par šo “viduvējo filmu” rezumē: “Pirmkārt, tā ir neprasme scenārijā sniegt pilnvērtīgu, dialektiski sarežģītu mūsu dzīves māksliniecisko atveidojumu, īpaši neveiksmīgs bija uzņemšanas laikā veiktais scenārija pārveidojumu process. No tā studijai turpmāk jāvairās, kategoriski atsakoties laist ražošanā nepilnīgi gatavus darbus. Otrkārt, tā ir nepietiekami radoša, nepietiekami mākslinieciski spārnota režija, kas nespēj daudzveidībā atrast vienreizīgumu, kas nespēj mākslas filmu padarīt par notikumu mākslā”.

Metropolīta krustdēla pāriešana marksistu rindās

Otrs garadarbs, ko padomju iestādes katoļticīgajiem piedāvāja pirms 60 gadiem uz Dievmātes debesīs uzņemšanas svētkiem, bija neatkarīgās Latvijas pirmā katoļu arhibīskapa-metropolīta Antona Springovica brāļa dēla Zigmunda Springoviča (Balevica), kurš bija pakļāvies ateistiskajai propagandai, 184 lappušu biezā grāmata “Latgale un katoļu baznīca”. Piemēram, 15. augustā, kad visi pulcējās Aglonā, šīs grāmatas fragmenti tika publicēti Preiļu laikrakstā “Ļeņina Karogs” (tolaik Aglona ietilpa Preiļu rajonā) ar visai patētisku virsrakstu „Latgalē dzimst bezdievju cilts”.

Zigmunds Springovičs (1933-1987) ir savdabīga un interesanta personība Latvijas nesenās reliģiskās dzīves kontekstā. Viņu var uzskatīt par padomju Latvijas „galveno ateistu” ar visnotaļ plašām zināšanām, jo kā nekā ģimene viņu gatavoja katoļu garīdznieka amatam un līdz pat pagājušā gadsimta piecdesmito gadu vidum, savos studenta gados, viņš dzīvoja sava krusttēva namā – Romas katoļu baznīcas kūrijā.

Tādejādi viņš reliģisko dzīvi pazina „no iekšienes”, nevis tikai un vienīgi no Marksa, Engelsa un Ļeņina darbiem. Viņš bezdievju frontē pārgāja no ierakumu pretējās puses un savas dzīves laikā bija vairāku simtu ateistisku publikāciju autors – sākot no grāmatām un apcerējumiem literatūras mēnešrakstā „Karogs”, žurnālā „Zinātne un Tehnika” un beidzot ar ideoloģiskiem rakstiem provinces laikrakstos.

Tomēr grāmata „Latgale un katoļu baznīca” viņa daiļradē ieņem īpatnēju vietu. Tā ir vienīgā grāmata, kuru viņš publicējis ar savu īsto uzvārdu – Springovičs. Un Latvijas katoļiem uz grāmatas vāka ieraugot, ka to sarakstījis cilvēks ar uzvārdu, kāds ir viņu dievinātajam dvēseļu ganam, protams, ka radās nepārvarama interese tajā ielūkoties. Vēlāk jau Zigmunds Springovičs no sava dzimtas uzvārda muka kā velns no krusta un turpmāk publicējās ar Balevica uzvārdu jeb pseidonīmu. Viņš pēc tam arī vairs neatgādināja un noklusēja savu radniecību ar katoļu metropolītu.

Zīmīgi, ka Springovičs/Balevics jauno uzvārdu zem saviem ateistiskajiem sacerējumiem jau parakstīja 1961. gada pavasarī. Springoviča uzvārdu viņš, pēc visa spriežot, uz visiem laikiem „aizmirsa” tieši pēc Aglonas Dievmātes svētkiem 1961. gadā. Neizdevās Hruščova bezdievīgajai kampaņai izmantot slaveno uzvārdu!

Savus plašos antireliģiskos rakstus Springovičs/Balevics sāka publicēt tikai pēc sava slavenā krusttēva nāves 1958. gadā, kad viņš savu daiļradi, domājams ar čekas piepalīdzēšanu, iesāka vairākos turpinājumos „Cīņā” publicēdams savas jaunieša atmiņas par „reliģiskās tumsonības apmātajiem gadiem” katoļu kūrijas namā.

Pēc „izraušanās” no katolicisma žņaugiem Springovičs/Balevics Latvijas Universitātē studēja vēsturi, ieguva vēstures zinātņu doktora grādu un izkalpojās līdz Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta mūsdienu buržuāziskās ideoloģijas vēstures sektora vecākā zinātniskā līdzstrādnieka amatam. 1987. gada 13. jūlijā viņš mira pēc smagas slimības.

Ja pēc 1961. gada Balevica antireliģiskie darbi bija ar „pievienoto vērtību”, piemēram, plašu faktoloģisko materiālu, tad 1961. gadā iznākušā sacerējuma dažas nodaļas bieži vien bija nebaudāmas. Tajās tika slavināta 1940. gadā Latvijā notikusī „sociālistiskā revolūcija”, kas latgaliešus izrāvusi no katolicisma elles zemes virsū. Lūk, tikai pāris fragmenti:

* „Šodien aug jauna Latgale, kas nepazīst trūkumu un postu; aug jauna cilts, kas atmetusi ticību visam „pārdabiskajam” un veido brīvu un laimīgu dzīvi. Nav vairs tās „vorgu zemes, osoru līknes”, kas radīja auglīgu augsni neauglīgām lūgšanām, kas kā smags slogs nomāca Latgali. Aug jauna, drosmīga un spēcīga cilvēku cilts”.

* „Jebkura baznīca jau pašas reliģijas būtības dēļ darbojas pretēji padomju tautas komunisma cēlējas interesēm, aicinot visu uzmanību veltīt „dvēseles pestīšanai" un „aizkapa dzīvei”. Tā mazina ticīgo enerģiju cīņā par visas tautas materiālā un kultūras līmeņa strauju kāpinājumu”.

Kristiešu raganu medības kompartijas rindās

Vienlaikus jāsaka, ka Latvijas PSR partijā un valdībā 1961. gadā bija arī savas „melnās avis”, kuras noraka Hruščova cēlo mērķi 1965. gadā pa televīziju parādīt pēdējo popu (pareizticīgo garīdznieku). Tieši tā, Hruščovs visai padomju tautai bija solījis - 1965. gadā Maskavas televīzijā demonstrēt pēdējo vēl dzīvu palikušo un savu pārliecību nenodevušo kristiešu garīdznieku.

Bija gan lieli, gan mazi Latvijas komunistu amatvīri, kuri Hruščova „cēlā nodoma” ritenī lika spieķus. Šie Latvijas komunisti bija „inficēti” ar nacionālkomunisma bacili un padomju varai nu vajadzēja cīnīties nevis ar dievlūdzējiem, bet gan ar reliģijas apmātajiem savās rindās.

Visjūtamāk savējo uzbrukumus izjuta Latvijas PSR Reliģisko kulta lietu padomes pilnvarotais pie Ministru padomes Pāvels Pizāns, kuram šajā amatā atļāva darboties tikai vienu gadu – no 1960. gada marta līdz 1961. gada aprīlim. Viņa lielākais pārkāpums bija tas, ka viņš Hruščova antireliģijas kampaņas laikā Daugavpils rajonā pieļāva jaunas baznīcas būvniecību. Ticīgajiem tas bija vairāk nekā Dieva brīnums, bet komunistiem kā nagla pakaļā.

Latvijas kompartijas Centrālkomitejas 1961. gada 25. aprīļa biroja lēmumā melns uz balta minēts Pizāna nāves grēks: „Par kļūdainu, politiski kaitīgu pozīciju jautājumā par katoļu baznīcas celtniecības pabeigšanu LPSR Ministru Padomes Reliģisko kultu lietu padomes pilnvarotajam b. Pizānam P. A. izteikt stingro rājienu ar ierakstu uzskaites kartiņā un atbrīvot viņu no ieņemamā amata”.

Runa bija par Juzefovas (Jezupovas) Svēto Pētera un Pāvila baznīcu Daugavpils rajona Naujenē. Dievnama būvi iesāka pirmās brīvvalsts laikā, bet to nepabeidza. Vietējie ticīgie pēc Staļina nāves nolēma baznīcas celtniecību pabeigt, šim mērķim savāca vairākus tūkstošus un brīnumainā kārtā saņēma pat atļauju to pabeigt. Tomēr vēlāk padomju vara dievnama ēku viņiem atņēma, jo tās celtniecībā nebija ievēroti „būvnormatīvi”. Pēc tam gan tas nebija šķērslis tajā ierīkot padomju klubu un bibliotēku.

Vēsturiskais paradokss: Pizāns bija „Cīņas” galvenais redaktors 1959. gadā - laikā, kad Springovičs/Balevics avīzē turpinājumos sāka publicēt katolicismu ķengājošos rakstus. Pēc partijas un valdības karjeras nacionālkomunistu Pizānu degradēja uz mazāk kaitīgu darbu un viņu nozīmēja par Rīgas Centrālās grāmatnīcas direktoru.

Tolaik bija arī sīkāki grēkāži, kuri pakļāvās „kristiešu provokācijām” un pret kuriem sākās raganu medības. Piemēram, viens no tādiem bija Madonas rajona Meirānu ciema padomes priekšsēdētājs Diļavka, kurš bez konsultēšanās ar „plašām darbaļaužu masām” vietējā kapsētā bija atļāvis sarīkot katoļu kapusvētkus. Vietējais laikraksts „Stars” 1961. gada 10. augustā raksta:

„Ļoti nepareizi dara tās partijas organizācijas, kas, attiecībā pret reliģiju, ieņēmušas novērotāja pozīcijas. Ir gadījumi, kad pat atsevišķi komunisti to vēl neizprot. Tā pārskata un vēlēšanu sapulcē kopsaimniecības „Jaunā gaisma” komunisti bija spiesti izskatīt savas organizācijas biedra Diļavkas personīgo lietu. Komunists Diļavka, būdams Meirānu ciema padomes priekšsēdētājs, neuzturēja ciešas saites ar savu partijas organizāciju, neprasīja tai padomu, bet rīkojās pēc saviem kļūdainiem uzskatiem. Jūnija sākumā, paklausot vietējā mācītāja lūgumam, pie b. Diļavkas ieradās kolhoza būvbrigadieris Stafeckis un pieprasīja 25. jūnijā atļaut rīkot reliģiskos
kapu svētkus. Komunists Diļavka pat neiedomājās, ka vajadzētu aprunāties ar organizācijas komunistiem, deputātiem, vai kolhoza vadību un noskaidrot, kad notiks sabiedriskā mirušo piemiņas diena. Viņš pieņēma vienpersonīgu lēmumu, dodot triecienu jaunajām padomju tradīcijām, nobīdot tās otrajā vietā”.