Puisēnam nomirst mamma, bet klasesbiedrs par to publiski ņirgājas

Izglītības un zinātnes ministriju šajā darbā pārstāv Izglītības kvalitātes valsts dienesta eksperts Jānis Mihailovs. Viņš sarunā ar portālu Jauns.lv pastāstīja, ka aina ar ņirgāšanos Latvijas izglītības iestādēs ir raiba.

Ne tikai apsaukāšanās

"Ir diezgan daudz gan starptautisku, gan vietēju pētījumu, kas liecina, ka mēs dažreiz esam pirmie, bet dažreiz esam starp pirmajiem kontekstā ar ņirgāšanos izglītības vidē un ne tikai tajā. Ņirgāšanās šajā gadījumā tiek saprasta ļoti plaši. Tā ir gan apsaukāšanās, gan pazemošana, gan negatīva rakstura izpausmes interneta vidē."

Ņirgāšanās ietver gan to, ka bērni viens otru apsaukā dzīvnieku vārdos, piemēram, par cūku, kā arī to, ka viņi lamājas daudz rupjākos vārdos. Tāpat ņirgāšanās ir tad, kad tiek sūtīts simtiem un tūkstošiem e-pasta vēstuļu, kurās ir negatīvs teksts un fotogrāfijas.

Rupji smejas par klasesbiedra vecāka nāvi

Ir arī zināmi gadījumi, kad kāds bērns pārdzīvo viena vecāka nāvi, bet cits vienaudzis publiski pasaka, ka priecājas par klasesbiedra tēta vai mammas nomiršanu, jo tas ir labi, kā arī atļaujas ar necenzētiem vārdiem komentēt šo skumjo situāciju.

Tie ir arī fiziski kautiņi un bērnu apsaukāšana, pazemošana saistībā ar kādām fiziskām, vizuālām atšķirībām. Tāpat negantības mēdz darīt tāpēc, ka upura ģimene ir nabadzīga vai nelabvēlīga. Arī fiziski vājākus bērnus mēdz negatīvi ietekmēt. Tāpat raksturu nesaderība var veicināt ņirgāšanos.

Viens špikeris nederēs

"Situācijas ir ļoti dažādas un problemātiskas. Mēs runājam par vienotiem rīcības scenārijiem, bet viss atkarīgs no tā, lai būtu pieejams profesionālis un, galvenais, lai ņirgāšanās tiktu pamanīta. Nevar uzrakstīt vienu metodisku līdzekli, špikeri, un pret visiem strādāt absolūti vienādi.

Dažreiz pamats ir veselības traucējumi, dažreiz pamats ir attīstības traucējumi, dažreiz pamats ir uzvedības traucējumi, dažreiz pamats ir uzvedības normu un savstarpējas izpratnes trūkums. Ir gadījumi, kad jūtama ģimenes un vecāku ietekme. Situācija ir ļoti daudzveidīga un raiba," speciālists raksturoja problēmas plašumu.

Skolā cīnās, bet 10 metrus tālāk?

"Mēs redzam, ka Latvijā ir bijusi virkne dažādu projektu, un, ja ir viens projekts atsevišķā izglītības iestādē vai viena laba iniciatīva, tas dod rezultātus. Diemžēl mēs saskaramies, ka viens projekts vai viena laba iniciatīva nevar atrisināt problēmu kopumā, jo ņirgāšanās nav tikai izglītības iestādes problēma."

Viņš minēja piemēru, ka skolā pret ņirgāšanos var notikt aktīva cīņa un tajā ir iesaistīti speciālisti, bet jau 10 metrus no skolas bērni turpina savstarpēju apsaukāšanos, pazemošanu un citas nejaucības.

Apvieno spēkus, lai būtu vienota pieeja

Tieši tāpēc trīs ministrijas - Izglītības un zinātnes ministrija, Veselības ministrija un Labklājības ministrija - nolēmušas apvienot spēkus, lai izdarītu divas lietas.

Pirmkārt, plānots noteikt vienotu pieeju, pasakot, ka šāda rīcība nav atbalstāma un akceptējama. Tas nozīmētu, ka visiem būtu saistoši noteikti pasākumi, kas jāīstno, lai nepieļautu, samazinātu un novērstu ņirgāšanos.

Plānots strādāt ne tikai ar upuri, bet arī varmāku un lieciniekiem, jo ļoti bieži negatīva pieredze var atstāt sekas ne tikai uz tieši iesaistītiem cilvēkiem, bet arī tiem, kas vēro, redz un jūtas ne visai labi.

Ņirgāšanās skar ikkatru

Otrkārt, ir plānots parādīt, ka ņirgāšanās nav tikai vienas skolas, pašvaldības, sabiedrības daļas vai kopienas problēma, tāpēc jāiesaista plašāks cilvēku loks, nodrošinot visiem atbalstu. "Mēs nerunājam par ņirgāšanos tikai skolā, bet gan plašākā kontekstā."

Pamatā ar ņirgāšanos plānots cīnīties izglītības vidē - pirmsskolās, vispārējās un profesionālās skolās, bet jāsaprot, ka līdzatbildīgi ir arī vecāki, sociālo dienestu un pašvaldību darbinieki. "Tas ir jautājums, kas tieši vai netieši skar visu sabiedrību."

Ņirgāšanās sākas jau bērnudārzā

Mihailovs atzina, ka atsevišķos gadījumos ņirgāšanās novērojama jau pirmsskolās, kur piecus sešus gadus veci bērni dara pāri viens otram. "Nevar teikt, ka tas ir absolūti masveidīgi, bet jāsaprot, ka mūsu sabiedrība ir pietiekami raiba.

Ir gadījumi, kad ņirgāšanās ir savdabīgi mantots rīcības scenārijs no vecākiem vai apkārtējiem.  Ir gadījumi, kad ņirgāšanās upuris izaug un pats kļūst par varmāku pret mazākajiem. Ir, protams, gadījumi, kad bērni kopē negatīvu vecāku, vecākā brāļa vai māsas pieredzi. Tad atsevišķas izpausmes ir jau pirmsskolā."

Pirmklasnieki un pusaudži

Bet kopumā ņirgāšanās vairāk raksturīga pusaudžiem vecumā no 12 līdz 15, dažreiz 16 gadu vecumam, kā arī pirmklasniekiem, kuriem, beidzot bērnudārzu un sākot skolas gaitas, ir lieli pārdzīvojumi un piedzīvojumi.

"Nevar krasi pateikt, ka vienā vecumā ņirgāšanās ir, bet citā - nav. It sevišķi šobrīd, pandēmijas apstākļos, kad mēs vairāk esam attālināti un "Zoom" vidē, varbūt samazinājies fizisko kautiņu skaits, bet pieaug visādu negadījumu daudzums kibervidē."

Turklāt kibervidē notiekošais ne vienmēr ir apzināts. "Dažreiz vizuāli ir ļoti grūti pamanīt, ka konkrētais bērns (puisis vai meitene) cieš kibervidē, jo vizuāli tas var nebūt uzreiz tik labi redzams."

Ja nav psihologa, palīdzību nevar saņemt

Tāpēc svarīgi izveidot vienotu pieeju, lai ikviens bērns būtu pamanīts un varētu saņemt nepieciešamo atbalstu un palīdzību no pieaugušajiem. Patlaban ir problēmas ar atbalsta pieejamību - dažādās pašvaldībās un dažādās izglītības iestādēs palīdzības iespējas ir ļoti atšķirīgas.

"Ir izglītības iestādes, kur ir pieejams psihologs un sociālais pedagogs, bet ir izglītības iestādes, kur viņi nav pieejami. Tas atstāj zināmu ietekmi uz iespēju bērnam aprunāties ar speciālistu un saņemt palīdzību," Mihailovs teica.

Katrs var izteikt savu viedokli

Patlaban iesaistītās ministrijas ir izveidojušas konceptuālo ziņojumu, kurā uzsvērta vienotās pieejas nepieciešamība. Līdz 13.augustam noteikta šī ziņojuma publiskā apspriešana, kurā katrs var iesniegt savu viedokli, priekšlikumus. Vienlaikus notiek savstarpēja saskaņošana starp dažādām iestādēm.

Pēc 13.augusta analizēs ieteikumus, bet tad papildinātu konceptuālo ziņojumu virzīs uz valdību. Ja Ministru kabinets to akceptēs un piešķirs finansējumumu, tad optimistiskākajā scenārijā pirmie rezultāti izglītības iestādēs būs jūtami jaunā mācību gada otrajā semestrī - nākamā gada pirmajā pusē.

Psihiatra kabinetā bieži stāsta par ņirgāšanos

Savukārt veselības ministra padomniece politikas plānošanas jautājumos Marta Krivade portālam Jauns.lv pastāstīja, ka Veselības ministrijas pārstāvji rosināja un vada triju ministriju kopdarbu saistībā ar ņirgāšanās mazināšanu.

Viņa norādīja, ka arī iepriekšējai veselības ministrei viena no prioritātēm bija psihiskā veselība, "un mēs kā Veselības ministrija redzam to, kas notiek, ja tā var teikt, galīgajā institūcijā". Speciālisti redz, kas notiek ar bērniem un jauniešiem psihoneiroloģiskajās slimnīcās, ar viņu traucējumiem, kad ir jādodas pie psihiatriem utt. Ļoti bieži šajās situācijās bērni stāsta par mobingu jeb ņirgāšanos skolas vidē.

Ilgstoša pazemošana var atstāt traumu uz mūžu

Ārsti ir pārliecināti, ka skolā piedzīvota ilgstoša apsaukāšanās, apsmiešana, pazemošana un citas nejaucības atstāj būtiskas negatīvas sekas bērna turpmākajā dzīvē. "Jā, tas atstāj ievērojamas sekas. Principā tas, kas ar cilvēku notiek skolas laikā, būtiski nosaka viņa turpmākās dzīves kvalitāti." No ņirgāšanās cietušam skolniekam speciālisti var salīdzinoši ātri un sekmīgi palīdzēt, bet, ja to neizdara skolas laikā, vēlāk var palikt būtiskas traumas, ko daudz grūtāk risināt.

Piedzīvots mobings ietekmē to, kā bērns pēc tam veido attiecības ar citiem cilvēkiem, tostarp saviem ģimenes locekļiem, kā viņš vēlāk audzina savus bērnus, kā viņš spēj piedalīties sociālajā dzīvē, kā viņš spēj sevi realizē profesionālajā jomā utt.

Biežāki pašnāvības mēģinājumi

"Diemžēl tas var izpausties arī dažādos psihiskās veselības traucējumos, piemēram, depresijā, pašnāvības mēģinājumos un citos psihiskās veselības sarežģījumos," Krivade teica.

Var teikt tā: ja mēs kā pieaugušie bērnam nepalīdzam skolas laikā un ļaujam par viņu ņirgāties un viņu pazemot, tad tādā veidā mēs ārkārtīgi negatīvi ietekmējam viņa turpmāko veselību un pat dzīvību.

Upuri ņirgāšanās situācijās ir visi. Arī agresori

Krivade uzsvēra, ka saistībā ar mobingu jādomā ne tikai par bērniem, kuri cieš no ņirgāšanās, bet arī par tiem, kas dara pāri: "Mobinga upuri ir arī paši agresori. Tas, kurš dara pāri otram, arī ir bērns un upuris, un viņam ir jāsaņem palīdzība. Ir kaut kādi iemesli, kāpēc viņš izvēlas šādā veidā veidot attiecības savā izglītības vidē."

Trešā grupa, kuras bērni cieš tik pat daudz, ir ņirgāšanās novērotāji. Pētījumi rāda, ka klasēs, kurās notiek mobings pret kādu skolēnu, aug vispārējais stresa līmenis. Tas nozīmē, ka arī tie bērni, kas nav ne upuri, ne agresori, bet tikai ikdienā redz blakus notiekošo, piedzīvo nevajadzīgu milzīgu stresu. Tas arī var novest pie dažādiem psihiskās veselības sarežģījumiem, jo viņi ir vardarbības vērotāji. Savā ziņā viņi kļūst arī par vardarbības upuriem. 

"Ja mēs runājam par mobingu un ņirgāšanos skolas vidē, tad tur upuri ir visi. Upuris nav tikai tas, kuram dara pāri, bet arī agresoram ir jāsaņem palīdzība. Arī visam kolektīvam, kas ir vardarbības liecinieki, jāsaņem palīdzība."

Nav klātienes skolu, nav problēmu?

Krivade norādīja uz kādu interesantu faktu: Covid-19 pandēmijas sākumā pagājušā gada pavasarī bērnu psihiatri novēroja, ka līdz ar klātienes mācību pārtraukšanu daudziem bērniem, kas iepriekš cieta no mobinga, nedaudz uzlabojās psihiskā veselība, jo bija jāmācās attālināti un samazinājās tiešas ņirgāšanās iespējas. Tiesa, veselības uzlabošanās bija īslaicīga, un pēc tam bērni cieta no tā, ka viņi bija atrauti no savas pierastās vides.

Izaicinoša problēma

Rezumējumā Veselības ministrijas pārstāve atzina, ka ņirgāšanās skolā ir viens no jautājumiem, kas sabiedriskajā telpā ir visai sen - par to runā gan mediji, gan sabiedrība, tomēr, neskatoties uz to, Latvijai ir augstākie skolēnu mobinga rādītāji Eiropā.

Tā kā ņirgāšanās novēršana ir starpnozaru jautājums, to ir diezgan izaicinoši risināt. Tomēr speciālisti nolēma tam pieķerties un kopā izpētīt darāmo.