Ventspils “nepiedienīgā mācītāja” jeb “svētās šķiršanās” sāga turpinās. Arhibīskaps lamā opozīcijas deputātus un uzteic Lembergu

Jauns.lv rīcībā ir nonākusi sarakste starp Ventspils luterāņu draudzes locekļiem, Ventspils domes iepriekšējā sasaukuma deputātiem un Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) vadību, tostarp arhibīskapu Jāni Vanagu, Virsvaldes kapitulu un Bīskapu kolēģiju. Savā ziņā tā ir šokējoša, katrā ziņā ne jau tāda, kas atbilstu uzskatiem par kristīgo mīlestību un vienprātību. No LELB vadītāju puses pār Ventspils luterāņiem birst apvainojumi par “piedauzības aizstāvēšanu”, “Bībeles teksta sagrozīšanu” un “demoralizējošo cinismu”, kas paspilgtināts ar skaistiem no Bībeles izrautiem citātiem un vēsturiskiem atgādinājumiem par “izcilajiem, svētajiem viduslaikiem”.

Politiķi apelē pie arhibīskapa sirdsapziņas

LELB arhibīskaps iepriekšējā sasaukuma Ventspils pilsētas domes opozīcijas deputātiem no “Jaunās Vienotības” nosūtījis vēstuli, kurā skaidro, kādēļ no amata atstādināts pilsētas luterāņu draudzes mācītājas Valters Ozoliņš, kurš tur kalpoja vairāk par 30 gadiem. Jauns.lv jau rakstīja, ka deputāti, tāpat kā lielākā daļa draudzes, vēlējās, lai Ozoliņš paliktu kalpot šajā ostas pilsētas kopienā.

Tomēr baznīcas vadība lēma citādāk, viņu aizsūtot kalpot uz laukiem – Kuldīgas novada Rendu, tālāk “no acīm”. Pēc Liepājas bīskapa Hansa Martina Jensona ieskatiem, Ozoliņš bija izdarījis nepiedodamu grēku – šķīries no savas pirmās sievas un otrreiz devies laulībā, pie tam ar sievieti no Ventspils draudzes. Tādas “apgrēcības” sekas, pēc LELB Virsvaldes domām, ventspilnieki nedrīkst redzēt.

Domes opozīcijas politiķi LELB arhibīskapam adresēja vēstuli, kurā bija teikts: “Ventspils domes frakcijas deputāti interesējas par reālajiem iemesliem, kādēļ ilggadējais mācītājs V. Ozoliņš tiek pārcelts uz citu kalpošanas vietu? Mācītājs vienmēr ir mācējis konstruktīvi pamatot un pārliecināt par visiem veicamajiem darbiem, viņam ir skaidra vīzija par darbiem nākotnē. (..)

Un tagad tiek draudēts ar izslēgšanu tiem Ventspils draudzes locekļiem, kas parakstīja atbalsta vēstuli savam ilggadējam mācītājam. Kā Jūs šādu rīcību varat izskaidrot? Mūs tas ļoti pārsteidz, jo dzīvojam 21.gadsimtā, mēs dzīvojam pārmaiņu laikā. Kāda var būt sadarbība ar LELB un LELB draudzēm, ja pārvalde iestājas pret tradicionālu ģimeni? Mācītājs Valters grib savas jaunās attiecības nokārtot legāli un oficiāli, bet par to tiek bargi sodīts. Tad labāk, ja draudze būtu pievērusi acis un izlikusies neko neredzam? Tad viņš būtu pelnījis palikt kalpot Ventspils draudzē? (..)

Ventspils ir īpaša vieta, kur sabiedrība gadu desmitiem ir tikusi apspiesta un iebaidīta, šeit cilvēki nedrīkst brīvi izteikt savu viedokli, jo vairāk nekā 30 gadus Ventspilī despotiski valda daudzās kriminālās darbībās apsūdzētais, no amata atstādinātais un apcietinātais Aivars Lembergs. Un tieši baznīca un mācītāja Valtera Ozoliņa garīgā un psiholoģiskā palīdzība mums visiem bieži ir bijusi svarīga un neatņemama daļa, vieta, kur varējām brīvi uzelpot. Diezgan nožēlojami, ka vairāku konfesiju mācītāji kļuvuši gandrīz vai par Lemberga galma mācītājiem. Tieši tāpēc mūsu baznīcai un draudzei ir ļoti svarīgi un nepieciešami, ka mācītājs Ozoliņš paliek šeit kalpot un stiprināt cilvēkus Ventspilī!”

Katastrofas mācītāju ģimenēs

Ventspils domes iepriekšējā sasaukuma deputāti no “Jaunās Vienotības” - Ģirts Valdis Kristovskis, Dace Korna, Aivis Landmanis un Ivars Landmanis - nu saņēmuši atbildes vēstuli no Vanaga. Arhibīskaps raksta:

“Kalpot Dievam, savai draudzei un pilsētai ir visu mūsu garīdznieku uzdevums un vēlēšanās, ko katrs no viņiem savā vietā cenšas pildīt pēc spējām un sirdsapziņas,” bet “tomēr jāatzīst, ka arī baznīcā ne vienmēr viss notiek tā, kā gribētos. Viena no smagākajām problēmām, ar kurām mums jau daudzus gadus jāsaskaras un pat jācīnās, ir nestabilitāte mācītāju ģimenēs. Garīdznieka kalpošana bieži nozīmē ne tikai svētību, bet arī pārslodzi, nepietiekamu samaksu un emocionālu nogurumu, nemitīgi esot ar cilvēkiem viņu sāpēs un grūtībās. Rezultātā attiecību kopšana pašu ģimenēs mēdz palikt novārtā un ar gadiem krājas spriedze. Smagākajos gadījumos tas beidzas ar katastrofu – ar laulības iziršanu.

Ģimene ir viena no svarīgākajām vērtībām baznīcas pasludinājumā un laulības nešķiramība ir Kunga Kristus skaidri mācīts princips: “Tie vairs nav divi, bet viena miesa. Tādēļ, ko Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt. Ja kāds savu sievu atlaiž un citu apprec, tas pārkāpj laulību pret to”. (Mk 10:8-11) Kā gan lai to sludina un māca kāds, kuram ikviens var pateikt: “Ārsts, dziedini vispirms pats sevi”?

Tādēļ mēs atgādinām mūsu mācītājiem rūpēties par gaisotni ģimenē un par saskaņu laulībā. (..) Neatceros, ka būtu saskāries ar gadījumu, kad sieva būtu ļaunprātīgi pametusi vīru bez kāda iemesla no paša mācītāja puses. Arī vīram jānes sava daļa atbildības. Tās veidi un apmēri ir aprakstīti mūsu baznīcas noteikumos un iesakņoti līdzšinējā praksē. Tā ir zināma visām draudzēm un darbiniekiem.

Īsi atstāstot, ja mācītājs ierosina laulības šķiršanu, lai apprecētu kādu citu, viņu atceļ no amata pavisam vai vismaz uz gadiem pieciem. Ja laulības šķiršanu ierosina sieva, mācītājs var palikt draudzē, kaut gan krīzes radīšanā praktiski vienmēr ir piedalījušies abi. Taču, ja viņš nolemj apņemt citu sievu, viņam jādodas kalpot citur. Kristīgajā ētosā nebūtu pieņemami, ka mācītājs draudzes priekšā vispirms ir ar vienu mācītāja kundzi, bet pēc brīža ar citu. Protams, ir nožēlojami, ja pārcelšana, kas šādā gadījumā ir saudzīgākais solis, netiek pieņemta ar izpratni, bet izvēršas par publisku skandālu, kurš iznīcina tās mērķi”.

Tālāk arhibīskaps atsaucas jau uz līdzšinējo LELB praksi: “Diemžēl mācītājs Valters Ozoliņš nav vienīgais mūsu garīdznieks, kura laulība ir piedzīvojusi tādu nelaimi. Bīskapiem arī iepriekš ir nācies pieņemt līdzīgus lēmumus. Katrs no tiem ir jūtami skāris iesaistīto dzīves. Ja šajā gadījumā bīskaps rīkotos atšķirīgi, tad citi to pamatoti uztvertu kā netaisnību un favorītismu. (..)

Lūdzu jūs saprast, ka ne jau baznīcas vadība savas nejaukās dabas dēļ rada šīs situācijas, bet tikai tās risina. Bīskapa H. M. Jensona lēmums nav straujš un nepārdomāts. Mēnešiem ilgi mēs agonizējām, meklējot risinājumu, kurš ņemtu vērā Valtera Ozoliņa dzīves praktisko pusi, cik vien tas ir iespējams, pat ja tas rada papildu grūtības citiem. Taču, atbilstoši mūsu baznīcas noteikumiem un pieņemtajai praksei, saglabāt līdzšinējo izkārtojumu nav iespējams”.

Uzteic Lembergu un “tumšos viduslaikus”

Tālāk vēstulē arhibīskaps reflektē par to, kāpēc tik ilgi kavējies ar atbildi Ventspils domniekiem: “Atļaujiet pieskarties jūsu otrajā vēstulē izteiktajam pārmetumam par novēlotu atbildi un piezīmei, ka uz Lemberga kunga vēstuli esmu atbildējis laicīgāk.

Pirmkārt, sarakstē ar Lemberga kungu runa bija par īpašumiem, kas ir daudz vienkāršāks temats par mūsu aplūkoto. Īpašumu jautājumi pat nav manā pārziņā un vēstules par tādiem parasti sagatavo administrācijas darbinieki. Taču iepriekšējais domes priekšsēdētājs vismaz rakstīja par draudzes attiecībām ar pašvaldību, tātad kaut cik atbilstoši piekritībai. Jūsu vēstule ir par baznīcas iekšējās disciplīnas jautājumu. Tiešām neatceros, kad es būtu rakstījis kādai pašvaldībai, aicinot pārskatīt tās iekšējos lēmumus disciplīnas jautājumos. Ja es kādreiz tomēr būtu tā alojies, tad droši vien tad, kad vēl tik labi neizpratu baznīcas un valsts šķirtību. Taču pa īstam mani samulsināja tas, ka jūs vēršaties pie manis, lai es izmantotu savu ietekmi vai kādas iedomātas “telefona tiesības” un iejauktos Liepājas bīskapa jurisdikcijā, spiežot viņu mainīt lēmumu pretēji noteikumiem un pieņemtajai praksei. Vai tie būtu tie labās pārvaldības principi, par kuriem jūs kopā ar mācītāju Ozoliņu iestājāties Lemberga kunga valdīšanas laikā? Piedodiet, ja esmu ko pārpratis”.

Tāpat arhibīskaps ironizē par deputātu izteikumu, ka tagad vairs nav “tumšie viduslaiki”, bet gan 21. gadsimts:

“Visbeidzot man ar pateicību, tomēr jānoraida salīdzinājums ar viduslaikiem. Viduslaiki deva pasaulei izcilus svētos kā Augustīns, Benedikts un Asīzes Francis. Viduslaiki bija dižu domātāju un teologu laiks kā Kūzas Nikolajs, Akvīnas Toms vai Hildegarde no Bingenes. Tas bija izcilu dzejnieku un mākslinieku laiks kā Dante, Leonardo da Vinči vai Mikelandželo. Viduslaiki radīja gregorisko mūziku, kas ir iedvesmojusi visas nākamās mūziķu paaudzes.
 
Ticības nopietnībā un gatavībā dzīvot atbilstoši Dieva vārdam, nevis to pielāgot savām izvēlēm, viduslaiki ir devuši izcilus piemērus, ar kuriem diemžēl nespēj un bieži pat nevēlas sacensties mūsu laiks, kuru Hermanis Hese trāpīgi raksturoja kā feļetonisma laikmetu. Bet arī mums tomēr vajadzētu tiekties uz virsotnēm. Uz to lai mums palīdz mīļais Dievs!”

Ventspils deputāti: tā ir arhibīskapa neieinteresētība

Jauns.lv lūdza vēstules saņēmējus komentēt Baznīcas virsgana vēstījumu.

Ģirts Valdis Kristovskis Jauns.lv teica: “Jāatzīst, ka mēs izteicām savas domas tādēļ, ka tieši mēs kā opozīcijas deputāti pēdējos gados esam pielikuši daudz pūļu, lai atbalstītu Ventspils luterāņu baznīcas torņa restaurācijas un remonta nepieciešamību, savācām līdzekļus vairāku desmitu tūkstošu eiro apmērā šo darbu uzsākšanai, projekta izstrādei. Vērts piebilst, ka Ventspils pilsētas pašvaldība Lemberga vadībā konsekventi izrādīja neieinteresētību un izvirzīja dažādas prasības, tādejādi minētās baznīcas aktuālās vajadzības pilsētas vadība atstāja bez savas līdzdalības.
 
To skaidroju tāpēc, ka tādejādi mēs vairākkārt spējām pārliecināties par mācītāja Ozoliņa darbību, kas mums šķiet cilvēcīga un ne tikai viņa draudzes, bet arī pilsētas sabiedrībai vērtīga un nozīmīga. 

Protams, ka, rakstot savu lūgumu arhibīskapam, mēs vērtējām Ozoliņu nevis atbilstoši baznīcas kanoniem, bet gan no mūsu dzīves un vērtību izpratnes skatupunkta. Mēs ne brīdi neuzskatījām, ka mūsu iesniegumu baznīca vērtēs kā citādi kā tikai saskaņā ar baznīcas kanoniem, tās vadītāju gribu. Mūsu iesniegums nekādā gadījumā nav jāsaprot kā iejaukšanās baznīcas iekšējās lietās.
 
Tomēr mēs cerējām, ka mūsu vēstījums arhibīskapam dos ieskatu, kas bagātina lēmumu pieņēmēju baznīcā argumentus, mūsuprāt, objektīvai rīcībai. Mēs paudām savu cilvēcisko attieksmi. Domājam, ka tas nav nekāds grēks, pat ja arhibīskaps savā atbildē mūsu rīcību novērtējis kā feļetonismu. Lai nu tā būtu. Viņam kā arhibīskapam ir tiesības tā domāt par mums, kā arī lemt par mācītāja Ozoliņa kalpošanas Ventspilī pārtraukšanu.

Vai tā rīkotos arhibīskapa Jāņa Vanaga piesauktie viduslaiku izcilie domātāji un teologi Augustīns, Benedikts un Asīzes Francis? Vai tā rīkotos arhibīskapa Jāņa Vanaga piesauktie viduslaiku mākslinieki Dante, Leonardo da Vinči vai Mikelandželo? Ne mums par to spriest, ne arī lemt baznīcas vietā. Tomēr domāju, ka cilvēcība mūsu valstij un sabiedrībai nāktu tikai par labu. Kā ārpus, tā iekšpus luterāņu baznīcas”.

Savukārt Dace Korna šo arhibīskapa vēstuli Jauns.lv komentēja īsi: “Atbilde vienkārši norāda uz bezdarbību un neieinteresību no baznīcas virsvadības”.

Kapitula sekretārs: “Neesat rīkojušies saskaņā ar Bībeles mācību”

Toties Ventspils draudzes locekļi, kuri arī iestājās par Ozoliņa atstāšanu pilsētā, no arhibīskapa nav saņēmuši atbildi uz savu vēstuli, Jauns.lv teica kāda draudzes pārstāve, kura ir viena no tām vairāk nekā 200 draudzes loceklēm, kura parakstīja atklāto vēstuli Ozoliņa aizstāvībai. Pēc viņas vārdiem, tagad Ventspils draudze esot sašķēlusies: vairākums bēdājas par Ozoliņa “degradāciju”, bet mazākums priekā berzē rokas, ka nevēlamais mācītājs aizsūtīts trimdā. Baznīcas augstākā vadība savu klusēšanu un it kā bēgšanu no draudzes argumentē ar “atvaļinājumu laiku”.

Tikmēr draudzes locekļi, kuri iestājas par Ozoliņu, saņēmuši draudu vēstules no Baznīcas “otrā līmeņa” vadītājiem.

Tā, piemēram, LELB Kapitula sekretārs, mācītājs Andris Krauliņš raksta, ka “jūsu rūpes ir veltas un nevietā” un norāda: “Diemžēl ar savu iesniegumu, vai iesniegumiem, neesat rīkojušies saskaņā ar Bībeles mācību un mūsu Baznīcas kārtību. Bībelē mums ir mācīts iestāties (rūpēties) par atraitnēm un bāreņiem, respektīvi kādām neaizsargātu sabiedrības grupu pārstāvjiem, kuriem tiek nodarīta netaisnība. Manuprāt mīļais amata brālis Valters neietilpst šādu ļaužu grupā, jo skaidri apzinājās savu rīcību un tās konsekvences kuras iestāsies viņa pieņemto lēmumu rezultātā. Viņam bija dots gan pārdomu laiks, gan izvēles iespējas. Šāda situācija mūsu baznīcā nav unikāla un viņš zināja kāda ir Baznīcas vadītāju rīcība šādos gadījumos. Tāpat lēmums nav pieņemts sasteigti, jo gan godājamais bīskaps Hanss Martins, gan Bīskapu kolēģija un arī prāvests Kārlis Irbe ir veltījuši šim jautājumam ne mazums laika un pūļu”.

Tālāk Krauliņš, aicinot ventspilniekus “priecāties Kungā” aicina Ozoliņa “degradācijas” sakarā atcerēties notikumus pirms 2000 gadiem: “Izprotu Jūsu bažas, kad pēc gandrīz 33 draudzē nokalpotiem gadiem, mācītājs dodas uz citu kalpošanas vietu, taču aicinu Jūs ņemt piemēru no mūsu Kunga mācekļiem, kuri pēc Lieldienu notikumiem bija sabēdājušies un apmulsuši, kad mūsu Kungs pēc 33 cilvēka zemes dzīvē pavadītiem gadiem, krusta nāves un augšāmcelšanās uzkāpa debesīs, bet tad mācekļi Vasarsvētku dienā piedzīvoja Kunga solīto: “…jums ir labāk, ka es aizeju. Ja es neaizeju, Aizstāvis pie jums nenāks, bet, ja es aizeju, es viņu sūtīšu pie jums” un Svētā Gara piepildīti viņus pārņēma, prieks, drosme un dedzība kalpot. Katrs noslēgums, atver jaunu sākumu, tā arī es ceru un novēlu jūsu draudzei daudz jaunu svētību un dāvanu no mūsu Kunga, atnākot kalpot citam mācītājam”.

Draud ar izslēgšanu no “draudzes kopības”

Savukārt Bīskapu kolēģijas sekretāra Dzintara Laugaļa vēstulē jau jūtama draudu nots – iespējamā izslēgšana no Baznīcas:

“Satraucoši ir, ka vairāki Ventspils draudzes locekļi bija devušies uz kaimiņu iecirkņa draudzēm, uz kurām ir paredzēts pārcelt mācītāju Valteru Ozoliņu, kur ar savu enerģisko un vienpusējo uzstājību bija izraisījuši nevajadzīgu satraukumu šo draudžu locekļos un amatpersonās. Šādas akcijas nav savienojamas ar kristīgu brāļu un māsu mīlestību un saskaņā ar LELB Satversmes 29. pantu tiek uzskatītas par miera un saticības graušanu.

Mīļie draugi, šādas darbības, nesasniedz neko labu, tās prasa pēc atvainošanās un izlīdzināšanās. Tāpēc arī Satversmē mācītājiem, prāvestiem un bīskapam ir dotas tiesības šādus ļaudis savaldīt, izslēdzot no draudzes kopības, lai tiek dots laiks atgriezties”.

Vienlaikus arī tiek norādīts mācītāja Ozoliņa atstāšana Ventspilī nav iespējama arī it kā formālas viņa vainas dēļ – Ventspils mācītājs neesot parūpējies par to, lai 15 dienu laikā pēc bīskapa lēmuma izsludināšanas par viņa pārcelšanu, viņš to apstrīdētu LELB vadībai.

“Cilvēki sēro, nepieņem, noliedz, dusmojas, krīt depresijā”

Tagad Ventspils draudzē kalpo uz turieni no Neretas pārceltais mācītājs Aldis Pavlovičs, kurš intervijā laikrakstam “Ventas Balss” atzinis, ka “savaldīt un mācīt” Ventspils brāļus un māsas iekš Kristus nav nemaz tik vienkārši:

“Tas ir grūts process. Mācītājs (Ozoliņš) ir ilgi un ļoti sekmīgi kalpojis. Arī man aizejot bija līdzīga situācija (Pavlovičs Neretā par mācītāju kalpoja 24 gadus) – cilvēki pārdzīvo un jautā, kāpēc. Arī gribēja vākt parakstus, bet es viņus no šī soļa atrunāju, skaidrojot, ka esmu devis savu piekrišanu pārmaiņām. Cilvēki sēro, nepieņem, noliedz, dusmojas, mēģina kaulēties, krīt depresijā, un tad nāk samierināšanās. (..)

Neesmu šo procesu ierosinātājs, tam ir savi iemesli. Tie ir brīži, kad atkal ir ļoti jāpaļaujas uz Dievu. Ienāku mīlēta, cienīta un gribēta mācītāja vietā. Domāju, ka tas prasīs laiku, kāds varbūt aizies no draudzes un brauks tur, kur mācītājs kalpo. Tas ir saprotami, katrs iet savu ceļu".

Savukārt Valtera Ozoliņa pirmā sieva, pazīstama mūziķe, jūtas laimīga, ka ir tikusi vaļā no “baznīcas egregora”. Viņa kādā intervijā teikusi: “Esmu brīva no jebkādiem egregoriem. (..) Vai ir vērts pazaudēt sevi tikai tāpēc, lai būtu viņu kompānijā? Arī citi egregori – valsts sistēma, reliģiskā kopiena, ģimene ļoti ietekmē mūsu dzīves izvēles. Tomēr es mācos būt brīva, mācos būt pati. Un tā ir mana lielā uzvara, ka tagad varu to pateikt.

Esmu redzējusi pietiekami daudz cilvēku, kurus šie egregori uzsūc sevī – inteliģentas, gudras sievietes, kas ieiet pareizticīgo baznīcā, uzsien lakatus un pārvēršas par tantēm. Viņas enerģētiski ieiet baznīcas egregorā. Jā, viņš tām dod spēku vai aizsardzību, bet viņš arī tās pilnībā paņem. Esmu bijusi draudzē, bet pēc kāda laika tomēr sapratu, ka vēlos būt pati, vēlos veidot pati savu pasauli, savu pasaules sajūtu”.