Tapusi piemiņas vieta, kur vecākiem izsāpēt vēl nedzimušo un pašu mazāko bērniņu zaudējumu
Dvēseļu dārzs Torņakalnā ir Latvijā otrā piemiņas vieta grūtniecības vai dzemdību laikā, vai drīz pēc dzemdībām mirušajiem bērniem, neatkarīgi no vecāku reliģiskās piederības. Piemiņas vietas izveide tika realizēta par ziedojumiem (10 000 eur), tās arhitektonisko ietvaru veidojusi arhitekte Dace Putniņa, bet piemiņas vietu – tēlnieks Kristaps Gulbis.
Ik gadu Latvijā izirst katra septītā grūtniecība no vecākiem neatkarīgu iemeslu dēļ. 2019. gadā tās ir bijušas 2500 grūtniecības un tie ir vismaz 20 tūkstoši tuvāko līdzcilvēku – vecāku, māsu, brāļu, vevecāku un citu tuvinieku, kam jāspēj pārvarēt vienu no dzīves tumšākajām pieredzēm – bērna zaudējumu.
Dvēseļu dārzs - vieta, kur pieminēt grūtniecības vai dzemdību laikā mirušos bērniņus
Dvēseļu dārzs Torņakalnā ir Latvijā otrā piemiņas vieta grūtniecības vai dzemdību laikā, vai drīz pēc dzemdībām mirušajiem bērniem, neatkarīgi no ...
Līdz 2008.gadam papildus šai traumatiskajai pieredzei, vecākiem bija jāsastopas ar vēl vairākiem psihoemocionāliem un praktiskiem izaicinājumiem, proti, ja bērns grūtniecības laikā nebija sasniedzis noteiktu vecumu vai svaru, viņš tika uzskatīts par medicīniskiem atkritumiem, un vecākiem tika liegta iespēja cieņpilni atvadīties un apglabāt savu bērnu, norāda projekta autori.
Cieņpilnas attieksmes jautājumu un nepieciešamību pēc atvadu vietas 2007.gadā aktualizēja toreizējā VSIA Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Garīgās aprūpes dienesta kapelāne Lelde Titava, kura kļuva arī par pirmā Dvēseļu dārza idejas autori. Projektu atbalstīja Latvijas Profesionālo veselības aprūpes asociācija (LPVAKA) un vēlāk arī Rīgas Lutera draudze.
2014.gadā cieņpilnas attieksmes jautājuma aktualizēšanai un turpmāko projektu īstenošanai tika pieteikta sabiedriskā iniciatīva ar nosaukumu "Zvaigžņu bērni".
Iniciatīvas nosaukums "Zvaigžņu bērni" ir aizgūts no Vācijas, kur tiek lietots, lai vienā vārdā apzīmētu bērnus, no kuriem daudzi ir aizgājuši vēl nepiedzimuši. Savu izcelsmi tas rod Čārlza Dikensa stāstā "Bērna sapnis par zvaigzni".
Kopš 2013. gada sabiedriskā iniciatīva "Zvaigžņu bērni", kurā apvienojās Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas kapelāni, Lutera draudzes pārstāvji un bērnu zaudējumu piedzīvojuši vecāki, ir centušies pievērst sabiedrības un likumdevēja uzmanību vairākām ar šo tēmu saistītam problēmām. Ir panākti grozījumi likumdošanā, kas nodrošina cieņpilnu attieksmi pret nedzīvi dzimušo bērnu mirstīgajām atliekām un tagad atklāta jau otrā piemiņas vieta "Dvēseļu dārzs Torņakalnā".
Linards Rozentāls, Rīgas Lutera draudzes mācītājs un Bērnu slimnīcas Vecāku mājas kapelāns: "Dvēseļu dārzu izveidošanā daudzviet pasaulē ir dzīvē atklājusies Jēzus līdzība par pazudušajiem un atrastajiem. Šādas vietas ir radušās no pakāpeniskas apjēgsmes, ka liela daļa no nedzīvi dzimušajiem bērniem gadu desmitiem ir kaut kur izgaisuši, pazuduši, no viņiem nav varēts atvadīties, nav bijis iespējams tos apglabāt. Zvaigžņu bērnus ir jāapzinās kā Dieva dzīvības grāmatā ierakstītus, kā tādus, kurus nekad vairs neaizmirsies, kā tādus, kuri bija gaidīti, mīlēti un kuri joprojām ir."
Žanete Drone, sabiedriskās iniciatīvas "Zvaigžņu bērni" idejas autore, bijusī Rīgas Lutera draudzes padomes priekšniece, Zvaigžņu bērna mamma: "Šī diena man ir divkārši nozīmīga. Pirmkārt, man personīgi tā iezīmē astoņu darba gadu beigas pie Zvaigžņu bērnu tēmas pieteikšanas un ar to saistītās problemātikas risināšanas. Šo darbu uzņēmos, ejot cauri tumšākajai pieredzei manā dzīvē – dēla zaudējumam.
Šis traģiskais notikums pamudināja mani pulcināt domubiedrus un ķerties pie likumdošanas sakārtošanas, kas tagad ļauj ikvienam vecākam, neatkarīgi no grūtniecības laika, kad bērns zaudēts, cieņpilni atvadīties no mazā aizgājēja.
Tāpat šis notikums mudināja mani rosināt Dvēseļu dārza izveidi Torņakalna baznīcas pakājē, kur ikviens vecāks un tuvinieks varētu izkaisīt šeit sava zaudētā bērna pelnus vai izsērot viņa zaudējumu, un šodien mēs šo piemiņas vietu atklājam. Ar šo notikumu mēs vēlreiz apliecinām, ka neviena bērna pēdiņas nav par mazām, lai atstātu redzamas pēdas šajā pasaulē."
Kristaps Gulbis, tēlnieks, piemiņas vietas arhitektoniskā ietvara autors: "Dvēseļu dārzs ir par mirkļa trauslumu. Par mīlestību. Par to, ka skaistums var būt īslaicīgs. Un var būt arī trağisks."
Līdz šim Latvijā vienīgā piemiņas vieta atradās Romas katoļu Svētā Alberta baznīcas teritorijā un draudzes pārraudzībā. Tās izveidi 2008. gadā iniciēja un ar ziedotāju palīdzību, un Sv. Alberta baznīcas atbalstu īstenoja Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas kapelānes Lelde Titava un Dana Kalniņa-Zaķe.
