"Stop, vecīt! Es neko nesaprotu!" Uģa stāsts par dēla mācīšanās traucējumiem
Turpinot kampaņu "Viss ir Norm.a", Veselības ministrija (VM) aicina pievērst uzmanību psihiskās veselības sarežģījumiem. Tie var būt miega traucējumi vai īslaicīga nomāktība, taču tās var būt arī tādas smagākas saslimšanas kā depresija, anoreksija, bipolāri afektīvi traucējumi, vielu atkarības un citi. VM piedāvā iepazīties ar Uģa stāstu, kurā viņš dalās par mācīšanās traucējumiem viņa dēlam.
"Mēs runāsim par manu jaunāko bērnu, kurš agrā bērnībā izrādījās, ka ir epileptisks bērns. Tas bija aktuālāk laikā, kad viņš strauji auga, un viena no blaknēm, kas ir kā “bonuss” šai diagnozei, ir valodas apguves un mācīšanās grūtības. Manam dēlam šobrīd ir 10 gadi, bet viņu un mūs mokošās kaites sākās sešu gadu vecumā. Principā visus šos desmit gadus esam centušies ar to sadzīvot un virzīties uz priekšu par spīti visādiem šķēršļiem, " VM kampaņā pieredzē dalās Uģis.
Viņš stāsta, ka brīžos, kad dēls ir emocionālāks un grib ļauties emociju plūsmai, viņš spļauj ārā jēdzienus, nevis no jēdzieniem veido teikumus. "Viņš it kā negrib veltīt papildu darbu, lai savirknētu vārdus, sakārtotu dzimtes, laikus un izveidotu teikumu, kuru arī citi saprot. Protams, vecāki saprot, viņi jau ar laiku ierubās, ko tās vārdu virtenes nozīmē, bet ir jāsaka: “Stop, vecīt! Es neko nesaprotu. Lūdzu, izdomā, kā to pateikt labāk.” Tad viņš saņemas, un viņam sanāk. Tā, principā, ir maza problēma, bet ar šādu mazu problēmu saprast teksta uzdevumu, izlasīt to un apjēgt, ko no viņa prasa, ir nereāli. Kāda tur mācīšanās, ja tu nesaproti darba uzdevumu?"
Uģis norāda, ka dēls jauc dzimtes. "Man tas traucē, ka es esmu "draudzene" un viņš – "meitene"… No vienas puses un līdz zināmam brīdim tas ir smieklīgi, bet tas vairs nav smieklīgi, kad tu saproti, ka nekas nemainās. Ka kaut kādi saslēgumi smadzenēs ir noseivojušies tieši tādā veidā."
Dēls daudz labāk spējot izteikt sevi, apsēžoties pie lielas lapas, paņemot visus savus flomāsterus un zīmējot tēlus. "Dažreiz tie tēli ir supervaroņi – no Jēzus Kristus līdz Halkam, tagad līdz Godzillam. Zīmējumos tās emocijas ļoti labi parādās. Paldies Dievam, ka cilvēcei ir pieejama mākslinieciskā izpausme, jo tas ir veids, kur es redzu, ka šis cilvēks ar savu neparasto smadzeņu saslēgumu ir labāks nekā citi. Ka viņš ir jūtīgāks, viņam ir tiešāka saikne ar savām emocijām, un tās daudz nefiltrētāk nāk ārā. Bet pasaule ir uzbūvēta tā, ka ir jāfiltrē savas emocijas. Tu nevari būt dusmīgs, kaut arī esi dusmīgs. Tev ir jāsaņemas, jāpaslēpjas. Un ar to ir problēma – ar nefiltrēto emocionalitāti."
Kā norāda Uģis, diemžēl ir lietas, kuru apgūšana prasa nesamērīgi vairāk darba. "Ja sistēmiski, piemēram, reizrēķina apgūšanai skolā ir paredzētas astoņas stundas, tad bērnam ar mācīšanās traucējumiem tas prasīs 80 stundas. Rezultāts beigās varbūt būs tāds pats, vienkārši būs vajadzīgi citi ceļi, kā pie rezultāta nonākt. Mana sajūta ir tāda, ka veids, kā šajā kultūrā un zemē mēs mācāmies, ir ļoti balstīts uz tekstu, uz valodu. Un ja ir kaut mazākās (un es nevaru īsti sūdzēties, ka mans bērns būtu ārkārtīgi kritisks gadījums) problēmas ar valodu, tad automātiski ir problēmas ar mācīšanos."
Uģis norāda, ka metode, kā to pašu iemācīt ar attēlu vai skaņām, nav tik plaši izplatīta. "Mūsu gadījumā sakarīgāks izrādījās Montessori pedagoģijas modelis, kur ir daudzveidīgāka mācīšanās. Tur mācās ar attēlu, skaņu, visādi. Un mazākos kolektīvos. Labi, ka izdevās tādu atrast. Ja neatrastu, būtu slikti. Īsti nebūtu citu variantu. Daudzveidīgs veids, kā skoloties – tas būtu tas, kā varētu atrisināt problēmu, kas pastāv manā ģimenē."
Vēl otra lieta, kas rada grūtības vai prasa ļoti lielas pūles, ir fokusēties uz kaut ko vienu pietiekami ilgu laiku. Tas nozīmē, ka formāts, kad klasē ir 16 bērni, ir pilnīgi garām.
"Veids, kā var virzīties uz priekšu, ir, sēžot klāt, individuāli, ļoti rūpīgi un skrupulozi darboties ar viņu. Ja klasē ir seši cilvēki, tad jau kaut kādas cerības ir. Un ja vēl ir cilvēks, kurš strādā konkrēti ar viņu, tad ir pavisam labi."
Savukārt formāts, ka bērnu mācītu mājās, neder, jo ir vajadzīgi līdzīgi bērni apkārt. "Skaidrs, ka ir vajadzīgs kaut kāds kolektīvs. Un vienīgais veids, kā būt kolektīvā un arī kaut ko iemācīties, ir to darīt ar asistentu. Nākamajam gadam mums ir ģimenes plāns, ka es plānoju savas darbadienas tā, lai svarīgajos priekšmetos – matemātika, latviešu valoda un angļu valoda – es varu iet un divas stundas būt tas asistents. Es pārkārtošu savu dzīvi tā, lai varētu šo ekstra laiku atvēlēt savam bērnam. Interesanti, ka Covid-19 mājsēdes laiks bija diezgan brīnišķīgs laiks bērna progresam, jo tas piespieda vecākus būt par šiem asistentiem. Divu vai trīs mēneši skološanās tādā formātā ļoti ātri pavirzīja uz priekšu bērna prasmes. Tas nozīmē, ka nekas daudz nav vajadzīgs."
Uģis norāda, ka svarīgi ir atcerēties, ka tas, vai jebkurš šāds bērns virzīsies vai nevirzīsies uz priekšu, ir tikai un vienīgi uz ģimenes pleciem. "Tradicionālā izglītība nezina, ko ar šādu bērnu darīt. Mēs esam pieraduši lepoties ar talantīgiem sportistiem un dizaineriem, bet negribam atzīt, ka cilvēki ir ļoti dažādi. Ja viņam nepalaimēsies kļūt par rokstāru vai mākslinieku, viņam būs ļoti ierobežotas nodarbošanās iespējas. Es nesaku, ka to ir maz – zinu, ka pasaulē ir miljons lietu, ko var darīt, arī neapgūstot visu. Visa apgūšana kā norma ir drusciņ aplama. Bet ja tu bērna 12 gadu vecumā atklāj, ka tas čalis nekad neapgūs, piemēram, trigonometriju, bet viņam ir talants izjaukt un atkal salikt motorus, tad kāpēc viņam jāmācās tā trigonometrija? Labāk izdomājam, kā viņam vislabāk iemācīt skrūvēt traktorus. Ja bērni vairs nemirst kā 19. gadsimtā un viņi un viņu spējas ir tik dažādas, tad būtu labi, ja mēs izveidotu apstākļus (kopā – gan cilvēki, gan valsts), kā atrast šiem cilvēkiem jēdzīgu pielietojumu. Viņi ir jēdzīgi cilvēki, tikai viņu jēga ir citādāka, ne tik universāla."
