Unikāls gadījums: Gundega gandrīz nedzird, bet runā perfekti
"Es savā dzīvē esmu sapratusi to: ja man ir aizvērtas durvis un logi, tad tas nozīmē pasēdēt mierīgi, apdomāt un pēc laika viss pats atvērsies vaļā tad, kad tas būs vajadzīgs." Tā sarunā ar portālu Jauns.lv saka Gulbenes novada Lizumu pagastā dzīvojošā Gundega Ozoliņa. Mediķi atzinuši, ka viņas gadījums ir unikāls: neskatoties uz ļoti slikto dzidri, Gundega runā ļoti labi.
Unikāls gadījums: gandrīz nedzird, bet runā perfekti
Gundega saka, ka bez dzirdes aparāta viņa dzird ļoti slikti. Tagad viņai ir digitāli dzirdes aparāti, bet iepriekš bijuši arī vienkāršāki modeļi. Pārbaudot Gundegas dzirdi, mediķi esot teikuši, ka savā ziņā viņas gadījums ir unikāls, jo ļaudis ar tik ļoti zemu dzirdes līmeni, kāds ir viņai, parasti runā daudz sliktāk. Bet viņas runa ir ļoti laba, pareiza un ar bagātīgu vārdu krājumu.
"Par to paldies jāsaka vecākiem, brālim, vecvecākiem un pārējiem draugiem, kas lika man stingri ieklausīties un klausīties, ko viņi saka arī pa lielu attālumu. Tas ir arī dzirdes treniņš. Arī dzirdes tehniķe teica, ka ausīm bijis labs treniņš. (..) Viņa atzina: ir fantastiski, ka cilvēks var tā runāt! Biju mediķu pirmais eksemplārs, kas pie tik zema dzirdes līmeņa spēj runāt tik pareizi un kvalitatīvi."
Smaga ģenētiska kaite
"Epopeja ar dzirdes zudumu bija ļoti, ļoti, ļoti gara," viņa saka un skaidro, ka laika gaitā noskaidrots, ka dzirdes zudums ir saistīts ar Alporta sindromu. Tā ir reta un iedzimta slimība, un diemžēl dzirde ar gadiem kļūst arvien sliktāka.
Jau mācoties 1.klasē, vecmāmiņa pamanīja, ka meitene nedzird un multenes televizorā skatās ļoti skaļi. Viņa ierosināja aizbraukt uz Rīgu, Vienības gatvi, kur Bērnu slimnīcā notika dzirdes pārbaudes.
"Tur dakteri pateica mammai, ka bērns ir dumjš, stulbs un neko nesaprot."
Sliktā dzirdēšana atsaucās arī uz skolas gaitām. Dažreiz Gundega dzirdēja skolotāju teikto, bet dažreiz - nē. Visādi gāja. Diemžēl 1.klase bija jāatkārto otrreiz.
Bērns nav ne dumjš, ne stulbs!
Tad bija vēl viena pārbaude. Tolaik bērnus, kas it kā nesaprot, sūtīja uz Adulienas speciālo skolu, lai pedagogi izvērtētu viņu atbilstību parastās skolas mācību programmai. Gundega ir pateicīga tur sastaptajai skolotājai. Pavecākā kundzīte uzdeva tolaik tipiskus jautājumus, kas bija diezgan sarežģīti 1.klases bērnam, kam bija 6-7 gadi.
Viņa jautāja, kas ir PSRS galvaspilsēta, kas ir Latvijas PSR galvaspilsēta un kas ir PSRS vadītājs - tolaik tas bija Mihails Gorbačovs. Gundega uz šiem skolotājas jautājumiem varēja bez aizķeršanās un momentā atbildēt, tāpēc pārbaudītāja saprata, ka ir tikai komunikācijas vaina.
Līdz 4.klasei Gundegai skolā gāja labi un interesanti. Tagad kā pieaudzis cilvēks viņa apzinās, ka jau toreiz bija dzirdes problēmas, taču kā bērns viņa nevienam neko skaļi neteica. Lai labāk sadzirdētu klasesbiedru un skolotāju teikto, viņa mēdza pagriezt galvu uz to pusi, ar kuru ausi dzirdēja labāk, bet toreiz par to neviens nesatraucās, jo domāja - mazums bērni groza galvu.
8.klases "lielais klikšķis"
Bet "lielāko klikšķi" meitene piedzīvoja 8.klases ziemā, kad viņa saslima ar gripu. "Tad es sapratu, ka daudz ko nedzirdu." Piemēram, radio aparātu viņa turēja pie auss gultā, bet televizoru lūdza uzgriezt, cik skaļi vien varēja, tomēr tāpat bija grūti sadzirdēt.
Taču pie mediķiem pēc palīdzības viņa vērsās tikai tad, kad iejaucās klases audzinātāja. Viņa pamanīja, ka diktātos iztrūkst ne tikai atsevišķi vārdi, galotnes, bet veseli teikumi, izteicieni un frāzes. Līdz tam Gundega bija iemācījusies kaut kā tikt galā, piemēram, pārjautāja klasesbiedriem skolotājas teikto, mēģināja lasīt no lūpām. Diemžēl tas nestrādāja, kad skolotāja staigāja pa klasi un aizgāja aiz skolēnu mugurām.
Čaukstošie celofāna maisiņi
"Kad ieguvu dzirdes aparātu, varētu domāt, ka viss mainījās un viss bija vienkārši kolosāli. Nebūt nē. Ar dzirdes aparātiem bija sava problēma: man pastiprinājās visi blakus trokšņi. Tobrīd klasesbiedriem, īpaši meitenēm, bija uz skolu vesels arsenāls zīmuļu, pildspalvu, flomāsteru. To visu glabāja nevis maciņos, bet čaukstošos celofāna maisiņos."
Kad stundas laikā kāds klasesbiedrs ņēma rakstāmo no čaukstošā celofāna maisiņa, Gundega vairs nedzirdēja ne angļu valodas, ne literatūras skolotāja stāstīto, bet gan maisiņa čaukstināšanu.
"Tajā laikā man bija ļoti stipri uzvilkti nervi. Es biju šausmīgi emocionāla."
Kad pusaudžu puikas kacināja, Gundega eksplodēja, un pāri klasei lidoja grāmatas, klades un viss iespējamais.
Sliktās dzirdes dēļ klasesbiedri nezobojās par Gundegu, bet viņa jutās kā neglītais pīlēns un vairāk malā atstumta.
"Skolu es pabeidzu, bet eksāmenus, protams, nekārtoju. Kādā reizē, kad man nebija jākārto eksāmeni, bišķiņ dūša apskrējās, jo viena no klases biedrenēm teica: "Ak, laimīgā! Tev eksāmeni nav jākārto un tu varēsi dzīvot mājās!" Es teicu: "Nu, nu, es negribētu gan, lai jūs būtu manā vietā."
Slimnīcā kā sanatorijā
Gundega ir pateicīga ārstiem Sandrai Kušķei un Valdim Folkmanim, kas toreiz strādāja tikko atvērtajā Dzirdes centrā Biķerniekos. Pateicoties dakterei Kušķei meitene diezgan ātri tika pie dzirdes aparātiem. Savukārt ārsts Folkmanis satraukto Gundegu iedrošināja un nomierināja. Slimnīcā pavadīto laiku viņa salīdzina ar sanatoriju.
"Es atpūtos no klases, klasesbiedriem, no trokšņa skolā, no visām problēmām, kas bija skolā un mājās. Mums mājās bija saimniecība: govis, cūkas, aitas, pīles, lielās biešu vagas, siena vākšanas un citi darbi."
Pēc pamatskolas viņa mācījās arī Alsviķu skolā, kur apguva rokdarbus, un iemācījās pavāra profesiju Jūrmalas koledžā RRC. Diemžēl veselības problēmu dēļ viņa nevarēja strādāt pavāra darbu.
Ar maskām grūtāk sazināties
Covid-19 pandēmija un ar to saistītie ierobežojumi Gundegas sadzīvi nav būtiski ietekmējuši, jo viņa arī pirms tam dzīvoja diezgan savrupi savā mājā. Tiesa, prasība valkāt sejas maskas būtiski apgrūtina vājdzirdīgo cilvēku ikdienu.
Saistībā ar ierobežojumiem Gundega piedzīvojusi arī kuriozas situācijas. Piemēram, reiz iegājusi vietējā veikalā pēc sausbaranciņām, bet tur pārdevēja aizrādījusi, ka tagad katram pircējam jāņem groziņš. Gundega nezināja par jauno noteikumu un tāpēc sākumā pretojās iepirkuma groza ņemšanai. Sejas maskā tērptās pārdevējas aizrādījumu Gundega sākumā nesaprata, bet tagad viņa ir labāk iemācījusies saprast arī maskās tērpto cilvēku (īpaši pazīstamo ļaužu) teikto.
Pandēmijā grūti pārdot savus rokdarbus
Gundega ir laba rokdarbniece, īpaši adītāja, un viņa kopā ar darbiem piedalījusies dažādās izstādēs un pasākumos. Pirms pandēmijas viņas rokdarbi nonāca ne tikai pie tuviniekiem un draugiem, bet arī pārdošanā. Diemžēl šajā laikā tirgošanās ir ierobežota, bet Gundega ir saglabājusi cerību, ka kaut kad klātienes tirdzniecība atkal būs atļauta. Ir mēģināts pārdot savus darinājumus internetā, bet diemžēl novērots, ka pircēji vietējo amatnieku darbus mēdz uzskatīt par pārāk dārgiem.
Sievietes dienas piepilda arī grāmatu lasīšana, dārza darbi un sazināšanās ar draugiem. Turpat netālu dzīvo Gundegas mamma, tāpēc kopā ar suņa kungu dodas viņu apraudzīt un sarūpēt ēdamo. Viņa priecājas par TV pārraidēm, kas ir kvalitatīvi ierunātas vai ar titriem, bet diemžēl ir arī tāds saturs, kurš vājdzirdīgiem ļaudīm ir grūti uztverams.
Pēc 4 stundu darba jūtas ļoti piekususi
Iepriekš Gundega ir strādājusi, bet diemžēl ģenētiskās saslimšanas dēļ viņai piemērots darbs ar nelielu slodzi.
"Man ir jāuzmanās ar slodzi. Es nedrīkstu veikt fizisko slodzi ilgāku par 4 stundām. Jau pēc 4 stundām es esmu tikpat izpumpējusies, kā cits cilvēks būtu pēc 8 stundām."
Kādreiz viņa ir strādājusi skolas virtuvē, bet tur pusslodzes darbs bija tikpat smags kā pilnas slodzes nodarbošanās. "Man arī pusslodze vajadzīga mierīgāka, ne tik liela ātruma." Bet virtuvē trauku mazgāšana un ēdamzāles uzkopšana bija diezgan smagi darbi. "Tas bija traki! Slapja mugura un slapja piere."
Viņa mēģināja strādāt arī klubā par apkopēju, bet arī tur brīžiem bija ļoti smagi jāstrādā, piemēram, lai sagatavotu zāli pasākumiem, bija jābīda smagi krēsli. Lai arī šie darbi bija smagi, Gundega tos atminas ar labestību un pateicas par visu piedzīvoto.
Ja aizvērtas gan durvis, gan logi
Gundegas lielākais prieks ir bērnu auklēšana. Pirmais auklējamais viņas dzīvē ienāca pēc Jūrmalas skolas beigšanas. "Meklēju darbu kā pavārs - neizdevās. Vecāmamma toreiz vēl bija dzīva un teica: "Met mieru! Varbūt neko nedarot, kādā brīdī atvērsies." Es atbildēju: "Tagad ir aizvērti gan logi, gan durvis.""
Viņai ir tuvs teiciens: ja aizvērtas durvis, tad kāp pa logu.
"Es savā dzīvē esmu sapratusi to: ja man ir aizvērtas durvis un logi, tad tas nozīmē pasēdēt mierīgi, apdomāt un pēc laika viss pats atvērsies vaļā tad, kad tas ir vajadzīgs."
Tā notika arī šajā gadījumā - pavisam negaidīti viņa kļuva par auklīti puisēnam no otras Latvijas malas - Ventspils. Ar šo zēnu un viņa ģimeni Gundegai izveidojās tik labas attiecības un saskaņa, ka viņa kļuva par puikas krustmāti.
Kad puikam apritēja deviņi gadi, viņš pateicis: "Vai nu Gundega ir mana krustmāte vai arī man nevajag nevienu." Lai gan viņa mamma bija gribējusi par dēla krustmāti aicināt kādu no savām draudzenēm, šo pienākumu pēc puikas pieprasījuma uzticēja Gundegai. Zēns ļoti pieķērās auklītei un gribēja pie viņas ciemoties arī Gulbenes pusē.
Vajadzīgā brīdī durvis atkal atvērsies
Gundega auklējusi arī citus bērnus un bijusi Anglijā kā auklīte. Tiesa, tur viņa nenodzīvoja visu plānoto laiku un atgriezās dzimtenē ātrāk. Atskatoties atpakaļ uz notikušo, viņa priecājas, ka toreiz atbrauca mājās ātrāk, jo tādā veidā bija iespēja pavadīt laiku ar vecomammu, kura drīz pēc tam aizgāja mūžībā.
"Dzīvē esmu piedzīvojusi to: ja durvis un logi ir ciet, tad jāsēž mierīgi, jo tas nozīmē, ka, iespējams, man ar kādu cilvēku ir jāpavada laiks kopā."
Tagad viņai nav auklējamā, bet Gundega neskumst: viņa zina, ka vajadzīgā brīdī durvis atkal atvērsies un auklītes klēpī sēdēs cits bērniņš. Viņa ir pateicīga ikvienam savā dzīvē satiktajam cilvēkam, īpaši profesionālajiem mediķiem un krustdēliņa ģimenei.
