Pašā Liepājas centrā. Pelēču ģimenes stāsts par dzīvi un darbu simtiem gadu senā namā
Ne visiem ir tā laime dzīvot 1697. gadā būvētā un atjaunotā mājā. Liepājniekiem Līnai un Gustavam Pelēčiem un viņu trim atvasēm tas ir izdevies. Seno māju Vēju pilsētas sirdī ap tūkstošgades miju nopirka Līnas vecāki. Ar atjaunošanu nodarbojas visa ģimene, bet, kā vēsta teiciens – māja nekad nebūs gatava, no viena gala beigsi, no otra atkal sāksi.
Līna pēc profesijas ir māksliniece – apģērbu un aksesuāru dizainere un tetovētāja, Gustavs ir grāmatvedis. Jaunajam vīrietim ir arī izcilas dzimtas saknes – viņš ir aktrises un režisores Dzidras Ritenbergas mazdēls. Un strādīgums un pamatīgums nāk no senčiem – Ritenbergas mammas mātes atzars ir no Kurzemē ieceļojošā dāņa Augusta Freimuta, kurš no Dundagas barona par labu darbu saņēma Cepeleju mājas.
No Rīgas kā uz dziļiem laukiem
Ienācējs savā ziņā ir arī Gustavs: "Es esmu dzimis Rīgā, uz Liepāju mana ģimene pārvācās 2005. gadā, kad man bija 16 gadu un biju pabeidzis 9. klasi. Sākumā nebiju sajūsmā, ka jāpārceļas projām no galvaspilsētas, man kā kārtīgam rīdziniekam likās, ka teju vai uz dziļiem laukiem."
Tomēr, kad iedzīvojies, pilsēta iepatikās. Gustavs mācījās toreizējā Rīgas Tehniskās universitātes Liepājas filiāles profesionālajā vidusskolā. Ar nākamo sievu, liepājnieci Līnu iepazinās 2007. gadā, un kopš tā laika abi ir kopā.
17. gadsimta beigās uzceltais nams Friča Brīvzemnieka ielā 58, kur ģimene mīt tagad, ir sievas vecāku īpašums, un viņi jau bija sākuši to atjaunot, pirms Gustavs te ieprecējies. Tolaik pirmajā stāvā vēl nekas nebija, tikai otrais stāvs bijis apdzīvojams.
Māja ar salonu un bērnības spoku
"Kad radās doma par mūsu ievākšanos, skaidrāka tapa arī ideja par mākslas salona izveidi. Līna vēl mācījās toreizējā Liepājas lietišķās mākslas vidusskolā, nodarbojās ar apģērbu dizainu un citām līdzīgām lietām," stāsta Gustavs.
Līna visu bērnību no vecākiem bija dzirdējusi, ka viņi mājā grib izveidot veikalu, kafejnīcu vai nelielu mākslas galeriju, un tagad to izdevies īstenot. 2011. gadā viņi atvēra salonu "Mākslas lāde", kopš tā laika tas darbojas un pastāvīgi attīstās. Protams, pandēmijas laikā salons ir slēgts apmeklētājiem un darbojas tikai kā vieta, kur saņemt interneta veikalā "thebeadsparlour.com" pasūtīto preci.
"Specializējamies uz rokdarbu izejmateriāliem, jo tie latvietim ļoti patīk. Cilvēki saka, ka rokdarbi ir veids, kādā var noņemt ikdienas stresu," teic māksliniece.
Dzīvoklī Pelēču pāris ievācās 2015. gadā. Ēkas nesošās konstrukcijas bija labā stāvoklī – saglabātas labās, bet bojātās nomainītas un protezētas, kad īpašums iegādāts, taču iekšā dzīvot vēl nevarēja. Grīdas vietā, piemēram, bija smiltis.
Bērnībā pieredzētais Līnu nenobaidīja: "Atceros, kad biju maza meitene, te spokojās. Viens onkulis garā mētelī staigāja pa nakti istabā un kaut ko skatījās. Kad viņš parādījās, es ļoti sabijos, iekliedzos, mamma (ādas māksliniece Liene Eltermane – Red.) ieskrēja manā istabā, ieslēdza gaismu. Kad izstāstīju savu spoku stāstu brālim, arī viņš dalījās līdzīgā pieredzē. Protams, ka es kā mazs bērns biju sabaidījusies."
Teju viss pašu rokām
Pirmo dzīvokļa daļu remontēja Līnas tētis Ēriks Freimanis, pēc specialitātes celtnieks, būvdarbu vadītājs, bet ieguvis arī mākslas maģistra grādu Liepājas universitātē. Pa reizei kāds būvnieks atnāca palīdzēt, tomēr pārsvarā visu izdarīja viens pats.
Otrā dzīvokļa galā nesošās konstrukcijas un ārsienas nomainītas pašvaldības projekta ietvaros, iekšdarbus veica Gustavs pats, ņemot talkā pazīstamu būvnieku. "Es esmu grāmatvedis, bet celtniecības darbos viss nāk ar pieredzi un darbošanos. Man arī pašam ir nācies kādu gadu nedaudz pastrādāt būvniecībā, un tad jau zināšanas un praksi guvu," teic Gustavs.
Viņš nepretendē uz pilnīgu autentiskumu mājas atjaunošanā, taču daudz kas no senā tiek saglabāts. Atsevišķas nomainītās detaļas izmantotas interjerā – veikala letē, dzīvokļa virtuvē.
"Pērnā gada kovids – marts, aprīlis – īstenībā nebija slikts laiks, tas mums ļāva mājā izdarīt lietas, kuras citkārt nepaveicām. Es uztaisīju trepes, puķu dobes, sienu. Nopirkām vecmodīgas durvis no bijušā restorāna "Barons Bumbiers", tās gan nav senas, bet vizuāli atbilstošas – iederas mājā, un izmantosim tās iebūvējamam skapim," priecājas Gustavs. Līna tikmēr pirmā viļņa laikā dzīvoklī apgleznoja sienu: "Mēs sēdējām mājās un negājām laukā."
Bez kredītu nastas
Ēka Liepājas kartēs parādās kopš 1697. gada, tomēr par tās vēsturi nav zināms ļoti daudz. Laika gaitā mājā mituši dažādi cilvēki, turklāt ne paši trūcīgākie. Tieši tajā vietā, kur tagad atrodas "Mākslas lāde", senāk bijis veikals, nav gan zināms, kas tur tirgots.
Īpašniekiem, kā vēsta vēstures avoti, piederējis arī viss apkārtējais kvartāls starp Brīvzemnieka, Ludviķa, Krišjāņa Valdemāra un Avotu ielu – pats Liepājas centrs, pēc kartēm spriežot, tas bijis viens īpašums. Mūsdienās blakus ir Rožu laukums, tirdzniecības namu "Kurzeme" var redzēt pa guļamistabas logiem.
"Vēl diezgan daudz darba un līdzekļu te jāiegulda. Mēs lēnām čubinām, neesam remontam izmantojuši kredītus, darām visu par savu nopelnīto naudiņu. Ieguldījums jau šobrīd ir ļoti liels. No sākuma to visu darīja mani vecāki, tagad mēs ar vīru esam pārņēmuši stafeti. Mans brālis Reinis Freimanis arī plāno iesaistīties un atjaunot otrā stāva iekštelpas," stāsta Līna. Plānos ir nākotnē savu dzīvokli izīrēt tūristiem, jo pašiem arī ārpus Liepājas ir īpašums, kur apmesties.
Celtnieks kopš bērnības
Skolā vēsture bija Gustava mīļākais priekšmets, viņam patīk senā arhitektūra, vecās mēbeles, tur var redzēt, cik daudz darba ir ieguldīts. "Ne tā kā mūsdienās, kad nereti visu dara pēc iespējas ātrāk, vienkāršāk un lētāk. Tāpēc arī šīs mājas izmaksas ir augstākas nekā vienkāršai rīģipša kastītei," salīdzina meistars.
Viņam celtnieka pieredze ir jau kopš bērnības. Rīgā ar vecākiem dzīvojis vairākās vietās, Strēlnieku ielā, pašā centrā pie Alberta ielas ģimenei piederējis dzīvoklis koka mājā, kura gan nebija nekāds vēstures piemineklis – varētu būt būvēta 19. vai 20. gadsimtā.
Šajā vietā sākās būvniecība, ģimeni izlika no mājokļa, bet par iegūto naudu nopirka īpašumu Sabiles ielā, Kalnciema kvartāla rajonā. Tur bijušas divas mājas, sākotnēji lieli grausti, bet ģimene ēkas atjaunojusi. Gustavs atceras, ka viņam bijuši astoņi, varbūt desmit gadi, kad gājis ar kaltu un āmuru dauzīt no sienām nost veco apmetumu.
Režisore līdz mūža galam
"Aktrise un režisore Dzidra Ritenberga man ir vecmāmiņa no mammas puses. Esmu reizēm pie viņas palicis – vecmāmiņa dzīvoja dzīvoklī, pusē no mājas Teikā. Laukā bija plašs, nožogots pagalms, un tad es vasarās pat nereti veselu nedēļu vadīju pie viņas, man pie vecmāmiņas patika. Viņa nebija klasiskā, vecā, sirmā māmuļa ar lakatiņu galvā. Viņa bija režisore līdz pat mūža galam un tā arī uzvedās, bija svarīgs cilvēks," atklāj mazdēls.
Kad vecmāmiņa kļuva vecāka un ģimene dzīvoja Sabiles ielā, viņa pārcēlās pie tuviniekiem. "Mēs dzīvojām mājās pāri pagalmam, un es gāju pie vecmāmiņas paēst," turpina Gustavs, kurš bija iesācis viņu sirsnīgi saukt par babiņu.
Gustava tēvs Egils Pelēcis joprojām dzīvo Rīgā un vada savu biznesu, mamma Jevgenija Valdmane tagad dzīvo Vācijā kopā ar savu vīru un Gustava jaunāko brāli, pārvācās turp krīzes laikā 2009. gadā, četrus gadus Minsterē vadījusi kori, šobrīd ir mājsaimniece. "Bet mammai gan vienmēr ir ļoti daudz biznesa ideju," uzslavē dēls.
Pasaule izbraukāta krustu šķērsu
Pelēču ģimenei ir trīs atvases – vecākajam dēlam Prūsim ir gandrīz četri gadi, meitai Reivenai ir divi gadi, pastarītei Astrīdai divi mēneši. Pirmajiem diviem bērniem vecāki vārdus izraudzījušies, lai nebūtu populāri un būtu viegli izrunājami angļu valodā. Astrīdas vārds vienkārši ļoti iepatikās, un, kaut gan Astrīdu Latvijā ir pietiekami daudz, vairāk gadās sastapt gados vecākas kundzes ar šādu vārdu.
"Bieži ceļojam – tas ir ģimenes hobijs, Prūsis ar mums kopā bijis visur. Ameriku, piemēram, mēnesi ar mašīnu apceļojām un izbraukājām 18 štatus, trīs nedēļas esam pabijuši Balkānos. Kanādā esam bijuši, Eiropa krustu šķērsu izbraukāta. Skandināvijā gan neesam bijuši, bet gan jau kādreiz. Gribam redzēt pēc iespējas vairāk," stāsta Līna.
Ceļojot patīk arī vērot, kā citur, piemēram, Indijā, ceļ mājas, un salīdzināt. Latvijā taisot ļoti lepnus remontus, Vācijā esot krietni pieticīgāk.
Uz Rīgu vairs nevelk
Viens labums no pandēmijas ir – kamēr īsti nevar ceļot, atliek laiks un nauda mājai. Vēl ir ļoti daudz ko darīt gan otrajā stāvā, gan koridorā, arī pagrabs gaida savu kārtu. Prieks, ka fasādes atjaunošanu atbalsta pašvaldība ar līdzfinansējumu programmā par vēsturisko namu saglabāšanu. "Jumtu varējām nomainīt, ārsienu pabeigt. Tas ir dārgi," Gustavs atzīst, ka grūti to visu būtu pacelt pašiem, tāpēc daudzas vēsturiskas mājas stāv kā grausti. Tomēr pēdējā laikā šķiet, ka daudz kur atjauno ēkas, taču jāievēro prasības – piemēram, jāliek dakstiņu, nevis skārda jumts, tas nav lēti, un ne katrs prot.
"Latvijā tagad daudz atjauno vecas mājas, un par to esmu ļoti priecīga. Novēlu tiem, kuri to dara, ļoti lielu izturību, jo remonts prasa arī daudz nervu," piebilst Līna.
"Tas ir darbs mūža garumā – šādu māju pacelt. Un kad bērni izaugs un gribēs te dzīvot, viņi droši vien vēlēsies visu pārveidot no jauna," Gustavs apzinās, ka māja pilnīgi gatava nebūs nekad, tomēr cer trīs gadu laikā godam uzņemt viesus.
Uz Rīgu Gustavu vairs nevelk, kaut visai bieži iznāk braukt uz galvaspilsētu. "Man liekas, ka Kurzeme un Liepāja ir citādas nekā pārējā Latvija. Kopējā atmosfēra Liepājā ir forša. Es tagad sevi uzskatu par liepājnieku, man patīk šīs pilsētas izmērs – nav milzīga, bet nav arī lauki. Nav nenormālākā burzma, ir drusciņ brīvdomāšanas gars, un te ir spītīgāki cilvēki, kā jau kurzemnieki," spriež Gustavs.
