foto: Ieva Makare/LETA
Rihards Kols par infodēmijas upuriem un to izraisītājiem - burbuļiem
Rihards Kols 13. Saeimas deputāts (NA) Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs.
Viedokļi
2021. gada 14. janvāris, 10:39

Rihards Kols par infodēmijas upuriem un to izraisītājiem - burbuļiem

Rihards Kols

2020. gads ir pelnījis annus horribilis titulu. Tas bija smags, nogurdinošs, haotisks un nervozitātes, neskaidrības pilns laiks, kas iestiepies arī jau 2021. gadā. Šis laiks daudziem paliks atmiņā kā pandēmijas plosīšanās laiks, kas piešķīla uguni dezinformācijas un sabiedrisko un politisko vērtību sadursmēm, tā izraisot pasaules mēroga infodēmiju. Sazvērestības teoriju un viltus ziņu straujā izplatība un popularitāte, īpaši tāpēc, ka šoreiz tas nebija “Kremļa pirksts”, troļļi vai viltus ziņu klikšķu biznesmeņi – trauksmes zvani sāka zvanīt, konstatējot, ka tagad dezinformāciju daudz vairāk izplatām mēs paši, un to tālāk popularizē pat valstu līderi.

play icon
Klausīties ziņas
info about playing item

Covid-19 pandēmija parādīja, ka reizēm uzjautrinošās sazvērestības teorijas par 5G, Bila Geitsa čipiem, ķirzakcilvēkiem, globālo restartu vai citplanētiešu invāziju neeksistē tikai abstraktā izolētā vidē un TV raidījumos, kuros mēģina nomedīt Sniega cilvēku. Izrādās, ka nepierādītām, sagrozītām, apzināti manipulatīvi pasniegtām ziņām gatava noticēt būtiska sabiedrības daļa. Pat vārds “patiesība” vairs nav vienlīdz patiess visiem un vairāk tuvojas kam relatīvākam, un saprast, kas notiek un kam ticēt kļūst arvien sarežģītāk. Daudzi uzskata, ka viltus ziņas viņus nespēj ietekmēt, jo tā ir acīmredzami nepatiesa informācija – pētījumi gan rāda, ka cilvēki ļoti bieži pārvērtē savu spēju atšķirt viltus ziņas no patiesajām, un jāsaprot, ka visbiežāk viltus ziņas netiek radītas apmānīšanas nolūkā, bet gan daudz un dažādu versiju radīšanai, veidojot haosu cilvēka domāšanā.

Cik bīstama ir tehnoloģiju. sociālo tīklu kombinācija ar amatpersonām, viedokļu līderiem un žurnālistiem, kas gatavi izplatīt sagrozītas, arī viltus ziņas? To redzējām pagājušajā nedēļā tiešraidēs no Vašingtonas ASV. ASV prezidenta Donalda Trampa atbalstītāji sarīkoja grautiņus galvaspilsētā Vašingtonā un ielauzās ASV parlamenta ēkā – Kapitolijā. Sadursmēs Kapitolijā dzīvību zaudēja pieci cilvēki, no kuriem viens bija policists.

Infodēmija satricina ASV demokrātiju

Kāpēc tas notika? Kā ASV – demokrātijas citadelē – varēja notikt uzbrukums tautas priekšstāvjiem, kas bija ieradušies apstiprināt tautas izteikto gribu vēlēšanās? ASV sabiedrībā jau gadiem vērojama arvien pieaugoša polarizācija, bet vardarbība, kas pārņēma Vašingtonu, bija kulminācija četru gadu sāgai, kas lielākoties norisinājusies sociālajos tīklos Facebook, Twitter un YouTube, kur politiķi un viedokļu līderi piešķīla uguni dezinformācijai, kas izplatījās neticamos ātrumos un plašumos, un sociālo tīklu platformas ar to netika galā.  

Kā zināms, pērnā gada novembrī ASV prezidenta vēlēšanās uzvarēja demokrātu partijas virzītais Džo Baidens, apsteidzot līdzšinējo prezidentu Donaldu Trampu. Prezidents Tramps nepiekāpās un tālākos divus mēnešus konsekventi, ar emocionāli sakāpinātu retoriku, atkārtoja, ka vēlēšanās patiesībā uzvarējis ir viņš un ka vēlēšanas tikušas nozagtas. Trampa komanda mēģināja apstrīdēt rezultātus tiesā vairāk nekā 60 reižu – visas neveiksmīgi. Bija arī mēģinājumi pārliecināt amatpersonas atrast Džordžijas “trūkstošās balsis uzvarai”, vismaz lai panāktu vēlēšanu rezultātu atcelšanu. Šis zaudējums Trampam bija smags, viņa atbalstītājiem – iespējams, ka pat vēl smagāks un neizprotams. Zaudējusī puse kopš novembra vēlēšanām pastāvīgi izplatīja dezinformāciju un patiesībai neatbilstošus, bet skandalozi skaļus apgalvojumus vēlēšanu nozagšanu un valsts zaudēšanu. Tieši viltus ziņas izraisīja šo masu histēriju – precīzi mērķētas emocionāli uzrunājošas ziņas, atkārtotas atkal un atkal, tā mehāniski pārliecinot par ziņas patiesumu. ASV sabiedrība jau gadiem ir sadalījusies divās “ciltīs” – daļēji tas, protams, ir pašas vēlēšanu sistēmas dēļ, bet šo šķelšanos un atsvešināšanos mērķtiecīgi veidoja politiski lojāli mediji, un sociālo tīklu loma ASV politikas radikalizācijā jau labu laiku nav noslēpums.

Sabiedrība, kas pēdējos gados diendienā “piebarota” ar agresīvu, manipulatīvi vienpusēju retoriku, sensacionālismu un viltus ziņām – gan viena, gan otra puse -, par eksistenciālu draudu un ienaidnieku sāka redzēt paši savus cilvēkus.

recent icon

Jaunākās

popular icon

Populārākās

Infodēmijas augsne

Stāsts par to, kā internets no utopiskas vīzijas par to kā cilvēces, ideju un zināšanu apvienotāju un visa labā virzītāju gadu gaitā ir tik ļoti salūzis un mainījies, ka to pat nedaudz skumji atkārtot. Arvien vairāk mūsu ikdienas sabiedriskās un darba dzīves notiek lielajās sociālo tīklu platformās, kas optimizētas, lai mudinātu Tevi klikšķināt, dalīties un aiziet virāli. Sekotāju vairošanai vīrusu aktīvi izmanto dezinformācijas izplatītāji. Tas iespējams vairāku iemeslu dēļ. Kāpēc viltus ziņas eksistē, kāpēc tās izplatās? Iemesli ir dažādi, un viltus ziņas vienā vai citā formā mūsu informatīvajā telpā un tās perifērijā klātesošas bijušas vienmēr.
Šodien ar viltus ziņu biznesu var arī nopelnīt – gan “pa tiešo”, gan popularizējot savas preces vai pakalpojumus, gan “netieši”, caur viltus ziņu naratīvu būvējot atpazīstamību un gūstot sociālo un politisko kapitālu konkrētā auditorijā. Arī tie ir iemesli, kāpēc novērojam viltus ziņu uzplaukumu Latvijā vairāku gadu garumā, kas, komplektā ar izcilāko augsni dezinformācijai – sabiedrību zemo uzticēšanos amatpersonām, politiķiem un institūcijām, ko novērojam gan Latvijā, gan citās Rietumvalstīs.

Demokrātisko institūciju ilgtspēja ir atkarīga no tās pilsoņu uzticības. Demokrātijas pamatprincipi rada iespēju sabiedrībā būt paaugstinātai uzņēmībai pret dezinformāciju: brīva prese un atklātu debašu kultūra ļauj uzplaukt sazvērestības teorijām un kaitnieciskām idejām tikt apskatītām kā līdzvērtīgām vienuviet ar zinātniskām un vērtīgākām. Izvēlēties, kam uzticēties – emocionāli uzrunājošam taisnības cīnītājam, kuram ir atbildes uz visu, ziņu diktoram vai institūciju vadītājiem. Pandēmijas nogurdinātā, satrauktā sabiedrība ir izcila augsne dezinformācijai un populistiem, kas vēlas manipulēt ar sabiedrisko domu. Mēs to redzam gan saslimstības rādītājos, kas nozīmē, ka daļa drošības pasākumus uzskata par sev nesaistošiem, mēs to redzējām arī “sapulcēs” krastmalā, un visā Eiropā.

Dezinformatori un viņu ziņu lentēs ievilktie izmanto šī brīža nestabilo situāciju Latvijas publiskajā telpā, kas ir pārbagāta ar viltus ziņām – viņi valdībai aizrāda ka tā izplata nepatiesu informāciju, viņi uzbrūk epidemiologiem par kalpošanu Bilam Geitsam un citiem “bubuļiem”, un kā alternatīvu piedāvā pati savu, sagrozītu, neizbēgami satracinošu un vienkārši uztveramu nepatiesu informāciju. Sabiedrība tiek apzināti mulsināta, tiek veicināta iedzīvotāju neuzticība pastāvošajai politiskajai elitei un apjukums par to, kura informācija galu galā ir patiesā. Rezultātā dezinformatoriem izdodas pietuvoties vēlamajam efektam – haosam, kas kavē un ierobežo rīcībspēju un kopējo mobilizēšanos krīzes pārvarēšanai.

Covid-19 sazvērestības mītu aktīvā izplatīšanās “eksplozijā” vislielāko artavu sniedza sociālo mediju algoritmi, kas izceļ tieši “vissirslikti” ziņas. Sazvērestību teoriju radītāji, lai arī mazākumā, ir agresīvi. Viņi aktīvi dalās ar maldinošu informāciju, un, piemēram, Facebook algoritmi “uzskata”, ka šie ieraksti ir populāri – jo gūst emocionālu reakciju un no tās izrietošo dalīšanos, iesaisti, tādēļ to tālāk parāda pēc iespējas vairāk cilvēku. Tie, kas pie maldīgajiem ierakstiem iebilst, tiek rupji izsmieti, paziņoti par uzpirktiem varas aģentiem un nodevējiem, līdz ar to apklusinot jel kādu veselīgu diskusiju. Sociālo tīklu algoritmi izmanto cilvēka smadzenēm raksturīgo vilkmi uz šķelšanos. Rezultāts ir sabiedrības šķelšana un radikalizēšanās.

Mežonīgie [digitālie] Rietumi

Ar sociālo tīklu palīdzību tiek radītas paralēlas pašpietiekamas realitātes, un tehnoloģiju un komunikācijas uzvaras gājiens nodrošina, ka šīs realitātes var arī ļoti ilgi “nesatikties”. Bet krīzes un nacionālā mērogā sabiedrības saliedētību un mobilizēšanos pieprasoši notikumi paralēlās realitātes vienas sabiedrības ietvaros pēkšņi tiešā veidā konfrontē viena ar otru. Spēcīga, tiesiska un līdzdalīga demokrātija nevar izdzīvot bez kopējiem pamatiem – kopējas izpratnes par to, kas ir patiesība, kas vispār ir fakti, un bez sabiedriskajiem un politiskajiem līderiem, kur

Šodien savu tiešsaistes laiku pavadām tādos kā Mežonīgajos Rietumos – bez vienotiem, vispārzināmiem satiksmes noteikumiem, bet toties tādā vidē, kas radīta mūsu negatīvāko un pirmatnējāko instinktu “atalgošanai”, rezultātā iesprostojot mūs atbalsojošos burbuļos, kur visi dīvainā kārtā mums piekrīt, un padarot sabiedrības ārkārtīgi uzņēmīgas konfliktiem, meliem un dezinformācijai. Facebook, Twitter un YouTube ir spēruši pirmos soļus, lai īpaši ASV prezidenta vēlēšanu karstumā savaldītu vistrakākos izlēcienus un bīstamāko dezinformāciju savās platformās, bet neviens no šiem sociālo tīklu flagmaņiem līdz šim nav pievērsies problēmas saknei: tam, ka šīs platformas algoritmiski būvētas ar mērķi radīt burbuļus no sašutuma un dusmām, un mūs tajos noturēt ar uzkurināšanu “pret tiem citiem (burbuļiem)”, apdraudējuma un nestabilitātes sajūtas radīšanu.

Lielo sociālo tīklu platformu apoloģēti bieži apgalvo, ka polarizācija un antisociāla uzvedība platformās ir neizbēgama “cilvēcības” blakne – tie esot mūsu instinkti, mūsu dzīvnieciskums, narcisms, pašpārliecinātība par savu nekļūdīgumu un neadekvātā vēlme vienmēr uzvarēt. Bet tas ir tāpat kā teikt, ka troksnis un kautiņi bāros notiek tikai cilvēka dabas dēļ – varbūt zināmā mērā ir taisnība, bet telpas funkcija, dizains un “satiksmes noteikumi” jeb uzvedības normas – nemaz nerunājot par alkoholu – trokšņa un kautiņu rašanās iespējamību ietekmē ievērojami vairāk. No vienas puses, patiesi priecājamies par tehnoloģiju piedāvātajām iespējām un sasniegumiem, izbaudām komfortu un dzīves kvalitātes uzlabojumus. No otras puses, notiek arvien lielāka sabiedrības fragmentācija un polarizācija, pateicoties interneta lietotāju pieaugošai nespējai filtrēt realitāti no nepatiesības, un turklāt paātrinātā tempā. Lielākā daļa mūsu iedzīvotāju ikdienā dzīvo divās pasaulēs - fiziskajā un virtuālajā, un virtuālā sevī ietver vēl tūkstošiem atsevišķu burbuļu.

Lielie sociālie tīkli – Facebook, Twitter, YouTube, arī citi -, kas ar savām globālajām pozīcijām ir faktiski monopolisti un nodrošina pēc būtības sabiedriskos pakalpojumus, šobrīd ir faktiski neregulēti privāti uzņēmumi, kuri, kad un ja vēlas, izvirza un maina noteikumus tam, piemēram, kādi politiskie uzskati, ētiskie principi viņu platformā ir pieļaujami, brīvi cenzējot visu pārējo.

To pēdējās dienās pastiprinājusi visai klaja pakļaušanās politiskajai konjunktūrai un mainīgajam sabiedrības noskaņojumam – apskatot jau plaši izskandināto ASV prezidenta Donalda Trampa dzēšanu no lielākajiem sociālajiem tīkliem, paļaujos, ka saprotat, ka dzēšana tieši šobrīd notika tikai tādēļ, ka tas kļuva izdevīgi. Bet tas var notikt jebkādu iemeslu dēļ – arī šo kompāniju komerciālo vai politisko mērķu sasniegšanai, cenzējot, manipulējot un ietekmējot informācijas plūsmu, pat vēlēšanu rezultātus.

Bet, kā jau minēju, konkrētie sociālie tīkli, līdz ar monopola stāvokļa nostiprināšanos, ir kļuvuši par ko vairāk par “parastiem uzņēmumiem” – tie sniedz sabiedrisku pakalpojumu, un sabiedrisko pakalpojumu sniedzēja statuss juridiskā līmenī jau palīdzētu definēt spēles noteikumus. Lielie tehnoloģiju uzņēmumi šajā brīdī pēc savas būtības un ietekmes ir tādas kā kvazi-valdības, kas lemj par to informāciju, ko miljoniem redzēt vai neredzēt – problēma ir tajā, ka, atšķirībā no valstu valdībām, kuru galvenais uzdevums ir rūpēties par savu iedzīvotāju drošību un veselību, sociālo tīklu giganti par primāru vienmēr izvirzīs un izvirza peļņu – no reklāmām, no auditoriju iesaistes. Domāju, ka bīstamība sabiedrībai ir acīmredzama.

Virkne auditu, izmeklēšanu un pētījumu ir nonākuši pie līdzīgiem secinājumiem – ka platformu vadība nav vai nepietiekami ieviesusi faktu pārbaudīšanas mehānismus, nespēj ierobežot naida runas un maldīgas informācijas izplatību. Jebkādus centienus ieviest adekvātus kontroles mehānismus no uzņēmuma puses, piemēram, Facebook gadījumā, par teju bezjēdzīgiem padara paša Facebook algoritmi, kas mēdz izcelt skandalozākos un radikālākos viedokļus.

Atgriežoties šodienā un ieskicējot, kādus riskus Latvijai šobrīd rada infodēmija. Covid-19 raisītais pandēmijas laiks ir izgaismojis milzīgu problēmu Latvijas iedzīvotāju medijpratībā – mēs neprotam kritiski izvērtēt informāciju un objektīvas ziņas neatšķiram no tendencioziem safabricējumiem. Taču sabiedrība tagad arī neslēpj, ka tai nepietiek prasmju un spēju informāciju izvērtēt. Kritiski ir tas, ka šajā laikā medijpratības trūkumi izgaismojas kā smagas sekas pandēmijai, jo viltus ziņu iespaidā daudzi neievēro ierobežojumus, audzējot saslimušo statistiku un liekot paildzināt ierobežojumus. Līdz šim tā vairāk vienmēr bija tāda teorētiska spriedelēšana, spekulēšana par riskiem, caur to pamatojot, kāpēc medijpratība ir svarīga. Tās ir prasmes, bez kurām 21. gadsimtā neiztikt. Bez tām mēs vienkārši noslīksim šajā informācijas straumē. Jau slīkstam.

Interneta beigas?

Šobrīd dezinformācija par vakcinēšanos ir tiešs drauds sabiedrības veselībai. Kamēr daļa vakcināciju sauc par atgriešanos normālajā ikdienā, daļai sabiedrības attieksme ir skeptiska. Dažādas aptaujas rāda, ka vien puse iedzīvotāju būtu gatavi vakcinēties pret Covid-19 izraisītāju. Tas nozīmē, ka vienlīdz svarīgi ir organizēt vakcinācijas procesu un arī runāt ar sabiedrību. Un tiekties sasniegt, līdz sasniedzam. Jo vakcinācija pret Covid-19 ir visas sabiedrības veselības un drošības jautājums. Ļoti aktīvi šajā lauciņā strādā mediji un vienkārši ikdienas cilvēki, kas iesaistās, diskutē un mēģina skaidrot vakcinācijas nozīmi.

Pandēmijas apstākļos, papildus veselības riskiem, kurus rada vīrusa izplatība, riskus rada arī informācijas vide, kurā esam. Krīzes apstākļos tā ir īpaši labvēlīga dezinformācijas un maldinošas informācijas izplatībai. Katra informēta izvēle var palīdzēt saglabāt veselību. Sabiedrības saskaņota rīcība spēs mazināt negatīvas sekas valsts ekonomikā un arī mazināt valsts drošības riskus. Pretējā gadījumā neizsvērta rīcība var apdraudēt jūsu veselību, dzīvību, sabiedrību un valstiskumu.

Tas, kā sabiedrībai vajadzētu funkcionēt demokrātijā, ir – mums ir puslīdz kopēja izpratne par daudzām fundamentālām lietām. Mūsu sabiedrība ir organizēta nacionālās valstīs ar savu jurisdikciju. Kibertelpā valstu robežas nepastāv. Tas situāciju sarežģī un rada saspīlējumus, ko iespējams atrisināt tikai (kaut vai ar sakostiem zobiem) sarunājoties un strādājot kopā. Atceroties, ka viedokļu daudzveidība mums palīdz augt kā cilvēkiem un kā sabiedrībai kopumā, un mērķtiecīgi atsakoties no politisko oponentu vai vismaz šo oponentu atbalstītāju nomelnošanas un apsaukāšanas. Cīņa par regulāciju sociālo tīklu jomā būs, nepārspīlējot, brutāla – jau tagad šie uzņēmumi ir veikli pārvirzījuši sarunu uz to, kas ir vārda brīvība un kādu runu iespējams ierobežot, tā novēršot mūs no tēmas, par kuru tiešām vērts diskutēt, apzinoties, ka pasaule – gan digitālā, gan fiziskā – kurā šodien dzīvojam, arvien vairāk un vairāk tiek sadrumstalota laikā un veidos, kam itin kā bija mūs jāvieno. Tāpēc pagaidām aicinu jūs apzināties, ka sociālie tīkli grib, lai jūs esat neiecietīgi, nopelna no tā, ka atsakāties uzklausīt un pat redzēt citus viedokļus – un aktīvi pretoties tam, savā “ziņu lentē” un “burbulī” mērķtiecīgi ielaižot “tos citus’ – savus līdzcilvēkus.