No Covid- 19 miris cietuma kapelāns, Aizkraukles mācītājs Valdis Baltruks
Otrdienas, 8. decembra, rītā 72 gadu vecumā mūžībā devies mācītājs Valdis Baltruks. Viņš daudziem bija mīļš ģimenes draugs, paliks piemiņā ar savu neizsmeļamo dzīves enerģiju un humora dzirksti, ar patiesu vēlmi palīdzēt līdzcilvēkiem, rakstīts Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas (LELB) mājaslapā. Ieraksti sociālajos tīklos liecina, ka garīdznieks miris no Covid-19, kaut gan oficiāli viņa nāves iemesls netiek atklāts.
Dažas stundas pirms Baltruka nāves beļģu mācītājs Bastins Jozefs aicināja aizlūgt par savu amatbrāli, kurš Covid-19 komplikāciju dēļ atradās reanimācijā: “Mācītājs Valdis Baltruks joprojām atrodas reanimācijā. Kungs, apžēlojies par savu kalpu un dziedini viņu no Covid-19”.
“Mācītājs Valdis Baltruks nepagurstoši palīdzēja daudziem un it īpaši, kā mēs sakām – dzīves pabērniem. Uz viņa izveidoto Cietuma kalpošanas apvienību varēja atnākt jebkurš bijušais ieslodzītais vai jebkurš, lai izrunātu savas bēdas, parunātu par dzīvi, uzjautātu padomu un kaut reizi dienā, dažs, iespējams, pat reizi nedēļā vai pat mēnesī, kārtīgi paēstu. Valdis par viņiem rūpējās, viņš teica: “Mūsu uzdevums ir domāt par ieslodzītā dvēseli””, informē LELB.
Mācītāja amatā Valdis Baltruks (1948.–2020.) tika ordinēts pārmaiņu laikā – 1990. gada 6. janvārī, un viņa laikā tika arī nodibināts cietuma kapelānu dienests.
2004. gadā laikrakstam “Latvijas Vēstnesis” uz jautājumu “Ko nozīmē būt cietuma kapelānam?” viņš atbildēja: “Reizēm dzīvē ir grūti noformulēt, kāpēc tu esi tur, kur esi, un kāpēc dari to, ko dari. Es domāju, ja šajā pasaulē nepārtraukti notiek cīņa starp labo un ļauno – un tāda cīņa notiek nepārtraukti –, tieši cietums ir vieta, kur šī ļaunuma ir visvairāk. Tur ir milzīga ļaunuma koncentrācija, tāpēc varbūt tieši cietumā vajadzētu uzcelt to vislielāko baznīcu. Savukārt, no otras puses, mēs jau visi esam tādi cietuma kapelāni. Vismaz tie, kas cīnās ar ļaunumu, ar grēku. Arī ar grēku sevī”.
Mācītājs mūžībā devās Ziemassvētku gaidīšanas laikā. Tāpēc atgādinājumam, viņa savulaik izteiktās pārdomas par šo laiku:
“Uz ikvieniem svētkiem ir jāiet. Un mēs ejam. Bet lielākā traģēdija ir tā, ka mēs neaizejam līdz galam. Un Ziemassvētkos mēs bieži paklūpam pie eglītes, pie dāvanu maisiem, pie piekrautiem galdiem... Nē, arī eglīte, dāvanas un klāti galdi, protams, ir skaisti, lai gan skaisti nav tas, ka ar katru gadu Ziemassvētki arvien vairāk apaug ar dažādām ārišķībām. Un aiz šīm ārišķībām, aiz šīs burzmas, pirkšanas un pārdošanas pazūd būtība. Jo galvenais, ko vajadzētu atcerēties, – ka šiem svētkiem jēga ir tikai tad, ja mēs aizejam līdz galam. Līdz Jēzus piedzimšanai”.
Jauns.lv izsaka sirsnīgu līdzjūtību tuviniekiem un visiem sērojošiem!
