Gundara Siseņa dzimtas Bībele atgriezās īstajās rokās
Kazdangas piena pārstrādes uzņēmuma "Elpa" valdes priekšsēdētājs Gundars Sisenis ir aizrautīgs grāmatnieks – viņa apjomīgo mūsdienu literatūras krājumu, kas veidots gadiem, īpaši papildina senu vērtīgu žurnālu un grāmatu kolekcija. To vidū vecākā ir viņa paša dzimtas Bībele – jau zudusi un pārsteidzošā kārtā atgūta.
“Vēsture un vēsturiskas grāmatas man mīļas jau kopš skolas laikiem. Mūsdienu laikmetā daudz kas ir digitalizēts, ar datora vai planšetes starpniecību varam izlasīt visu nepieciešamo, tomēr tikai grāmata ir tā, kur ar rakstīto vārdu veidojas personīgs kontakts,” saka Sisenis, kuram lasot teksts ekrānā pat šķiet vienveidīgs un iztēle strādā sliktāk. “Grāmata veicina un attīsta radošumu, spēju iztēloties. Tas palīdz dažkārt pieņemt neordinārus lēmumus.”
Nejauši atguva dzimtas relikviju
Sisenis ir dzimis izsūtījumā, kad ģimene varēja atgriezties dzimtenē, vecvecāku mājās vairs neļāva apmesties. “Biju puika, man varēja būt 10 vai 11 gadu, tolaik dzīvojām Dunalkā, Upeslīču mājās. Apmēram divas trešdaļas to māju iedzīvotāju bija atgriezušies no lēģeriem.”
Bija 60. gadu sākums, kad vēl kursēja Aizputes bānītis. Sisenis atceras, kā vecmāmiņas mamma, kurai bija ap 85 gadiem, gulēja veclaicīgā koka gultā un uz skapīša blakus bija Bībele – 1825. gadā izdota Pēterburgā.
“Man jau kā mazam bērnam šī milzīgā grāmata iespiedās atmiņā. Pēc gadiem, kad strādāju Kazdangā, satiku mākslinieku Ernestu Treimani, kurš bija aizrautīgs grāmatu fans – viņš vienmēr, kad brauca uz Liepāju, iegriezās arī antikvariātā. Reiz Ernests man parādīja Bībeli, kuru nopircis par desmit latiem. Tur bija ieraksti par vienas dzimtas cilvēkiem – kad dzimis, kad miris, kad kristīts. Un es uzreiz pazinu, ka tā ir mūsu ģimenes Bībele,” stāsta Sisenis.
Acīmredzot radinieki bija remontējuši vai tīrījuši māju, vai varbūt naudas pietrūka, un šī relikvija nonāca antikvariātā. Abi ar Treimani samainījās, viņam pretim dodot 1905. gadā izdotu Bībeli. “Tā es pirms 20 gadiem atguvu dzimtas īpašumu, un patlaban tā manā kolekcijā ir visvecākā grāmata,” teic Sisenis.
Uziet grāmatā ziņas par vectēvu
Lielāko daļu savas kolekcijas Siseņa kungs ieguvis, pateicoties Elpas atsaucīgajiem šoferiem, kuri ved pienu, bieži ir zemnieku saimniecībās un redz, kā no bēniņiem met ārā vecās grāmatas, lai sadedzinātu. Starp izglābtajiem atradumiem, protams, nereti ir lubu literatūra, taču uzietas arī grāmatas ar īstu vērtību – gan poligrāfiskajā ziņā, gan saturiski enciklopēdiska rakstura.
Ar piena pārvadātāju palīdzību kazdandznieka īpašumā, piemēram, nonācis izdevums Liepājas apriņķa pašvaldības 15 gadi. Šādas pašvaldības pastāvēja no Latvijas Republikas dibināšanas līdz Ulmaņa nākšanai pie varas. Ieraksts liecina, ka grāmata piederējusi Pērkones 2. bibliotēkai, to dāvinājusi Pērkones pagasta pašvaldība ar pagasta vecākā parakstu.
“Tas noteikti bija 1934. gadā, kad vēlētās pašvaldības beidza pastāvēt. Domāju, ka izdevumam bija neliels metiens, pa četrām līdz piecām grāmatām katrai Liepājas apriņķa pašvaldībai. Dati grāmatā ir par laiku no 1918. gada 27. novembra līdz 1934. gada 1. maijam. Ir atspoguļota apriņķa pašvaldību organizēšanas priekšvēsture, nosaukti pagastu sapulču vadītāji, darbinieki, valde, visu pagastu budžetu izklāsts, ziņas par skolām – visaptverošs materiāls. Es, starp citu, grāmatā atradu informāciju arī par savu vectēvu,” lepojas kolekcionārs.
Viņaprāt, izdevums ir ļoti vērtīgs, īpaši ņemot vērā mazo metienu. Siseņa kungs to jau aizdevis daudziem saviem kolēģiem, lai smeļas informāciju katrs par savu pagastu.
Daļu grāmatu atdāvina muižai
“Nupat vienu daļu seno grāmatu aizvedu uz atjaunoto Mares muižu Kuldīgas novadā. Viena latviete apprecējusies ar vācieti, un pāris pirms 17 gadiem pārcēlies uz Latviju. Vīrs pārdevis visus savus īpašumus Minhenē un nopircis Latvijā muižiņu, kurā savulaik pat lopi turēti. Muiža tagad ir perfekti atjaunota, un ģimene uzņem arī tūristus,” stāsta Sisenis.
Viņš piekrāva divas somas ar Gētes un Šillera rakstiem, aizveda un uzdāvināja šai ģimenei: “Šīs grāmatas labāk iederas vāciskā gaisotnē nekā pie manis. Un grāmatām ar vēsturi tomēr ir īpaša vērtība. Ja cilvēks to saprot, muižas grāmatu skapjos šie izdevumi lieliski iederas, un man nav žēl dāvināt.”
Vienu grāmatu dāvāšot arī Durbes muzejam – ļoti interesantu un vērtīgu. Durbes ģerboni izdaiļo ābele, un tuvējos Līgutos kādreiz bijusi plaša augļkopības saimniecība. Grāmatas autors ir Durbes vēsturē zināmais un godātais dārznieks Sīmanis Klēvers.
Savā 1890. gada izdevumā viņš māca latviešu zemniekiem augļkopību, dārzu iekārtošanu, ir raksti gan par istabas, gan dārza augiem. Pateicoties Klēveram, arī augļu dārzi ap Durbi veidoti un saglabājušies līdz pat šai dienai. Šī grāmata tagad būs pieejama Durbes muzeja apmeklētājiem.
Rakstītais vārds nav pārspējams
Arī žurnāls Latvijas Lauksaimnieks iegūlis kolekcijā, un 1937. gada eksemplāri visi ir iesieti. Ir Kārļa Ulmaņa laikā izdotais Lauksaimniecības leksikons, poligrāfija bijusi augstā līmenī, tikai nav visi sējumi.
Gundars lepojas arī ar enciklopēdiska rakstura grāmatu Pasaule un cilvēku dzīve – ir gan ļoti izzinoša, gan poligrāfiski smalki nostrādāta. “Es vairāk meklēju enciklopēdiska satura grāmatas. Man ir, piemēram, rokasgrāmata kungiem par militārām lietām dažādos laikos, šaujamrīkiem. Ļoti interesants ir 1911. gada izdevums par vēja enerģijas izmantošanu, kur tēma sīki izklāstīta un ilustrēta ar skaitļu tabulām. Uzskatu, ka tā ir ļoti praktiska grāmata aizvien arī mūsdienās,” lepojas Sisenis.
Viņš atzīst, ka grāmatnīcām nevar vienaldzīgi paiet garām, jo arī mūsdienās izdod ļoti interesantus, saistošus un citādi vērtīgus izdevumus. “Rakstīto vārdu nekas nepārspēs,” pārliecināts ir kolekcionārs.
Dace Ezera
Foto: Ģirts Gertsons
“Pirms 20 gadiem atguvu dzimtas īpašumu, un patlaban tā manā kolekcijā ir visvecākā grāmata,” ar seno Bībeli lepojas Gundars Sisenis.
Izdevumā Liepājas apriņķa pašvaldības 15 gadi lasāma vērtīga informācija.
