Kāpēc tā? Mednieki vārnas šauj uz nebēdu, bet pensionāru Juriju par to pašu notiesā
"Izlasīju ziņu, ka kāds vīrietis saņēmis vienu gadu nosacīta cietumsoda par vārnas nošaušanu ar pneimatisko šauteni no sava balkona. Cik zinu, tad mednieki šos putnus drīkst šaut bez kāda ierobežojuma, tāpēc gribu pajautāt, kāpēc tāds sods," jautā žurnāla "Likums un Taisnība" lasītājs jūrmalnieks Jānis.
Šajā gadījumā septiņdesmit gadus vecais Jurijs saņēma sodu nevis par to, ko viņš ir nošāvis, bet gan, kur un kādā veidā to izdarījis.
Kā "Likumu un Taisnību" informē Rīgas Latgales priekšpilsētas tiesas pārstāve Natālija Kaufelde, tad apsūdzība celta pēc Krimināllikuma 230. panta otrās daļas – par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvnieku, kuras rezultātā tas gājis bojā vai sakropļots, vai par dzīvnieka spīdzināšanu, ja tā izdarīta publiskā vietā vai nepilngadīgā klātbūtnē.
Par to soda ar brīvības atņemšanu līdz pieciem gadiem, piespiedu darbu vai naudas sodu un ar probācijas uzraudzību līdz trim gadiem vai bez tās. Labprātīgi atzīstot vainu un nožēlojot izdarīto, vārnas šāvējs saņēma teju vai mazāko iespējamo sodu. Konkrētajā gadījumā par pneimatiskā ieroča (atkarībā no jaudas) pielietošanu sabiedriskā vietā varētu piemērot arī pantu par ļaunprātīgu huligānismu.
Ar medniekiem ir citādāk. Viņi patiešām bez jebkādiem ierobežojumiem drīkst šaut vārnas, žagatas, jenotsuņus, vilkus, lapsas, klejošos suņus un kaķus, taču to drīkst darīt, tikai ievērojot Medību likumu.
Tajā noteikts, ka medības ir aizliegtas pilsētu teritorijā, kapsētās, vietās, kurās to aizliedz normatīvie akti, vietās, kur nav reģistrēts medību iecirknis, arī publiskajās ūdenstilpēs un to tauvas joslā. Tāpēc šajā gadījumā, arī situācijā, ja notiesātais būtu mednieks ar oficiāli reģistrētu ieroci, viņam par nodarīto būtu jāatbild.
