Ik gadu Latvijā nolaupa desmitiem bērnu

Tieslietu ministrijas statistika ir baisa

Tieslietu ministrijas pārstāve Lana Mauliņa informē, ka ministrija vidēji gadā saņem 40–60 jaunu pieprasījumu par bērnu atgriešanu pastāvīgās dzīvesvietas valstī, pamatojoties uz Hāgas 1980. gada 25. oktobra konvenciju par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem. Tas ietver gan gadījumus, kad pieprasa atgriezt bērnus no Latvijas uz ārvalsti, kurā bija viņu dzīvesvieta, gan otrādi.

Vairāk pieprasījumu ir no Latvijas

Kopš 2002. gada, kad Latvija pievienojās Hāgas konvencijai, ar katru gadu pieaug tieši to pieprasījumu skaits, kad bērni ir aizvesti prom no Latvijas un otrs no vecākiem prasa viņus atgriezt mūsu valstī; aptuveni 20–30 gadījumu gadā. Mazāks skaits saņemts ar pieprasījumiem atgriezt bērnus no Latvijas uz ārvalsti – 10–17 gadījumu gadā.

Hāgas konvencijas ietvaros papildus var iesniegt pieprasījumu par saskarsmes tiesību nodrošināšanu ar bērnu, kurš kopā ar otru no vecākiem dzīvo ārvalstī – ja akceptē bērna dzīvesvietu citā valstī un tikai vēlas saskarsmes tiesības, taču brīvprātīgi otrs no vecākiem to neļauj. Gada laikā ministrija saņem aptuveni desmit šādus pieprasījumus.

Kā parasti rīkojas tiesa

Mauliņa saka: “Bērnus prettiesiski aizved gan mātes, gan tēvi, turklāt bieži vien abi ir Latvijas valsts piederīgie. Tās var būt pat it kā absolūti nevainīgas situācijas, kad viens no vecākiem izlemj doties peļņā uz ārzemēm un paņem līdzi bērnus, vai sadzīviska rakstura strīds, kuru varētu atrisināt, mierīgi izrunājoties. Kristīnes Misānes situācijai līdzīgi gadījumi nav pārāk bieži, taču dažas reizes gadā kaut kas līdzīgs var notikt.”

Ko tiesa parasti vērtē, izskatot šos pieteikumus konvencijas ietvaros? Svarīgākais aspekts – vai bērna pastāvīgā dzīvesvieta bija tajā valstī, uz kuru viņu pieprasa atgriezt, vai prasītājam konkrētajā gadījumā ir aizgādības tiesības un līdz ar to tiesības noteikt bērna dzīvesvietu.

Ja prasītājam ir tiesības piedalīties lēmuma pieņemšanā par bērna pastāvīgās dzīvesvietas valsts maiņu, tad, visdrīzāk, vienpusēja bērna aizvešana būs šīs personas tiesību pārkāpums.

Kādi var būt neatgriešanas iemesli

Tiesa noteikti papildus vērtē arī Hāgas konvencijas 13. pantā minētos izņēmumus, kas var būt par pamatu lēmumam par bērna neatgriešanu.

Eiropas Padomes 2003. gada 27. novembra regula par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību, kuru piemēro sadarbībā ar Eiropas Savienības valstīm, uzliek papildu nosacījumus.

Ja pastāvēs risks, ka bērna atgriešana varētu viņam sagādāt kaitējumu, piemēram, ģimenē bijusi vardarbība, tad tiesa pieprasīs no attiecīgās valsts ziņojumu, kādi aizsardzības pasākumi tiks veikti, lai pasargātu bērnu, ja tiks pieņemts lēmums viņu atgriezt. Ja šie aizsardzības pasākumi tiesnesim šķitīs piemēroti, tad tiesai būs jāpieņem lēmums par bērna atgriešanos.

Protams, ir mazāk ekstremālas situācijas, kad bērni nevar iedzīvoties jaunajā vidē vai ir kāda nelabvēlīga apkārtējo attieksme, un jebkurā gadījumā šādus iemeslus tiesai vajadzētu uzrādīt.

Parasti šādos procesos tiesa lēmumus pamato uz Eiropas Savienības valstu savstarpējā uzticības principa, pieņemot, ka arī visās citās valstīs ir adekvāti un piemēroti aizsardzības pasākumi, lai nodrošinātu bērna labklājību.

Diemžēl šo savstarpējo valstu uzticēšanos bez liekas kautrēšanās var izmantot un arī izmanto trešo valstu pilsoņi, sniedzot sev vēlamu informāciju. Galvenais, kas jāatceras, ka konvencija nosaka, kuras valsts tiesā vecākiem jārisina strīds par bērna dzīvesvietu pēc būtības.

Lēmums par atgriešanu vai neatgriešanu nepiešķir kādas pilnvaras vai privilēģijas vienam no vecākiem, atgriešana ne vienmēr nozīmē, ka bērns obligāti uzreiz atgriežas pie otra no vecākiem. Tas nozīmē, ka bērnu atgriež tās valsts jurisdikcijā, no kuras viņu aizveda un kuras kompetentajai tiesai jālemj vecāku strīds.

Kā rīkoties vardarbības gadījumā

“Ļoti svarīgi ir zināt konkrētās valsts likumus, kas attiecas uz šādiem gadījumiem, un, ja kāda krīze ģimenē briest, noteikti var vērsties attiecīgās valsts Latvijas vēstniecībā. Protams, ka vēstniecība nepalīdzēs finansiāli vai praktiskā bērnu izvešanā, taču noderīgus ieteikumus tur saņemt varēs,” saka Mauliņa.

Svarīgi par savu problēmu ir ziņot mītnes valsts tiesībsargājošām iestādēm, doties uz krīzes centru, par visu savākt dokumentārus pierādījumus, kas var noderēt tiesvedībā par bērnu aizgādības tiesībām un dzīvesvietu. Tad vajadzētu meklēt juristu, kas specializējies ģimenes tiesību jautājumos konkrētajā valstī.

Protams, ja partneris apdraud bērnus kaut vai ar to, ka vardarbība notiek viņu klātbūtnē, noteikti jāziņo atbildīgajām bērnu tiesību aizsardzības iestādēm konkrētajā valstī, kas vērtēs, kādi saskarsmes ierobežojumi jānosaka.

Ja māte neziņos par vardarbību un turpinās dzīvot šādos apstākļos, pakļaujot tam bērnus, attiecīgie dienesti, saņemot satraucošu informāciju, piemēram, no kaimiņiem, var pat uzskatīt, ka māte nav spējīga savus bērnus pasargāt, un izņemt viņus no ģimenes.

Bērnus aizvest drīkst ar tiesas atļauju

Lai situāciju atrisinātu pēc iespējas ātrāk, jāiesniedz pieteikums tiesā par dzīvesvietas noteikšanu, norādot, kurā valstī vēlas dzīvot, un tikai ar tiesas atļauju drīkst doties uz jauno pastāvīgās dzīvesvietas valsti.

Aizvedot bez otra vai tiesas atļaujas, vienmēr pastāv risks, ka otrs iesniegs pieteikumu par bērna atgriešanos saskaņā ar Hāgas konvenciju. Tiesai jāvērtē konvencijas 13. pantā noteiktie izņēmuma apstākļi, kad var noteikt, ka bērns nav jāatgriež, taču nekad iepriekš nevar paredzēt, kāds būs lēmums, ņemot vērā visus abu pušu lietā iesniegtos pierādījumus.

Svarīgi zināt, ka, pat atrodoties jau citā valstī, arī attālināti, nolīgstot juristu, iespējams iesniegt prasību par bērna dzīvesvietas noteikšanu, aizgādības un saskarsmes tiesībām tajā valstī, kur strīds jārisina pēc būtības.

Zaudēt bērnus var negaidīti

Visai pamācošs ir nesens gadījums no Rīgas bāriņtiesas prakses, kas gan nav saistīts ar bērnu nolaupīšanu. Pašreiz bāriņtiesa Lielbritānijas tiesā cīnās par divu mazu bērnu atgriešanu Latvijā.

Stāsts ir vienkāršs – vīrs un sieva aizbrauc strādāt, viņiem ir divi mazi bērni, vecāki ir sociāli labvēlīgi, bet, taupot naudu, mitinās celtnieku vagoniņā. Vietējās varas iestādes nolemj, ka bērniem tomēr ir nepiemēroti dzīves apstākļi, viņus no ģimenes izņem, un pēc dažām dienām viņi jau nonāk audžuģimenē.

Abi vecāki tagad spiesti braukt uz Latviju, jo te viņiem dzīves apstākļi ir labi, un tiesas ceļā cīnīties par savu bērnu atgūšanu. Bāriņtiesa gan prognozē, ka šajā gadījumā tiesas lēmums tomēr būs pozitīvs, bet tam visam būs iztērēts daudz līdzekļu, nemaz nerunājot par vecāku pārdzīvojumiem.