Cietušie arī pēc tiesas sprieduma paliek cietušie: bērni no mātes slepkavas nav saņēmuši ne centa
2014. gada maijā sabiedrību šokēja advokātes Intas Baltiņas slepkavība. Pēc iesnieguma saņemšanas par viņas pazušanu policija visai ātri atšķetināja šo lietu – sievieti atrada noslepkavotu ar daudziem naža dūrieniem, apraktu siltumnīcā Olaines apkārtnē.
Noziedzniekus aizturēja ātri, 2016. gada februārī Rīgas rajona tiesa taisīja spriedumu, gala vārdu 2015. gada maijā teica Augstākā tiesa. It kā viss būtu kārtībā, taču ir viens bet... Nogalinātās bērni līdz šim brīdim no notiesātajiem nav saņēmuši nevienu centu no tiesas piespriestās morālās kompensācijas un, visticamāk, neko arī nesaņems. Pētot lietas materiālus, Likums un Taisnība atklāja arī daudz ko šokējošu un neizprotamu.
Neuzmanīgi pateica par naudu
2014. gada 14. maijā Jānis Burva, kurš ikdienā piepelnījās ar masāžas pakalpojumu sniegšanu bez atbilstoša sertifikāta (no lietas materiāliem izriet, ka viņam, neraugoties uz to, bijis plašs klientu loks), kafejnīcā satikās ar Intu Baltiņu, kura arī bija viena no viņa klientēm.
Sarunas laikā viņa pastāstīja, ka, tā kā notiek process par viņas izslēgšanu no advokatūras, nolēmusi pievērsties uzņēmējdarbībai un tieši šajā dienā plāno samaksāt par celtniecības tehniku kādam uzņēmējam Jelgavā.
No teiktā Burva saprata, ka sievietei ir līdzi liela naudas summa, 13 000 eiro, un nolēma tos iegūt. Viņš piedāvāja Baltiņai nogādāt viņu plānotajā tikšanās vietā un piezvanīja savai dzīvesbiedrei Irēnai Golbergai, kura ar automašīnu atbrauca viņiem pakaļ. Jau pa ceļam Burva piedāvāja iebraukt Goldbergas dzīvesvietā Olaines pagasta Jāņupē iedzert kafiju, kam advokāte, neko sliktu nenojaušot, arī piekrita.
Ar vienu nazi nepietika
Aizbraucot uz turieni un pieklājības pēc kādu laiku pasēžot pie galda, ap septiņiem vakarā Burva nolēma ķerties pie lietas un pavēloši pieprasīja Goldbergai no virtuves atnest nazi.
Saņēmis prasīto, viņš aukstasinīgi iedūra ar to Baltiņai krūtīs, kura uzreiz saļima uz grīdas. Slepkavam gan šķitis, ka nazis ir par īsu, un pēc pieprasījuma Goldberga atnesa no virtuves visu statīvu ar pieciem nažiem. Slepkava gluži kā miesnieks aukstasinīgi izmantoja tos visus, izdarot pavisam 14 dūrienus.
Kad tiesā Burvam uzdeva jautājumu, kāpēc viņš dūris tik daudz reižu, vainīgais teica, ka pēc pirmā dūriena upuris kļuvis agresīvs, kaut gan lietas materiāli rāda ko citu.
500 eiro par līķa slēpšanu
Nu bija jādomā, ko iesākt ar līķi. Burva piezvanīja savam paziņam Romānam Zandersonam un teica, ka viņam ir nepieciešama steidzama palīdzība, gan nepasakot, kāda tieši. Goldberga aizbrauca viņam pakaļ, un, ienākot mājā, Zandersons uzreiz istabas vidū ieraudzīja sievietes līķi, taču nekā uz to nereaģēja.
Tieši otrādi – kad no krēsla nogāzās advokātes soma un no tās izbira nauda, viņš bez problēmām pieņēma no slepkavas 500 eiro naudaszīmi par saviem pakalpojumiem. Zandersons arī pavisam mierīgi palika slepkavības vietā pārnakšņot, kamēr abi pārējie noziedznieki aizbrauca it kā steidzamās darīšanās uz Rīgu.
Deviņos no rīta viņi atgriezās, Goldberga devās uz darbu, bet abi vīrieši apspriedušies nolēma līķi aprakt siltumnīcā. Kamēr Zandersons raka bedri (izrādās, slepkava nozieguma laikā bija sagriezis pirkstu un rakt nevarēja), Burva sadedzināja advokātes drēbes.
Bijis neērti atteikt
Zandersons savu vainu atzina, taču uz jautājumu, kāpēc tā darījis, paskaidrojis, ka pazīstot Burvu jau trīsdesmit gadus un, viņam, lūk, esot bijis neērti atteikt. Tiesa gan, lietas materiālos ir arī epizode, pēc kuras redzams, ka Zandersons ir arī slepkavam zvanījis un brīdinājis, ka viņu meklē policija. Zvanīšanai viņš pat izmantojis speciāli nopirktu telekarti, kuru pēc tam iznīcinājis. Taču Zandersons saņēma nesaprotami maigu sodu – tikai brīvības atņemšana uz vienu gadu un vēl vienu gadu nosacīti.
Goldberga savu vainu neatzina un apgalvoja, ka it kā nav zinājusi par Burvas nodomu kādu nogalināt. Pati esot bijusi šokā, ieraugot nogalināto sievieti, bet nažus Burvam padevusi, jo viņai esot no vīrieša bijis bail. Tagad viņa nožēlojot, ka neesot devusies uz policiju paziņot par notikušo. Goldbergai tiesa piesprieda 12 gadus cietumā un konfiscēja automašīnu Chevrolet Aveo, kura bija izmantota nozieguma izdarīšanas laikā.
Labs cilvēks ar zināšanām anatomijā...
Burva vainu neatzina un apgalvoja, ka pirmstiesas izmeklēšanas laikā sevi ir aprunājis, jo baidījies stāstīt patiesību un par lietas apstākļiem liecinājis pēc policijas darbinieku teiktā.
Pēc viņa versijas, advokāti noslepkavojis kāds Rustems, kuram bijis konflikts ar Baltiņu un kurš pēkšņi ieradies slepkavības vietā kopā ar kādu nepazīstamu sievieti. Slepkavība īstenībā notikusi pagalmā, un Burva ieraugot, kas īsti noticis, aiz uztraukuma zaudējis samaņu, bet mistiskais Rustems viņu ienesis mājā.
Kad atjēdzies, ieraudzījis Baltiņas līķi istabā un uz grīdas izmētātus nažus. Rustems pieprasījis, lai viņš uzņemas atbildību par notikušo un tiek galā ar līķi, citādi izrēķināšoties arī ar viņu. Nekādu naudu Burva neesot redzējis, neko par to nezina, bet 500 eiro, ko iedevis Zandersonam, saņēmis no Rustema.
Nozieguma vietā izmeklētāji veica ļoti rūpīgas ekspertīzes, nekāda Rustema klātbūtne netika konstatēta, un šis personāžs bija tikai noziedznieka izdomas auglis.
Vēl viena nianse. Lai slepkava saņemtu iespējami mazāku sodu, aizstāvībai izdevās no viņa klientiem savākt gandrīz vai divdesmit izcilus Burvas raksturojumus, kurus bija parakstījušas pārsvarā sievietes, viņu vidū bija pat toreizējā Džūkstes pagasta pārvaldes vadītāja. Raksturojumos, kas gan saturā ir visai vienādi, teikts, ka Burva esot labs cilvēks un ļoti labs masieris ar labām zināšanām cilvēka anatomijā. Tomēr tas tiesu nepārliecināja un slepkavam piesprieda 20 gadus cietumā.
Kompensācija palikusi uz papīra
Slepkavības brīdī Baltiņai bija 14 gadus vecs dēls un 18 gadus veca meita. Par viņu tiesībām saņemt morālo kompensāciju vairākus gadus ir cīnījusies vecmāmiņa, ārste Ligita Baltiņa-Kalniņa, taču līdz šim nesekmīgi.
Pirmās instances tiesa bija nospriedusi, ka Zandersonam būtu jāsamaksā morālā kompensācija abiem noslepkavotās bērniem – katram pa 5000 eiro, un bija pat uzlikts arests vienam no viņam piederošajiem dzīvokļiem. Taču par šīs sprieduma daļas pārsūdzēšanu vainīgais cīnījās līdz pēdējai instancei, un tā tika atcelta.
Baltiņa-Kalniņa "Likumam un Taisnībai" saka: “Juristi man paskaidroja, ka Zandersons ir noziedzies pret valsti, piedaloties nozieguma pēdu slēpšanā un par to neziņojot, bet ne pret bērniem, jo nogalinājis viņu mammu viņš nav. Tad tomēr kāpēc pirmās instances tiesa lēma citādāk?” Viņa arī uzskata, ka gads cietumā ir pilnīgi neadekvāts sods par viņa nodarījumu.
Arī situācija ar abiem pārējiem noziedzniekiem ir līdzīga. Kaut arī abi slepkavības līdzdalībnieki ļoti cīnījās pret jebkādas kompensācijas maksāšanu, tiesa nolēma, ka no viņiem solidāri ir jāpiedzen 45 000 eiro par labu katram Baltiņas bērnam.
Tad nu izrādījās, ka vienīgais īpašums, kas viņiem pieder un ko it kā pircis Burva, ir mājiņa, kurā notika slepkavība. Diemžēl to konfiscēt nevar, jo neesot līdz galam noformēti dokumenti, un īpašums joprojām Zemesgrāmatā ir kādas uz Izraēlu aizbraukušas kundzes īpašums.
“Vai šādā situācijā, piemēram, valsts nevarētu sazināties ar šo cilvēku un noskaidrot patiesību par šo darījumu un tomēr šo māju konfiscēt?” jautā Baltiņa-Kalniņa.
Psihologa pratināšana
Turklāt ceļā uz morālās kompensācijas pieprasījumu jaunākais bērns ir gājis cauri visai nepatīkamām sarunām ar psihologiem (psihologa, noslepkavotās bērna un vīra vārdu neminēsim). Te izvilkums no lietas materiāliem.
Psihologs: “Man ar tevi ir mazliet jārunā. Kā sauc tavu tēvu un tavu mammu?”
Zēns atbild.
Psihologs: “Jā... un ar ko tu tagad dzīvo kopā?”
Zēns: “Ar vecmammu.”
Psihologs: “Ar vecmammu tu dzīvo... vai tu zini kas ir noticis ar tavu mammu, un tu vari par to pastāstīt?”
Zēns: “Es zinu tikai to, ka viņa ir mirusi.”
Psihologs: “Vairāk tu nekā nezini?”
Zēns: “Nē.”
Psihologs: “Ar to, ko tu saki, tev ir nodarīts morāls kaitējums?”
Zēns: “Jā.”
Pēc divu minūšu pārtraukuma saruna tiek turpināta.
Psihologs: “Tu teici, ka tu dzīvo pie vecmammas. Tā vecmamma, kam viņa ir mamma?”
Zēns: “Tētim.”
Psihologs: “Tētim, jā... Un es vēlreiz tev pajautāšu, vai tu zini, kādos apstākļos tava māte ir mirusi? Kaut ko tu zini, kā tas ir noticis, vai tu nezini?”
Zēns: “It kā mežā, man liekas.”
Psihologs: “Un tas ir viss, ko tu zini? Vai vēl kas, ko tu zini?”
Zēns: “Vairāk neko.”
Psihologs: “Jā, labi. Pratināšana pabeigta.”
Atgādinām, ka saruna ir ar 14 gadu vecu pusaudzi, kuram pirms nedēļas ir nogalināta mamma...
Slepkavas klienti varētu iet uz masāžu
Diemžēl visa šī psihologa vedināšana uz bērna morālā kaitējuma apjaušanu ir izrādījusies bezjēdzīga, jo bērni līdz šim ir atguvuši tikai savai mātei nolaupīto naudu. Zandersons ar savu uzskatu, ka bērniem neko sliktu nav nodarījis, dzīvo laimīgi tālāk, abi pārējie atrodas ieslodzījuma vietā un neko nemaksā.
Kalniņa-Baltiņa saka: “Nezinu, kas darījās to cilvēku galvās, kas parakstīja tik nežēlīga slepkavas jaukos raksturojumus. Vai tiešām viņi nesaprot, ka pie zināmu apstākļu sakritības manas vedeklas vietā varēja nokļūt jebkurš no viņiem. Būtu labi, ja visi tie, kas parakstīja tos raksturojumus brīnišķīgajam masierim Burvam, tagad varētu iet pie viņa cietumā uz masāžas seansiem, bet naudu atdot bērniem.”
Ārste strādā vienā no NATO karabāzēm un izstāstījusi šo stāstu pazīstamai ASV armijas juristei: “Viņa bija šokā par šādu situāciju un sevišķi par to, cik viegli cauri ticis nozieguma pēdu slēpējs. Amerikā šādā situācijā visi nozieguma līdzdalībnieki būtu atstāti pliki un nabagi, sevišķi, ja runa ir par nepilngadīgiem bērniem.”
Valsts loma šādos gadījumos
Ja kriminālprocesā ir arestēts īpašums un ar tiesas lēmumu tas tiek konfiscēts, tālāk to nodod tiesu izpildītājiem, un pēc tā realizācijas cietušie savu kompensāciju saņem, un atlikums, ja tāds ir, nonāk Valsts kasē.
Līdzīgā situācijā valsts palīdzību gan sniedz, taču minimālu. Likuma Par valsts kompensāciju cietušajiem 7. pantā teikts: “Vienam noziedzīgā nodarījumā cietušajam izmaksājamās valsts kompensācijas maksimālais apmērs ir Latvijas Republikā noteiktās piecas minimālās mēneša darba algas. Izmaksājamās valsts kompensācijas apmēru aprēķina, ņemot vērā minimālās mēneša darba algas apmēru, kāds noteikts brīdī, kad persona atzīta par cietušo.”
Tiesa gan, simtprocentīgā apmērā cietušie kompensāciju saņems tikai tuvinieka slepkavības gadījumā. Citos smagos noziegumos cietušajiem (smagi miesas bojājumi, izvarošana, cilvēku tirdzniecība, inficēšana ar HIV utt.) jārēķinās, ka kompensācija būs tikai 50–90% apmērā. Pēc tam valsts šo izmaksāto naudu piedzen no vainīgajiem.
Viegli sarēķināt, ka ar 2014. gada minimālo algu 320 eiro apmērā par mātes slepkavību nepilngadīgs bērns varēja cerēt saņemt valsts palīdzību 1600 eiro apmērā – Saeimas deputāta divu nedēļu algu.
Lai kaut ko izcīnītu lietās, kur tiesas piespriesto kompensāciju piedziņa ir jebkādā veidā traucēta, cietušajiem pašiem jāmeklē juristi, viņiem jāapmaksā un jācīnās. Prakse gan rāda, ka situācijās, kad valsts nav laikus apsūdzēto īpašumiem uzlikusi arestu, tie parasti tiek pārrakstīti trešajām personām un kļūst faktiski nesasniedzami.
